Terorisms ir vardarbības veids, kas vērsts pret civiliedzīvotājiem nolūkā izraisīt spēcīgas bailes vardarbības akta lieciniekos, lai panāktu terorisma veicēja ieceru piepildīšanos. Terorisma upuris ir tikai līdzeklis citu mērķu sasniegšanai, un vardarbība ir iebiedēšanas vai šantāžas rīks, lai izraisītās bailes lieciniekiem liktu veikt darbības vai pieņemt politiskus lēmumus, kas sakrīt ar terorista interesēm.

Terorisms definējams kā mērķtiecīga dažāda veidu vardarbīgu aktu īstenošana nolūkā panākt politiskas izmaiņas un saprotams kā līdzeklis, nevis mērķis. Tam pretēji terors (šausmu stāvoklis) ir mērķis, ko panāk ar teroristiskiem līdzekļiem. Tātad terorisms ir terora īstenošana. Atšķirībā no konvencionālas karadarbības, kurā pretējo pušu kareivju apdraudētība ir zināma un pieņemta, bet civiliedzīvotāji skaitās aizsargāti, terorisma gadījumos uzbrukumi ir vērsti tieši pret nosacīti pasargātiem upuriem, proti, civiliedzīvotājiem vai citām cilvēku grupām, kas vardarbīgā konfrontācijā neiesaistās ne tieši, ne pastarpināti, tomēr tiem ir pamats bažām, ka nākotnē arī viņi varētu būt terorisma upuri. Arī liecinieka loma var būt instrumentāla, proti, terorisma liecinieku noskaņojums – draudu stāvokļa apzināšanās – pastarpināti rada augsni kādām politiskām pārmaiņām. Terorisma neatņemama sastāvdaļa ir tā mērķtiecība sabiedriska mēroga pārmaiņu panākšanai, ko var motivēt dažādi apsvērumi no ekonomiskiem un politiskiem līdz ideoloģiskiem vai reliģiskiem. Terorismā var tikt izmantotas dažādas vardarbības formas, tomēr lielākoties tās ir paredzētas, lai radītu baiļu atmosfēru, piemēram, šķietami bezmērķīga slepkavošana, uzspēlēta, pat teatrāla spridzināšana, kā arī genocīds, seksuālā vardarbība, sakropļošana un citas. Šīs metodes vieno orientācija uz vardarbīgā akta pompozitāti, neparedzamību, estetizāciju, lai sasniegtu plašu auditoriju un radītu tai apdraudētības sajūtu. Lai gan “terorisms” ir plašs jēdziens, ko nereti ir sarežģīti skaidri atšķirt no citām politiskās vardarbības formām, tā būtiskākā pazīme ir vardarbības mērķtiecīga izmantošana, lai, veicinot baiļu atmosfēru, panāktu savu interešu īstenošanos. Teroristiskas darbības var veikt gan valstiskas, gan nevalstiskas, gan bezvalstiskas organizācijas, kuru pamatā var būt gan sociālpolitiskas, ideoloģiskas, reliģiskas idejas, gan dažādi šo ideju savienojumi. Paplašinātā izpratnē terorismu raksturo ne tikai mērķtiecīga baiļu (terora) atmosfēras radīšana, bet arī tās plašums – vardarbība tiek vērsta pret iespējami plašu auditoriju, turklāt var tikt vērsta uz nejauši izvēlētiem un simboliskiem mērķiem. Lai terorisms būtu efektīvs, tam jātiek skatītam kā kaut kam neparastam, radot arī sašutuma izjūtu sabiedrībā.

