Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) ģenerālsekretārs (12.11.1982.–09.02.1984.) un PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs (16.06.1983.–09.02.1984.).
Vārds, uzvārds Jurijs Andropovs (Юрий Владимирович Андропов)
Profesija Politiķis
Augstākais ieņemtais amats
Laiks, kurā ieņemts augstākais amats 12.11.1982.– 09.02.1984. ; 16.06.1983.– 09.02.1984.
Dzimšanas datums 15.06.1914.
Dzimšanas vieta Nagutskas staņica Stavropoles guberņa, Krievijas Impērija
Miršanas datums 09.02.1984.
Miršanas vieta Maskava
Apbedījuma vieta Nekropolē pie Kremļa sienas, Maskava
Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) ģenerālsekretārs (12.11.1982.–09.02.1984.) un PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs (16.06.1983.–09.02.1984.).
Par Andropova ģimeni, bērnības un jaunības gadiem ir daudz neskaidrību un pretrunu, sākot ar to, ka līdz 1931. gadam viņa pilnais vārds un uzvārds bija Grigorijs Andropovs-Fjodorovs (Григорий Владимирович Андропов-Федоров). Kad viņš nomainīja vārdu, nav īsti skaidrs. Pastāv arī versija, ka uzvārds Andropovs piederējis viņa pirmajam patēvam. Pēc citas versijas patēvs bijis tikai viens – Fjodorovs. Neskaidrības vairo ne tikai dokumentu trūkums, bet arī tas, ka pats J. Andropovs dažādos dokumentos un anketās sniedzis atšķirīgas ziņas. Lai gan kļuvusi pieejama viņa personas lieta PSKP CK Politbiroja arhīvā, arī tā nav kliedējusi visas neskaidrības.
J. Andropovs apgalvoja, ka cēlies no Donas kazakiem, tēvs bijis dzelzceļu inženieris vai arī telegrāfists, 1919. gadā miris ar vēdertīfu. Atbilstoši paskaidrojumiem, kurus 1939. gadā J. Andropovs sniedza Vissavienības komunististiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) Centrālkomitejā (CK) sakarā ar sūdzību par viņa sociālo izcelšanos, viņa māte esot bijusi krieviete no Rjazaņas guberņas, atradene, kuru adoptējis un uzaudzinājis Somijas ebrejs – Maskavas pulksteņu un juvelierizstrādājumu veikala īpašnieks. Uz šo faktu antisemīti Krievijā balsta pieņēmumus par to, ka māte, iespējams, pēc izcelsmes esot bijusi ebrejiete. 1939. gada apsūdzībā J. Andropova karjerai bīstamāka bija nevis iespējamā ebrejiskā izcelsme, bet tas, ka mātes audžutēvs bija 2. ģildes tirgotājs. Viņš gāja bojā pretvācu grautiņā Maskavā 1915. gadā, bet atraitne 1917. gadā veikalu pārdeva, tādēļ ģimenei vēlāk izdevās izvairīties no represijām. Arī par tēvu zināms maz, iespējams, arī viņš bija cēlies no samērā turīgām aprindām – viņa tēvs it kā bijis reālskolu inspektors Rostovā pie Donas. Lai gan vecāku sociālā izcelsme varēja radīt nepatikšanas, J. Andropova paskaidrojumus VK(b)P CK darbinieki uzskatīja par pietiekošiem un lietu 1939. gadā izbeidza. Māte bija strādājusi par mūzikas skolotāju. Patēvs – dzelzceļnieks, pārcēlies uz Beslanu, bet pēc tam uz Mozdoku (Ziemeļosetijā). Māte mirusi 1931. gadā.
Mozdokā J. Andropovs 1923.–1931. gadā apmeklēja septiņgadīgo skolu. 1932. gadā iestājās Ribinskas Upju kuģniecības tehnikumā Jaroslavļas apgabalā, kuru beidza 1936. gadā. 1947. gadā neklātienē beidza VK(b)P CK Augstāko partijas skolu Maskavā (nekārtojot eksāmenus). 1940. gadā iestājās neklātienē Karēlijas-Somu Valsts universitātes vēstures un filoloģijas fakultātē Petrozavodskā, bet kara dēļ studijas neturpināja.
