Īsa vēsture Lai arī NATO līguma organizācija tapa 1949. gada 4. aprīlī, tās pirmsākumi meklējami gadu iepriekš. NATO pamats tika veidots jau 1948. gadā, kad Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Lielbritānija un Francija parakstīja Briseles līgumu. Šīm valstīm bija nepieciešama sadarbība, lai mazinātu PSRS ietekmi. Tomēr, lai pilnvērtīgi atturētu PSRS no agresijas, bija nepieciešama arī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) iesaiste, jo ASV armija pēc Otrā pasaules kara bija modernākā pasaulē. Tā rezultātā NATO dibināja ASV, Kanāda un desmit Eiropas valstis.
Izveidojot aliansi 1949. gadā, tās mērķis bija nodibināt un uzturēt Eiropā taisnīgu un ilgstošu mieru, kas balstīts uz kopējām demokrātijas, cilvēktiesību un likuma vērtībām, īstenojot uzdevumu būt par rietumu kolektīvās aizsardzības barjeru pret iespējamo apdraudējumu no PSRS. Par pirmo NATO ģenerālsekretāru kļuva lords Heistings Ismejs (Hastings Ismay), kura frāze labi raksturo NATO dibināšanas un nepieciešamības būtību: “Alianses galvenais uzdevums ir turēt krievus ārā, amerikāņus iekšā, bet vāciešus lejā” (to keep Russians out, Americans in and Germans down).
1958. gadā Šarls de Golls (Charles de Gaulle) kā Francijas prezidents uzstāja, ka aliansē pārāk lielu lomu uzņēmušās Lielbritānija ar ASV, kā rezultātā, viņaprāt, šo valstu politika negarantē drošību Francijai. Nesaskaņu rezultātā Francija Š. de Golla vadībā sāka būvēt savu aizsardzības politiku. Francija izstājās no NATO militārās komandstruktūras 1966. gadā. Š. de Golls pavēlēja aizvākt ASV karaspēka bāzes no Francijas teritorijas, bet NATO galvenā mītne tika pārcelta no Parīzes uz Briseli. Oficiāli Francija NATO augstākajās komandstruktūrās atgriezās tikai NATO dibināšanas 60. gadadienai veltītajā samitā, kas 2009. gadā notika Strasbūrā.
Pēc Aukstā kara beigām alianses būtiskākais princips – kolektīvā aizsardzība – tika papildināta ar diviem papildu pīlāriem: krīzes noregulējums un stabilitātes veicināšana. Alianse pēc Aukstā kara beigām iesaistījās arvien vairāk starptautiskajās operācijās un misijās ārpus tās teritorijām, lai veicinātu mieru un drošību noteiktos reģionos. 1995. gada 30. augustā NATO, īstenojot kaujas operāciju “Deliberate Force” pret Bosnijas serbiem, uzsāka pirmo vienoto kaujas operāciju alianses vēsturē ārpus tās dalībvalstu teritorijas. 1995. gada decembrī Bosnijā un Hercegovinā ieveda NATO valstu karaspēka kontingentu ‒ “Implementation Force” (IFOR). IFOR darbojās saskaņā ar ANO Drošības padomes 1995. gada 15. decembra rezolūciju, galvenie IFOR uzdevumi bija garantēt karadarbības izbeigšanu, nodalot karojošo pušu karaspēkus vienu no otra.
Ņemot vērā etnisko un politisko krīzi Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas provincē Kosovā, naktī no 1999. gada 24. marta uz 25. martu NATO spēki uzsāka raķešu un aviācijas uzbrukumu Dienvidslāvijā. Pēc NATO spēku iesaistes 1999. gada 11. jūnijā Kumanovā (Maķedonijā) Dienvidslāvijas Federatīvā Republika un NATO parakstīja vienošanos par Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas armijas un policijas izvešanu no Kosovas.
Pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, kad pret NATO dalībvalsti ASV tika veikts terorisma uzbrukums un kad tika iedarbināts (pagaidām vienīgo reizi) Ziemeļatlantijas līguma 5. pants, NATO pārveidojās. Tā rezultātā dalībvalstis kā jauno NATO mērķi izvirzīja cīņu pret globālo terorisma izplatību, kas ir būtisks apdraudējums transatlantiskajai drošībai vēl šobrīd. 2003. gadā tika sākta militārā operācija Afganistānā, kas ilga 20 gadus, noslēdzoties 2021. gadā.