Terorisma jēdziena modernās izpratnes saknes meklējamas 18. gs. Franču revolūcijas laikā, kad dažādi revolucionārie grupējumi Francijā cīnījās par varu un varas noturēšanai izmantoja ārkārtīgi nežēlīgu masveida iebiedēšanas pieeju. Tomēr terorisms dažādās formās ir bijis pazīstams arī agrāk, piemēram, var runāt par sikariešu sektu Jūdejā m. ē. 1. gs., ismaelītu asasīniem 11.–13. gs., “Šaujampulvera sazvērestību” (The Gunpowder Plot) Apvienotajā Karalistē 17. gs., kā arī krievu anarhistu kustībām 19. gs. Savukārt 20. gs. terorismu raksturo tādas organizācijas kā “Sarkanās brigādes” (Brigate Rosse) Itālijā, “Sarkanās armijas frakcija” (Rote Armee Fraktion) Vācijā, ETA (Euskadi Ta Askatasuna, “Basku dzimtene un brīvība”) Basku zemē Spānijā, “Tamililamas atbrīvošanas tīģeri” (தமிழீழ விடுதலைப் புலிகள், Liberation Tigers of Tamil Eelam – LTTE) Šrilankā un daudzas citas. Lielākoties terorisms tiek saistīts ar nevalstiskām organizācijām vai grupējumiem. Var izšķirt tādus teroristiskus grupējumus, kas cīnās par kādas kopienas neatkarību no valsts (piemēram, IRA – Irish Republican Army, Īru republikāņu armija), vai tādus, kas cīnās par kādu pārnacionālu ideju (piemēram, “Al Kāida”, Al-Qaeda, القاعدة‎). Pastāv gadījumi, kad šīs abas īpašības ir saplūdušas (piemēram, t. s. Islāma valsts, الدولة الإسلامية, Ad Dawlah l ʾIslāmiyyah).

Mūsdienās kopš organizācijas “Al Kāida” sekmīgā uzbrukuma Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) 2001. gada 11. septembrī terorisma pētniecības uzmanības centrā nokļuvušas radikālo islāmistu teroristiskās organizācijas, kā arī sācies straujš terorisma pētniecības apjoma uzplaukums akadēmiskajā vidē un šī temata atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos. Šis notikums gan akadēmiskajā, gan sabiedriskajā apritē nostiprināja priekšstatu, ka terorisms vispirms ir saistāms ar islāmisko radikālismu. Savukārt 21. gs. trešajā desmitgadē ir vērojama uzmanības pārvirze uz labējo balto pārākuma un nacionālisma terorisma draudiem, lai gan statistiski islāmiskais terorisms vēl joprojām ir dominējošais.

Terorisma kritiskās pētniecības (critical terrorism studies) izveidošanos un attīstību kopš 2007. gada ir virzījuši gan iebildumi pret pastāvošo ortodoksiju jeb ierasto terorisma pētniecību, gan jaunu pētniecisku interešu formulēšana. Ierasto pieeju raksturo atkarība no sociālo un politikas zinātņu atziņām anglofonajā pasaules daļā, kā arī metodoloģiska paļāvība pozitīvismam, proti, ierasto terorisma pētniecību lielā mērā izsaka datu vākšana un sistematizēšana. Savukārt terorisma kritiskā pētniecība, kas izveidojusies uz kritiskās teorijas pamatiem, uzsver metodoloģiskās daudzveidības nepieciešamību, pārmet pastāvošās pētniecības prakses pārlieko saistību ar drošības un pretnemieru (counter-insurgency) nozari, kā arī valsts pārvaldi vai militāro industriju, bet par saviem mērķiem izvirza sociālekonomisko faktoru analīzi un emancipāciju, sociālā un kultūras konteksta izpratni.

Latvijā ar terorisma draudu uzraudzību un kontroli nodarbojas Valsts drošības dienests, izšķirot trīs terorisma riska jomas: starptautisko terorismu un kreiso un labējo radikāļu grupējumus. Terorisma vēsture Latvijā ir ļoti pieticīga, taču ir iespējams runāt par terorismu paplašinātā nozīmē kā terora stāvokli, ko izteiktu, piemēram, totalitāro lielvaru īstenotās vajāšanas 20. gs. un organizētās noziedzības visatļautība 20. gs. beigās, un tamlīdzīgas pazīmes.