J. Andropovs Mozdokā sāka strādāt par telegrāfistu, pēc tam par kinomehāniķa palīgu. Pēc tehnikuma beigšanas 1936. gadā bija tehnikuma atbrīvotais (algotais) komjaunatnes sekretārs, bet drīz vien nosūtīts par Ribinskas kuģubūvētavas komjaunatnes organizatoru. 1937. gadā viņu pārcēla par Ribinskas pilsētas komjaunatnes komitejas nodaļas vadītāju. Tajā pašā gadā viņš kļuva par partijas kandidātu, 1939. gadā uzņemts partijā. Komjaunatnes karjera bija ļoti strauja, ceļu attīrīja 1937.–1938. gada represijas. 1938. gadā J. Andropovu iecēla par Jaroslavļas apgabala komjaunatnes komitejas pirmo sekretāru. 06.1940. nosūtīja par komjaunatnes pirmo sekretāru uz Karēļu-Somu PSR, kuru izveidoja 31.03.1940., pievienojot Karēlijas Autonomajai Padomju Sociālistiskajai Republikai lielāko daļu Somijas teritoriju, kuras PSRS ieguva Ziemas kara rezultātā.
Jaroslavļā J. Andropovs pameta ģimeni – sievu Ņinu Jengaličevu (Нина Ивановна Енгалычева) un divus bērnus, vēlāk rakstiski pieprasot šķiršanos. Tā kā pirmā sieva nežēlojās un nerakstīja sūdzības, partijas nomenklatūras darbiniekam nevēlamais laulības šķiršanas fakts neietekmēja J. Andropova turpmāko karjeru. Bērniem viņš materiāli palīdzēja, bet tikās ārkārtīgi reti. Dēls Vladimirs bija divreiz sēdējis cietumā par zādzībām. Petrozavodskā J. Andropovs drīz vien apprecējās ar Tatjanu Ļebedevu (Татьянa Филипповнa Лебедевa), šajā laulībā arī bija divi bērni. Vācijas–PSRS kara laikā J. Andropovs nedienēja armijā, jo jau 1936. gadā sliktās redzes dēļ bija atbrīvots no dienesta armijā. Kara laikā it kā esot piedalījies partizānu vienību organizēšanā, taču par reālo iesaistes pakāpi nav skaidrības.
09.1944. J. Andropovu pārcēla partijas darbā – par Petrozavodskas pilsētas partijas komitejas otro sekretāru. No 01.1947. – Karēļu-Somu republikas partijas CK otrais sekretārs. 1949.–1950. gada represijas pret Ļeņingradas vadību skāra arī šīs republikas vadošos partijas un komjaunatnes darbiniekus. J. Andropovam izdevās izvairīties no iekļūšanas represiju dzirnakmeņos, publiski norobežojoties no represētajiem.
Strādājot Petrozavodskā, sadarbojās ar republikas Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju Oto Kūsinenu (Otto Wille Kuusinen, Отто Вильгельмович Куусинен). Pateicoties viņa ieteikumam, 06.1951. J. Andropovu pārcēla darbā VK(b)P CK aparātā, kur viņš strādāja par inspektoru, kurš atbildēja par Baltijas republikām, kā arī neilgu laiku vadīja nodaļu CK Partijas, arodbiedrību un komjaunatnes orgānu nodaļā. 15.05.1953. J. Andropovu pārcēla uz PSRS Ārlietu ministriju, bet divus mēnešus vēlāk nosūtīja par padomnieku-vēstnieku uz Ungāriju. 06.07.1954. iecēla par PSRS ārkārtējo un pilnvaroto sūtni Ungārijā. Kad 1956. gadā sākās antikomunistiskā sacelšanās, J. Andropovs bija pārliecināts, ka tās apspiešanai jāpielieto spēks. 1957. gadā viņš atgriezās darbā PSKP CK – vadīja jaunizveidotu nodaļu, kas uzturēja sakarus ar sociālistisko valstu kompartijām. 1961. gadā kļuva par balsstiesīgu PSKP CK locekli. 23.11.1962. apstiprināts par PSKP CK sekretāru.
