Ziemeļatlantijas līguma organizācija (North Atlantic Treaty Organization, NATO) tika dibināta pēc Otrā pasaules kara ‒ 1949. gada 4. aprīlī. Tās sākotnējais mērķis bija veicināt aizsardzības un atturēšanas politiku pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un citiem potenciāliem agresoriem Aukstā kara apstākļos.  

NATO veido kolektīvās drošības sistēmu, kurā tās neatkarīgās dalībvalstis piekrīt savstarpējai aizsardzībai, reaģējot uz jebkuras ārējās puses uzbrukumu. NATO stūrakmens ir Ziemeļatlantijas līguma 5. pants, kas paredz, ka uzbrukums vienai valstij ir uzbrukums visai aliansei. Organizācija paredz, ka miera vai krīzes apstākļos valstis konsultējas par jebkuru jautājumu, kas ir ticis ierosināts, un pieņem lēmumus par politiskiem un militāriem jautājumiem, kas ietekmē to drošību. 

NATO galvenais štābs atrodas Briselē, Beļģijā, savukārt Sabiedroto spēku pavēlniecības štābs atrodas netālu no Monsas, Beļģijā. Ik dienu dalībvalstis konsultējas un pieņem lēmumus drošības jautājumos visos līmeņos un dažādās jomās. NATO pieņemtie lēmumi ir visu 30 dalībvalstu kolektīvās gribas izpausme, jo visi lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz vienprātības principu.

Latvija NATO pievienojās 2004. gada 29. martā.

Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. pants:

Politiski NATO veicina demokrātiskās vērtības un sniedz tās dalībvalstīm iespēju konsultēties un sadarboties ar aizsardzību un drošību saistītos jautājumus, lai risinātu problēmas, veidotu uzticību un ilgtermiņā novērstu konfliktus. Militāri NATO apņemšanās ir strīdu risināšana mierīgā ceļā. Ja diplomātiskie mēģinājumi ir nesekmīgi, NATO ir militāras pilnvaras sākt krīzes vadības operācijas. Tās tiek veiktas, pamatojoties uz NATO dibināšanas līguma kolektīvās aizsardzības klauzulu ‒ Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu ‒ vai saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mandātu, vienatnē vai sadarbībā ar citām valstīm un starptautiskajām organizācijām.

Neņemot vērā dalībvalstu militāro spēju atšķirības, NATO uzdevums ir sekmēt stabilitāti Eiroatlantijas reģionā. Tā rada apstākļus, kas veicina sadarbības palielināšanos starp alianses dalībvalstīm, kā arī starp aliansē esošajām valstīm un citām valstīm.

Alianse realizē drošības politiku šādos veidos:

• pietiekamu militāro spēku uzturēšana, lai novērstu karu un nodrošinātu efektīvu aizsardzību;
• vispārēja gatavība tikt galā ar apstākļiem, kas ietekmē dalībvalstu drošību;
• aktīva dialoga veicināšana ar citām valstīm un sadarbība, stiprinot drošību Eiropā, tai skaitā ieroču kontroles un atbruņošanas jomās.

Ziemeļatlantijas līguma organizācija savā pastāvēšanas laikā ir nemitīgi attīstījusies un mainījusies gan politiski, gan arī militāri. Aukstā kara sākumā izvēlētās organizācijas darbības metodes un principi 21. gs. vairs nav aktuāli. Lai NATO militārās spējas atbilstu mūsdienu izaicinājumiem, tiek pastāvīgi uzlabota un mainīta gan alianses militārā struktūra, gan arī militārās spējas.

Lai arī NATO līguma organizācija tapa 1949. gada 4. aprīlī, tās pirmsākumi meklējami gadu iepriekš. NATO pamats tika veidots jau 1948. gadā, kad Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Lielbritānija un Francija parakstīja Briseles līgumu. Šīm valstīm bija nepieciešama sadarbība, lai mazinātu PSRS ietekmi. Tomēr, lai pilnvērtīgi atturētu PSRS no agresijas, bija nepieciešama arī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) iesaiste, jo ASV armija pēc Otrā pasaules kara bija modernākā pasaulē. Tā rezultātā NATO dibināja ASV, Kanāda un desmit Eiropas valstis.