Terorisms ir mērķtiecīga terora (baiļu un draudu) izraisīšana plašā sabiedrības daļā, dzīvības apdraudējums, infrastruktūras un institucionālo ēku iznīcināšana, kā arī informatīvās sistēmas ietekmēšana. Terorisms (terora, baiļu stāvokļa izraisīšana un uzturēšana) ir orientēts nevis uz vardarbību, bet gan tās iespējamību, nekontrolējama posta apsolījumu, lai izraisītu vēlamas ilglaicīgas sekas politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā sfērā. Terorisma jēdzienu izmanto, lai varētu runāt par sazvērestībām, dumpošanos un politiskiem noziegumiem, kurus īsteno pret valsts vadošo varu un idejām noskaņoti spēki.

Terorisma jēdziens un ar to saistītās teorijas tiesiskā un operacionālā izpratnē ir vērstas uz to, lai skaidrotu dažādas politisko vardarbību formas (nemieri, protesti, policijas brutalitāte, karš, genocīds) un izšķirtu, ar ko atšķiras teroristiskās darbības no citām vardarbības formām. Piemēram, konvencionāla kara gaitā notikušas bezmērķīgas zvērības ir tuvas terorismam, tomēr tam skaidri neatbilst, ja vien šo zvērību pieļaušana nav daļa no kara stratēģijas. Turklāt terorisma gadījumu identificēšanā nozīmīgs ir “valsts terorisma” jēdziens – teroristiskas aktivitātes, kuras organizē un īsteno valstis (nevis bezvalstiski grupējumi) pret citu vai savas valsts iedzīvotājiem, kā arī valstiskā mērogā organizēta iedzīvotāju iebiedēšana nolūkā panākt kādus politiskus mērķus. Valsts terorisma izpratnē nozīmīga ir terorisma definīcijas problēma (vai ar terorismu nodarbojas tikai un vienīgi bezvalstiskas organizācijas?), kā arī citu gana precīzu apzīmējumu pieejamība (piemēram, “iedzīvotāju apspiešana” vai “represijas” un tamlīdzīgi).

Terorisma definīcijas neskaidrība, kā arī terorisma jēdziena izplūdusī lietošana plašsaziņas līdzekļos mūsdienās ir radījusi situāciju, kurā terorisma jēdziens nereti tiek skatīts kā politiskas propagandas rīks, izceļot, ka terorismu ir iespējams atpazīt pēc tā motīva: mērķtiecīga rīcība valsts pastāvēšanas apdraudēšanai un ikdienas procesu traucēšanai. Līdz ar to ļoti problemātiskas terorisma definīcijā kļūst attiecības starp valsti un teroristiem, jo tādā gadījumā parādās risks, ka valsts varas leģitīma opozīcija tiek patvaļīgi apzīmēta kā teroristiska. Terorisma jēdziens līdztekus analītiskai nozīmei ir ieguvis arī emocionālu nozīmi, kas ļauj šo jēdzienu izmantot manipulatīvos nolūkos gan starptautisko, gan iekšpolitisko konfliktu kontekstā (piemēram, pelnīta vai nepelnīta nodēvēšana par teroristisku valsti vai politisko oponentu nodēvēšana par teroristiem, ekstrēmistiem).

Terorisma jēdziens radās kā apzīmējums, lai nošķirtu nevienlīdzīgu, nevalstisku un taisnīgu, valsts karaspēka vadītu karadarbību. Nepieciešamība pēc valstiskas un nevalstiskas karadarbības atšķiršanas un atsevišķa jēdziena noformulēšanas radās Franču revolūcijas gaitā, kad revolucionāri protestētāji cīnījās nevis Francijas valsts, bet gan savu pārliecību vārdā. Par nevienlīdzīgu, teroristisku karadarbību dēvēja nevalstisku, huligānisku grupējumu netaisnīgu līdzekļu izmantošanu pret neapbruņotiem cilvēkiem, militārajiem spēkiem un valsts struktūrām, kas pretēji valsts vadītai karadarbībai nepakļāvās likuma statūtiem.