J. Andropovs nepiedalījās Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) atcelšanas sagatavošanā, un viņa karjeras perspektīvas pēc Leonīda Brežņeva (Леонид Ильич Брежнев) nākšanas pie varas bija neskaidras. 1964. gadā nomira arī J. Andropova patrons O. Kūsinens. Stāvoklis mainījās, kad 18.05.1967. J. Andropovu iecēla par PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētāju, jo PSKP ģenerālsekretārs L. Brežņevs vēlējās atbrīvoties no iepriekšējā VDK priekšsēdētāja Vladimira Semičastnija (Владимир Ефимович Семичастный), kuru uzskatīja par sāncensi cīņā par varu. J. Andropovs nepiederēja nevienam no grupējumiem Politbirojā un tādēļ bija pilnībā atkarīgs no L. Brežņeva labvēlības. Šis aprēķins attaisnojās, J. Andropovs cītīgi kalpoja L. Brežņevam. Apzinoties, ka viņa atrašanās PSRS vadībā ir atkarīga no L. Brežņeva labvēlības, J. Andropovs bija ieinteresēts, lai viņš pēc iespējas ilgāk atrastos valsts priekšgalā. Tomēr L. Brežņevs nodrošinājās, par VDK priekšsēdētāja vietniekiem ieceļot divus viņam personīgi uzticamus cilvēkus – Georgiju Ciņovu (Георгий Карпович Цинев) un Semjonu Cvigunu (Семен Кузьмич Цвигун), bet vairākus citus vadošos posteņus VDK aizpildot ar t. s. Dņepropetrovskas grupas cilvēkiem. Kompensācija J. Andropovam par aiziešanu no partijas aparāta bija apstiprināšana 21.06.1967. par Politbiroja locekļa kandidātu. Par pilntiesīgu Politbiroja locekli viņš kļuva 27.04.1973.
1973. gadā J. Andropovam piešķīra ģenerālpulkveža, bet 1976. gadā – armijas ģenerāļa militāro pakāpi, lai gan viņš nekad nebija dienējis armijā. Lai gan pats J. Andropovs sākumā uzskatīja VDK priekšsēdētāja posteni par partijas karjeras beigām, viņš šo amatu prata pārvērst par tramplīnu ceļā uz varas virsotnēm. Kā VDK vadītājs J. Andropovs bija pakļauts tikai L. Brežņevam un spēja iegūt viņa atbalstu, lai nostiprinātu PSRS VDK pozīcijas – tika izbeigta VDK formālā pakļautība PSRS Ministru padomei, tā kļuva par patstāvīgu organizāciju – PSRS VDK, pieauga budžets, personāls, veiksmīgas propagandas rezultātā tika radīts priekšstats par VDK kā bezmaz vai vienīgo nekorumpēto spēka struktūru, tika paplašināti teritoriālie orgāni, atjaunota kontrole pār transportu, pieauga rezidentūru štati ārvalstīs. VDK virsnieki ieguva privilēģijas, kas agrāk pienācās tikai bruņoto spēku virsniekiem. Tiešā pakļautība L. Brežņevam nostiprināja J. Andropova pozīcijas Polibirojā, kurā viņš atrada sabiedrotos – aizsardzības ministru (1976–1984) Dmitriju Ustinovu (Дмитрий Фёдорович Устинов) un ārlietu ministru (1957–1985) Andreju Gromiko (Андрей Андреевич Громыко).
Pēc Mihaila Suslova (Михаил Андреевич Суслов) nāves 24.05.1982. J. Andropovu iecēla par PSKP CK sekretāru ideoloģijas jautājumos. Var pieļaut, ka L. Brežņevs vēlējās viņu par savu pēcteci, bet iecelšana ģenerālsekretāra amatā tieši no VDK vadītāja būtu politiski nepieņemama. Pēc L. Brežņeva nāves 12.11.1982. J. Andropovu ievēlēja par PSKP CK ģenerālsekretāru, 12.11.1983. viņš kļuva arī par PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju. Tomēr šajos posteņos J. Andropovs nonāca jau kā smagi slims cilvēks, kurš cieta no nieru mazspējas un ar to saistītām slimībām. Sliktās veselības dēļ tikai dažus pirmos mēnešus, atrodoties valsts vadītāja postenī, viņš varēja daudz maz pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas. 1983. gada vasarā veselība krasi pasliktinājās, un 09.1983. atpūtā Krimā J. Andropovs nopietni saslima un vairs nepiecēlās no slimības gultas, lai gan līdz mūža beigām centās vadīt valsti no slimnīcas palātas.
Jurijs Andropovs PSKP CK Politbiroja sanāksmē. Maskava, Kremlis, 22.04.1982.