Kanādas armijas karavīrs no Kvebekas kontingenta NATO misijas "Starptautiskie drošības atbalsta spēki" koalīcijas spēku sastāvā patrulē Kabulā. Afganistāna, 24.02.2004.
Fotogrāfs Robert Nickelsberg. Avots: Getty Images, 3048718.
2006. gadā NATO samits notika Rīgā. Šajā samitā pirmo reizi NATO sāka nopietni pievērsties vēl vienam no jaunajiem draudiem – enerģētikas drošībai. Tam par iemeslu bija nesen piedzīvotais Krievijas-Ukrainas “gāzes karš”. Tāpat Rīgas samita laikā NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shefers (Jaap de Hoop Scheffer) nāca klajā arī ar paziņojumu, ka NATO reaģēšanas spēku izveide ir pilnībā pabeigta. NATO reaģēšanas spēki paredz, ka noteiktā laikā tie var tikt nosūtīti uz jebkuru no dalībvalstīm, lai to aizsargātu vai atturētu pretinieku.
2010. gada novembrī Lisabonā notika NATO samits, kurā valstis apstiprināja alianses jauno Stratēģisko koncepciju, kas garantē visu dalībvalstu vienādu aizsardzību 5. panta ietvaros, tai skaitā pret terorisma un citu veidu uzbrukumiem. Tāpat dalībvalstis vienojās par NATO pretraķešu aizsardzības sistēmas attīstīšanu Eiropā. Samitā tika runāts par NATO un Krievijas attiecībām, redzot Krieviju kā NATO stratēģisko partneri dažādu apdraudējumu mazināšanā, piemēram, sadarbībai Eiropas teritorijas aizsardzībā no ballistisko raķešu uzbrukumiem. 2010. gadā pieņemtā stratēģiskā koncepcija arī nosaka draudus, ar kuriem alianse saskaras mūsdienu drošības vidē, piemēram, ballistisko raķešu un kodolieroču izplatīšana, terorisms, kiberuzbrukumi un vispārējas vides problēmas.
Ņemot vērā Krievijas rīcību, anektējot Ukrainai piederošo Krimas pussalu, NATO valstu ārlietu ministri 2014. gada 1. aprīlī sanāksmē Briselē nolēma apturēt visu praktisko civilo un militāro sadarbību ar Krieviju, saglabājot politisko dialogu. Krievijas agresīvā politika veicināja NATO adaptācijas procesu. NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmē Varšavā 2016. gada jūlijā tika apstiprināta vienošanās par sabiedroto spēku izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā NATO paplašinātās klātbūtnes (enhanced Forward Presence) ietvaros. NATO paplašinātās klātbūtnes daudznacionālās kaujas grupas Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Polijā mērķis ir stiprināt aizsardzības un atturēšanas spējas alianses austrumos. Kaujas grupas izvietošana sūta signālu par NATO valstu stingro apņemšanos uzbrukumu pret jebkuru no sabiedrotajiem uztvert kā uzbrukumu visai 30 dalībvalstu aliansei. NATO paplašinātā klātbūtne ir ar izteiktu aizsardzības raksturu, proporcionāla un atbilstoša starptautiskajām saistībām un prasībām.
2021. gadā NATO dalībvalstu ārlietu ministru sanāksmē Rīgā tika pieņemts lēmums izstrādāt jaunu stratēģisko koncepciju, kas iekļautu pastāvošos un pieaugošos apdraudējumus, ar ko NATO sastopas. NATO sastopas ar jauniem izaicinājumiem, piemēram, Ķīnas Tautas Republikas radītie izaicinājumi, apdraudējums kibertelpā, kosmosa vidē, migrācija, stratēģiskā komunikācija un citi elementi, kas pieprasa alianses kopējo pielāgošanos. Plānots, ka jauno stratēģisko koncepciju apstiprinās NATO samitā Madridē 2022. gada vasarā.