Līdz ar 20. gs. otro pusi terorisma jēdziens tiek skatīts arī kā līdzeklis, lai runātu par nošķīrumu “mēs” un “viņi”, terorismu cieši saistot ar notikumiem un interešu centriem Tuvajos Austrumos. 20. gs. 30. gados terorisms tika definēts kā trešo valstu īstenota vardarbība, izmantojot pretstatus “civilizācija un barbari”, “kārtība un haoss”, lai norādītu, ka trešo valstu iedzīvotāji ir barbariski, haotiski, ka tie tiecas izpostīt “mūsu” apkārtējo vidi. Savukārt 70. gados, kad teroristiskie notikumi kļuva biežāki un plašāk ietekmēja pasaules kārtību, terorismu definēja, raksturojot vardarbības formas pēc to kaitējuma un izmantojot pretstatus starp apspiestībā un brīvībā dzīvojošām pasaules daļām, norādot, ka terorismu īsteno tikai tie cilvēki, kuri neidentificējas kā “mēs” un apdraud “manu” brīvību un dzīvību. Terorisms vairs nebija cieši saistīts ar trešajām valstīm, bet ar ideoloģiskajiem un politiskajiem mērķiem un ticībām. Līdz ar 21. gs. sākumu terorisma teorija un jēdziens ir kļuvis plašāks, jo ir parādījušās jaunas politiskās vardarbības formas (demonstrācijas, protesti, masveida slepkavības, elektronisko sistēmu uzbrukumi). Vienlaikus noris arī mēģinājumi pārinterpretēt terorismu, analizējot valsts lomu terorisma īstenošanā, raksturojot terorismu kā politisko norišu sekas (nevis cēloni), un līdz ar to dažādas vardarbības formas var tikt pārdefinētas kā iespējami teroristiskas.

Terorisma vēsturē ir gadījumi, kas pretrunīguma un dažādu sabiedrisko grupu atšķirīgā vērtējuma dēļ tiek vērtēti neviennozīmīgi – “viena cilvēka terorists ir cita cilvēka brīvības cīnītājs”. Nacionālos partizānus (t. s. mežabrāļus) vai modžahedus Afganistānā no PSRS valsts skatu punkta varētu definēt kā teroristiskus grupējumus, jo tie īstenoja pretvalstiskus pasākumus, grāva valsts kārtību un, svarīgākais, operacionālā līmenī izmantoja teroristiskas metodes (nolaupīšanas, uzbrukumus no slēpņa un tamlīdzīgi). Līdz ar to, mainoties terorisma jēdziena izpratnei, aizvien svarīgāk ir nošķirt vardarbību, kuras nolūks ir pastāvošās politiskās iekārtas un reliģiskās sistēmas izmainīšana, no tādas, kas galvenokārt ir vērsta uz atbrīvošanos un pašnoteikšanos. Kamēr brīvības cīnītāji rīkojas, lai mainītu valsts politisko režīmu pret sev vēlamāku, tikmēr teroristiskie grupējumi īsteno teroru, lai traucētu jebkādu politisko, ekonomisko un sociālo attīstību, nostabilizējot savu varu. Tā kā atšķiras ne tikai teroristu un brīvības cīnītāju mērķi, bet arī motivācija īstenot vardarbību, tad šādos gadījumos terorisma jēdziens ir jālieto piesardzīgi. Vēsturnieks un terorisma pētnieks Volters Lakērs (Walter Laqueur) norāda, ka būtisks apgrūtinājums terorisma jēdziena izpratnē ir vardarbības formu pārmaiņas līdz ar tehnoloģisko attīstību un iespēju vērienu: terorisms ir tikai viena no kaujinieciski noskaņotu kustību formām. Gan politiskas, gan militāras organizācijas izmanto ideoloģiskos un terora rīkus, lai straujāk panāktu savas misijas izvirzīto mērķi. Taču, lai nerastos iespaids, ka valsts organizētie militārie un politiskie projekti ir teroristiski, par galveno terorisma īpašību tiek uzskatīta teroristu darbību autonomija – teroristi nevienu nebrīdina, nepaziņo par saviem uzbrukumu plāniem.