Raksturā J. Andropovs bija ļoti noslēgts, visai reti uzstājās publiski. Arī īsais darbības laiks PSKP ģenerālsekretāra amatā radījis daudz neskaidrību par viņa uzskatiem un politiskajām iecerēm. Tas dod bagātīgu vielu dažādām spekulācijām un diametrāli pretējiem viņa personības un darbības vērtējumiem. 80. gadu sākumā Rietumos pastāvēja mīts, ka J. Andropovs esot liberālis, kas labprāt klausoties džezu un labi pārvaldot angļu valodu. Nekas no tā nebija taisnība.
90. gados Krievijā visai plaši bija izplatīts viedoklis, ka J. Andropovs esot vēlējies īstenot reformu programmu, kas būtu līdzīga Ķīnā īstenotajām reformām, t. i. brīvā tirgus ekonomikas attīstība, neatsakoties no valsts regulējošās lomas un kompartijas diktāta. Tomēr daudzi autori, piemēram, Leonīds Mļečins (Леонид Михaйлович Млечин) uzskata, ka patiesībā J. Andropovam nebija nekāda reformu plāna.
Savukārt PSRS disidentu aprindās J. Andropovu uztver kā neostaļinistu, viņam nevar piedot citādi domājošo vajāšanas. Krievu radikālie nacionālisti ienīst J. Andropovu par to, ka VDK vajāja ne tikai cionistus un liberāļus, bet arī viņus, un pieraksta vajāšanas viņa it kā ebrejiskajai izcelsmei.
Vairums laikabiedru uzskata, ka J. Andropovam, neskatoties uz visai pieticīgo izglītību, piemita augsts intelekts un samērā plašs redzesloks, viņš daudz lasīja, rakstīja dzejoļus, atbalstīja zināmu ideoloģisku elastību. 60. gados, strādājot PSKP CK par nodaļas vadītāju un sekretāru, no samērā liberāliem žurnālistiem un ekspertiem viņš izveidoja konsultantu grupu, kas rakstīja viņa runas un izstrādāja dažādus dokumentus. Viņu skatījums un idejas ļāva J. Andropovam izcelties uz neizglītotās un pelēcīgās PSKP aparāta darbinieku masas fona, tomēr viņa ideoloģiskās elastības robežas bija ļoti šauras. Lai gan intelektuāli spēcīgāks nekā citi L. Brežņeva laika Politbiroja locekļi, J. Andropovs, tāpat kā viņa kolēģi, bija staļinisma produkts, partijas aparāta pārstāvis ar visai šauru politisko redzesloku, kurš visu pasauli uzlūkoja kā kapitālisma un komunisma konfrontācijas arēnu. Uzskatīja, ka sociālismu var un ir iespējams uzlabot, bet nekādā gadījumā nedrīkst vājināt. Atrašanās VDK vadītāja amatā J. Andropova ideoloģisko konservatīvismu tikai pastiprināja.
Ungārijas notikumi 1956. gadā atstāja uz J. Andropovu neizdzēšamu iespaidu uz visu mūžu, īpaši tas, cik ātri komunistiskais režīms zaudēja pamatu zem kājām un sāka sabrukt. Ungārijas krīzes laikā viņš iebilda pret Maskavas atbalstu Imrem Nāģam (Nagy Imre) u. c. reformkomunistiem, atbalstīja staļinistus Ungārijas vadībā. Visās vēlākajās komunistisko režīmu krīzēs – Čehoslovākijā (1968), Afganistānā (1979), Polijā (1981) vienmēr iestājās par spēka pielietošanu, lai nepieļautu nekontrolētu situācijas attīstību. 1968. gadā kā PSRS VDK priekšsēdētājs viņš bija galvenais trauksmes cēlējs, ka Čehoslovākijas notikumi esot Rietumu (Ziemeļatlantijas līguma organizācija, NATO) inspirēti. Tomēr Polijā 1981. gadā viņš bija pret PSRS intervenci, uzskatot, ka kara stāvokļa noteikšana un represijas, kuras veica ģenerāļa Vojceha Vitolda Jaruzeļska (Wojciech Witold Jaruzelski) valdība, ir pietiekamas, turklāt PSRS iesaiste Afganistānā neļāva iesaistīties vēl vienā militārā konfrontācijā. Jāuzsver, ka tieši J. Andropovs un D. Ustinovs pārliecināja Politbiroju par nepieciešamību uzsākt militāro intervenci Afganistānā. J. Andropova skatījumā visa pasaule bija PSRS un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) vadīto militāro bloku konfrontācijas arēna, tādēļ nedrīkstēja zaudēt kontroli pār Afganistānu, jo varas vakuumu tajā aizpildītu ASV atbalstītie spēki.