Izveidojot aliansi 1949. gadā, tās mērķis bija nodibināt un uzturēt Eiropā taisnīgu un ilgstošu mieru, kas balstīts uz kopējām demokrātijas, cilvēktiesību un likuma vērtībām, īstenojot uzdevumu būt par rietumu kolektīvās aizsardzības barjeru pret iespējamo apdraudējumu no PSRS. Par pirmo NATO ģenerālsekretāru kļuva lords Heistings Ismejs (Hastings Ismay), kura frāze labi raksturo NATO dibināšanas un nepieciešamības būtību: “Alianses galvenais uzdevums ir turēt krievus ārā, amerikāņus iekšā, bet vāciešus lejā” (to keep Russians out, Americans in and Germans down).

1958. gadā Šarls de Golls (Charles de Gaulle) kā Francijas prezidents uzstāja, ka aliansē pārāk lielu lomu uzņēmušās Lielbritānija ar ASV, kā rezultātā, viņaprāt, šo valstu politika negarantē drošību Francijai. Nesaskaņu rezultātā Francija Š. de Golla vadībā sāka būvēt savu aizsardzības politiku. Francija izstājās no NATO militārās komandstruktūras 1966. gadā. Š. de Golls pavēlēja aizvākt ASV karaspēka bāzes no Francijas teritorijas, bet NATO galvenā mītne tika pārcelta no Parīzes uz Briseli. Oficiāli Francija NATO augstākajās komandstruktūrās atgriezās tikai NATO dibināšanas 60. gadadienai veltītajā samitā, kas 2009. gadā notika Strasbūrā.

Pēc Aukstā kara beigām alianses būtiskākais princips – kolektīvā aizsardzība – tika papildināta ar diviem papildu pīlāriem: krīzes noregulējums un stabilitātes veicināšana. Alianse pēc Aukstā kara beigām iesaistījās arvien vairāk starptautiskajās operācijās un misijās ārpus tās teritorijām, lai veicinātu mieru un drošību noteiktos reģionos. 1995. gada 30. augustā NATO, īstenojot kaujas operāciju “Deliberate Force” pret Bosnijas serbiem, uzsāka pirmo vienoto kaujas operāciju alianses vēsturē ārpus tās dalībvalstu teritorijas. 1995. gada decembrī Bosnijā un Hercegovinā ieveda NATO valstu karaspēka kontingentu ‒ “Implementation Force” (IFOR). IFOR darbojās saskaņā ar ANO Drošības padomes 1995. gada 15. decembra rezolūciju, galvenie IFOR uzdevumi bija garantēt karadarbības izbeigšanu, nodalot karojošo pušu karaspēkus vienu no otra.

Ņemot vērā etnisko un politisko krīzi Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas provincē Kosovā, naktī no 1999. gada 24. marta uz 25. martu NATO spēki uzsāka raķešu un aviācijas uzbrukumu Dienvidslāvijā. Pēc NATO spēku iesaistes 1999. gada 11. jūnijā Kumanovā (Maķedonijā) Dienvidslāvijas Federatīvā Republika un NATO parakstīja vienošanos par Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas armijas un policijas izvešanu no Kosovas.

Pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, kad pret NATO dalībvalsti ASV tika veikts terorisma uzbrukums un kad tika iedarbināts (pagaidām vienīgo reizi) Ziemeļatlantijas līguma 5. pants, NATO pārveidojās. Tā rezultātā dalībvalstis kā jauno NATO mērķi izvirzīja cīņu pret globālo terorisma izplatību, kas ir būtisks apdraudējums transatlantiskajai drošībai vēl šobrīd. 2003. gadā tika sākta militārā operācija Afganistānā, kas ilga 20 gadus, noslēdzoties 2021. gadā.

2006. gadā NATO samits notika Rīgā. Šajā samitā pirmo reizi NATO sāka nopietni pievērsties vēl vienam no jaunajiem draudiem – enerģētikas drošībai. Tam par iemeslu bija nesen piedzīvotais Krievijas-Ukrainas “gāzes karš”. Tāpat Rīgas samita laikā NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shefers (Jaap de Hoop Scheffer) nāca klajā arī ar paziņojumu, ka NATO reaģēšanas spēku izveide ir pilnībā pabeigta. NATO reaģēšanas spēki paredz, ka noteiktā laikā tie var tikt nosūtīti uz jebkuru no dalībvalstīm, lai to aizsargātu vai atturētu pretinieku.