Atpazīstot terorismu un spējot to definēt, tiek mainīta ne tikai valodiskā struktūra, jo parādās jauns vārds, kas raksturo jaunu vardarbības izpausmes formu, bet tiek mainīta arī politiskā, ekonomiskā un sociālā sfēra. Apzinoties, ka terorisms simbolizē kaut ko nepatstāvīgu, draudīgu un bīstamu, haotisku un barbarisku, izmaiņām tiek pakļauta arī likumdošana, lai izveidotu jaunus drošības pasākumus, kas varētu pamanīt, definēt un novērst to, kas konkrētajā laika periodā tiek saprasts kā terorisma drauds.

Pēc 2001. gada 11. septembra terorakta ASV uzsāka karu pret terorismu (war on terrorism), kura mērķis bija izskaust terorismu visā pasaulē, iesaistot ne tikai militāros, bet arī politiskos un pētnieciskos spēkus. Kampaņas gaitā ASV uzsāka divus karus (Afganistānā un Irākā) un daudzviet pasaulē pastiprināja savu militāro spiedienu, lai ierobežotu “Al Kāidas” un citu teroristisku organizāciju darbību. Reaģējot uz terorisma draudu riska pieaugumu, ir būtiski pastiprinājusies sabiedriskā uzraudzība no videonovērošanas sistēmu paplašināšanas, pasažieru pastiprinātas kontroles lidostās līdz bažām par slēptu un visaptverošu savu pilsoņu izspiegošanu digitālajā vidē. Terorisma kritiskās pētniecības pārstāvis Ričards Džeksons (Richard Jackson) norāda, ka terorisma pētniecībā kopš 11. septembra uzbrukumiem 2001. gadā ir izvērsusies “epistemoloģiskā krīze”, proti, jomā ir iesakņojusies pārliecība, ka iepriekšējās zināšanas ir bijušas ne tikai nepietiekamas vai aplamas, bet arī strukturāli nederīgas, izmainot gan pētniecības, gan politikas idejisko orientāciju: 1) iepriekšējo zināšanu noraidījums un pilnīgas nenoteiktības un nedrošības pieņemšana; 2) ārkārtējs dogmatisms un pārspīlēta preventīva piesardzība; 3) principiāla iztēles un fantāzijas leģitimizācija un institucionalizācija; 4) “gaidīšanas režīms” jeb ārkārtas stāvoklis kā nepārejoša norma. Šī epistemoloģiskā orientācija tieši atbalsojas konkrētās darbībās gan pētniecībā, gan pētniecības organizēšanā, gan sabiedriskās dzīves pārvaldībā.

Risks iet bojā teroristiskā uzbrukumā ir saglabājies ārkārtīgi mazs (aptuveni 400 000 reizes mazāks nekā iespējamība iet bojā autokatastrofā), un līdz ar to, izvērtējot terorisma ietekmi uz sabiedrisko dzīvi, bažas vieš spēka proporcionalitātes problēma – jautājums, vai masveida uzraudzība un ierobežojumi ir adekvāti terorisma reālajai ietekmei. Tomēr, par spīti faktiski ļoti zemajam riska līmenim, daudzu valstu sabiedrības acīs terorisms saglabājas kā viens no visbiežāk nosauktajiem biediem. Tas parāda, ka terorisms kā metode ir iedarbīgs, jo ar ierobežotiem līdzekļiem spēj panākt neatbilstoši lielu ietekmi uz globāla mēroga politiskajiem procesiem.

Terorisma koncepcijas ieviešana arī ietekmēja orientālistikas un austrumu studiju, psiholoģijas metožu un politisko teoriju attīstību, jo ne tikai bija nepieciešams izprast terorismu un tā izcelsmes iemeslus, bet arī paliekošu un esošo ietekmes faktoru, kas ļauj cilvēkiem īstenot masveida vardarbību.