J. Andropovs VDK sastāvā 1967. gadā izveidoja 5. galveno pārvaldi ideoloģisko diversiju apkarošanai, jo uzskatīja, ka noteicošā loma pretpadomju noskaņojumos un darbībās ir naidīgai ietekmei no ārzemēm. J. Andropova laikā pret citādāk domājošajiem sistemātiski sāka pielietot represīvo psihiatriju un paplašināja speciālo psihiatrisko slimnīcu tīklu. Par galveno instrumentu citādi domājošo apkarošanai kļuva t. s. profilakse, bet tiešas represijas tika pielietotas samērā reti. 70. gados sāka praktizēt pazīstamu disidentu izsūtīšanu no Padomju Savienības, atņemot PSRS pilsonību. Tajā pat laikā J. Andropovs bija pret atļauju ebrejiem emigrēt no PSRS. 1977. gadā J. Andropovs nosūtīja PSKP CK informāciju, kurā apgalvoja, ka ASV Centrālās Izlūkošanas pārvalde (CIP, Central Intelligence Agency, CIA) plāno vervēt ietekmes aģentus, kuri varētu ieņemt vadošus amatus, lai viņi grautu PSRS no iekšpuses, kaitētu ekonomikai un ieviestu Rietumu ideālus. Tas bija izdomājums – ASV tādas programmas nebija.
J. Andropovam esot PSRS vadītāja postenī, ārpolitikā spriedze attiecībās ar ASV nesamazinājās, tieši otrādi, bruņošanās sacensība pat pastiprinājās. To noteica kā paša J. Andropova uzskati – viņš bija izteicies, ka PSRS vajadzētu panākt, lai tās militārais potenciāls būtu ekvivalents ASV un tās sabiedroto militārajam potenciālam, tā arī ASV prezidenta Ronalda Reigana (Ronald Wilson Reagan) politika – atteikšanās no starptautiskā saspīlējuma mazināšanas politikas (détante), kas tika uzsākta ASV prezidenta Džimija Kārtera (James Earl Carter Jr.) laikā un pie kuras pieturējās J. Andropova priekštecis L. Brežņevs. ASV un PSRS attiecības dramatiski pasliktinājās pēc Korejas pasažieru lidmašīnas ar 269 pasažieriem notriekšanas netālu no Sahalīnas 01.09.1983., kad ASV prezidenta R. Reigana 03.1983 izteiktā retorika par PSRS kā “ļaunuma impēriju” un par Stratēģiskās aizsardzības iniciatīvas (“zvaigžņu karu”) uzsākšanas nepieciešamību ieguva uzskatāmu apstiprinājumu. Rietumeiropā tika izvietotas amerikāņu Cruise un Pershing raķetes. Atbildot uz to, padomju puse izstājās no sarunām par vidējā darbības rādiusa kodolraķešu un stratēģiskā bruņojuma samazināšanu (START sarunas) un paziņoja par nodomu izvietot raķetes Vācijas Demokrātiskajā Republikā un Čehoslovākijā. J. Andropovs neko nedarīja, lai izbeigtu PSRS intervenci Afganistānā. Nedaudz uzlabojās attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku.
J. Andropovs apzinājās, ka nepieciešams atjaunināt PSRS vadību, tādēļ veicināja reģionālo vadītāju izvirzīšanu vadošos amatos Maskavā. Tomēr izvēle bija visai pretrunīga, tajā ir grūti saskatīt noteiktu tendenci: Jegors Ligačovs (Егор Кузьмич Лигачёв), Nikolajs Rižkovs (Николай Иванович Рыжков), Azerbaidžānas kompartijas vadītājs un bijušais republikas VDK priekšsēdētājs Heidars Alijevs (Heydər Əlirza oğlu Əliyev). Bija nodoms pārcelt uz Maskavu arī Borisu Jeļcinu (Борис Николаевич Ельцин). J. Andropovs atbalstīja arī Mihailu Gorbačovu (Михаил Сергеевич Горбачёв).