2010. gada novembrī Lisabonā notika NATO samits, kurā valstis apstiprināja alianses jauno Stratēģisko koncepciju, kas garantē visu dalībvalstu vienādu aizsardzību 5. panta ietvaros, tai skaitā pret terorisma un citu veidu uzbrukumiem. Tāpat dalībvalstis vienojās par NATO pretraķešu aizsardzības sistēmas attīstīšanu Eiropā. Samitā tika runāts par NATO un Krievijas attiecībām, redzot Krieviju kā NATO stratēģisko partneri dažādu apdraudējumu mazināšanā, piemēram, sadarbībai Eiropas teritorijas aizsardzībā no ballistisko raķešu uzbrukumiem. 2010. gadā pieņemtā stratēģiskā koncepcija arī nosaka draudus, ar kuriem alianse saskaras mūsdienu drošības vidē, piemēram, ballistisko raķešu un kodolieroču izplatīšana, terorisms, kiberuzbrukumi un vispārējas vides problēmas.

Ņemot vērā Krievijas rīcību, anektējot Ukrainai piederošo Krimas pussalu, NATO valstu ārlietu ministri 2014. gada 1. aprīlī sanāksmē Briselē nolēma apturēt visu praktisko civilo un militāro sadarbību ar Krieviju, saglabājot politisko dialogu. Krievijas agresīvā politika veicināja NATO adaptācijas procesu. NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmē Varšavā 2016. gada jūlijā tika apstiprināta vienošanās par sabiedroto spēku izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā NATO paplašinātās klātbūtnes (enhanced Forward Presence) ietvaros. NATO paplašinātās klātbūtnes daudznacionālās kaujas grupas Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Polijā mērķis ir stiprināt aizsardzības un atturēšanas spējas alianses austrumos. Kaujas grupas izvietošana sūta signālu par NATO valstu stingro apņemšanos uzbrukumu pret jebkuru no sabiedrotajiem uztvert kā uzbrukumu visai 30 dalībvalstu aliansei. NATO paplašinātā klātbūtne ir ar izteiktu aizsardzības raksturu, proporcionāla un atbilstoša starptautiskajām saistībām un prasībām.

2021. gadā NATO dalībvalstu ārlietu ministru sanāksmē Rīgā tika pieņemts lēmums izstrādāt jaunu stratēģisko koncepciju, kas iekļautu pastāvošos un pieaugošos apdraudējumus, ar ko NATO sastopas. NATO sastopas ar jauniem izaicinājumiem, piemēram, Ķīnas Tautas Republikas radītie izaicinājumi, apdraudējums kibertelpā, kosmosa vidē, migrācija, stratēģiskā komunikācija un citi elementi, kas pieprasa alianses kopējo pielāgošanos. Plānots, ka jauno stratēģisko koncepciju apstiprinās NATO samitā Madridē 2022. gada vasarā.

Kā to nosaka Ziemeļatlantijas līgums, dalība NATO ir atvērta jebkurai citai Eiropas valstij, kas ir spējīga sekmēt līguma principus un veicināt Ziemeļatlantijas telpas drošību. NATO ir arī tā dēvētais Rīcības plāns dalībai NATO (Membership Action Plan, MAP). Šis plāns, sniedzot praktiskus padomus un mērķtiecīgu palīdzību, ļauj valstīm, kuras vēlas kļūt par NATO dalībvalstīm, sagatavoties dalībai un izpildīt galvenās prasības.

NATO dalībvalstu loku 1952. gadā paplašināja Grieķija un Turcija. 1955. gadā aliansei pievienojās Vācijas Federatīvā Republika. 1982. gadā aliansei pievienojās Spānija. 1997. gadā NATO samitā Madridē tika pieņemts nozīmīgs lēmums paplašināt NATO Austrumu virzienā. Pirmās valstis, kas pievienojās NATO pēc PSRS sabrukuma, bija Čehija, Polija un Ungārija 1999. gadā. 2002. gadā NATO samitā Prāgā sākt sarunas par pievienošanos NATO tika uzaicinātas vēl septiņas valstis: Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija un Slovēnija. Šis process noslēdzās 2004. gadā ar minēto valstu uzņemšanu organizācijā.

2008. gada Bukarestes samitā Bosnija-Hercegovina un Melnkalne tika uzaicinātas sākt dialogu, lai pievienotos NATO. Šajā samitā tika nolemts, ka Gruzija un Ukraina, kas jau ir iesaistījušās dialogā (Ukraina 2005. gadā un Gruzija 2006. gadā), tiks uzņemtas NATO sastāvā, līdzko valstis būs izpildījušas visus nepieciešamos priekšnosacījumus. Bukarestes samitā NATO valstis lēma, ka Ziemeļmaķedonija varēs pievienoties aliansei, līdzko tā kopā ar Grieķiju būs atrisinājusi strīdīgo jautājumu par tās nosaukumu. Albānija un Horvātija, kas 2008. gada NATO samitā Bukarestē tika uzaicinātas pievienoties organizācijai, oficiāli kļuva par dalībvalstīm 2009. gada aprīlī, savukārt Melnkalne ‒ 2017. gadā, bet Ziemeļmaķedonija ‒ 2020. gadā.

Vissvarīgākie Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībnieki ir tās 30 dalībvalstis. NATO dalībvalsts, kļūstot par pilnvērtīgu organizācijas locekli, saglabā pilnīgu suverenitāti un neatkarību. Ziemeļatlantijas padome (North Atlantic Council) ir galvenā politisko lēmumu pieņemšanas struktūra NATO. Katrai dalībvalstij ir vieta Ziemeļatlantijas padomē. Padome dažādos līmeņos sanāk vismaz reizi nedēļā vai pēc nepieciešamības. To vada ģenerālsekretārs, kurš palīdz dalībniekiem panākt vienošanos galvenajos jautājumos. Visi lēmumi tiek pieņemti pēc vienbalsības principa.

NATO ir komiteju tīkls, kas risina visus tās darba kārtībā esošos jautājumus. Šajās komitejās regulāri tiekas visu NATO dalībvalstu pārstāvji un eksperti. Pārsvarā tie ir valstu nosūtīti diplomāti, kas uzturas un dzīvo Briselē noteiktu laiku.

NATO militārie jautājumi tiek pieņemti militārās komitejās. Ja politisku lēmumu īstenošanai ir militāras sekas, galvenie iesaistītie dalībnieki ir šādi: Militārā komiteja (Military Committee), kuru veido NATO dalībvalstu bruņoto spēku vadītāji; Starptautiskais Militārais štābs (International Military Staff), Militārās komitejas izpildinstitūcija; militārās vadības struktūra, kuru veido Sabiedroto operāciju pavēlniecība (Allied Command Transformation)  un Sabiedroto transformācijas pavēlniecība (Allied Command Transformation).

NATO ir spēcīgākā militāra organizācija pasaulē. Tās aizsardzības un atturēšanas spējas attur pretiniekus no jebkāda veida agresijas pret valstīm atsevišķi un aliansi kopumā.

Ciešāka integrācija NATO starpā ir veicinājusi savstarpējo spēku savietojamību starp visām alianses dalībvalstīm. Alianses nepārtrauktas adaptācijas kontekstā tā ir spējusi rast atbildes uz nemitīgi pieaugošiem drošības izaicinājumiem dažādās jomās un dimensijās. Dalība NATO tiek uztverta kā drošības un aizsardzības garants, kuru vēlas iegūt vairākas valstis, kas joprojām nav NATO.

NATO oficiālajā tīmekļa vietnē  ir pieejams plašs publikāciju klāsts un pieejami galvenie alianses dokumenti. E-bibliotēka NATO tīmekļa vietnē nodrošina piekļuvi gan vadītāju runām, gan deklasificētiem dokumentiem, kas atspoguļo noteiktu vēsturisko notikumu iespaidā piekopto alianses politiku.