J. Andropovs uzskatīja, ka padomju ekonomiku var padarīt efektīvāku, uzlabojot kārtību, kā arī darba, tehnoloģisko un ražošanas apgādes disciplīnu, taupot resursus, palielinot morālās un materiālās stimulēšanas lomu. Radikālākā iecere bija palielināt uzņēmumu, kolhozu un padomju saimniecību tiesības plānošanas, ražošanas un peļņas sadales jomā. Tā bija programma, kuru savos pirmajos divos gados PSRS vadībā bez īpašiem panākumiem partijas aparāta pretestības dēļ mēģināja īstenot M. Gorbačovs. Vai J. Andropovs bija gatavs iet tālāk ekonomikas liberalizācijā, ieviešot dažus tirgus elementus, nav zināms. Katrā ziņā viņa ekonomisko reformu plāni, ja tādi bija, paredzēja pakāpenisku un lēnu jaunu elementu ieviešanu, bet galvenais uzsvars tika likts uz kārtības un disciplīnas pastiprināšanu. Redzamākā šīs politikas sastāvdaļa, kas nepatīkami skāra visus iedzīvotājus, bija cīņa par darba disciplīnas uzlabošanu, kas izpaudās kā darba kavētāju tvarstīšana kinoteātros, frizētavās, veikalos un citur. Sabiedrībā populārāka bija cīņa ar augsta līmeņa korupciju. Skaļākās korupcijas lietas, kas tika uzsāktas J. Andropova laikā, bija PSRS iekšlietu ministra Nikolaja Ščolokova (Николай Анисимович Щёлоков) – L. Brežņeva kreatūras atcelšana no amata un PSRS Iekšlietu ministrijas pakļaušana VDK kontrolei, t. s. Uzbekistānas kokvilnas lietas uzsākšana, vairāku redzamu Maskavas tirdzniecības uzņēmumu vadītāju aresti un sodīšana, Krasnodaras novada pirmā sekretāra Sergeja Medunova (Сергей Фёдорович Медунов) atcelšana no amata par korupcijas piesegšanu, plaša mēroga aresti un izmeklēšana pret vairākiem simtiem cilvēku, kas organizēja vai bija iesaistīti dažāda mēroga korupcijā un dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā Krasnodaras novadā.
Konfrontācijas pastiprināšanās ar Rietumiem izraisīja mēģinājumus asāk vērsties pret ideoloģiskajiem pretiniekiem. 1983. gadā bija pēdējais lielais politisko represiju vilnis, kad Latvijā arestēja un notiesāja Gunāru Astru, Lidiju Doroņinu-Lasmani, Jāni Rožkalnu un Jāni Vēveri par pretpadomju aģitāciju un propagandu.
J. Andropovs bija Sociālistiskā Darba Varonis (Герой Социалистического Труда, 1974), apbalvots ar četriem Ļeņina ordeņiem (орден Ленина), Oktobra Revolūcijas ordeni (орден Октябрьской Революции) un Sarkanā Karoga ordeni (орден Красного Знамени) un trīs Darba Sarkanā Karoga ordeņiem (орден Трудового Красного Знамени), kā arī ar daudzām medaļām. Viņam bija piešķirti arī vairāki ārvalstu (pārsvarā sociālistisko valstu) ordeņi un medaļas. Pēc J. Andropova nāves viņa vārdā nosauca Ribinskas pilsētu (lēmumu atcēla 1989. gadā), Kursavskas rajonu Stavropoles novadā, vairākas ielas dažādās pilsētās, rūpniecības uzņēmumus, karaspēka daļas, militārās mācību iestādes.
Krievijā J. Andropovu īpaši popularizē agrākās VDK, tagad Federālā Drošības dienesta (FDD) darbinieki, kas uzskata viņu par labāko šīs iestādes vadītāju pēc Fēliksa Dzeržinska (poļu Feliks Dzierżyński; krievu Феликс Эдмундович Дзержинский). 08.1991. no VDK galvenās ēkas Maskavā Lubjankas laukumā noņēma J. Andropovam veltīto piemiņas plāksni, bet 1999. gadā Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins (Владимир Владимирович Путин) svinīgi atklāja atjaunoto piemiņas plāksni. FDD izdevusi arī J. Andropova piemiņas ordeni un medaļu.
Krievijā J. Andropova personība veicinājusi pastāvīgu interesi par to, tādēļ tai veltīts liels skaits zinātnisku un populāru publikāciju, kas ir gan palīdzējušas noskaidrot daudzus (bet ne visus) viņa biogrāfijas “baltos plankumus”, gan arī ir veicinājušas dažādu mītu nostiprināšanos un jaunu mītu radīšanu. J. Andropova darbība ir arī daudzu Krievijas dokumentālo un televīzijas filmu centrā.
Daina Bleiere "Jurijs Andropovs". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/60722-Jurijs-Andropovs (skatīts 23.04.2024)