Teroru raksturo ārkārtīgi sakāpinātas šausmas. Teroru kā emocionālu stāvokli izraisa neskaidru, taču ārkārtīgi ietekmīgu spēku iespējama klātbūtne. Psiholoģijā par teroru ir iespējams runāt kā par vispārēju baiļu izjūtu, gaidot apdraudējumu no abstrakta, vispārēja un nekonkrēta avota. Vienlaikus teroram piemīt politiska nozīme, proti, terors ir varas īstenota visaptverošas vardarbības draudu atmosfēras uzturēšana.

Terors kā vardarbīgu vai varmācīgu darbību kopums, kas vērsts politisku vai reliģisku mērķu sasniegšanai, tiek izmantots, lai cilvēkam vai cilvēku grupai izraisītu bailes, apdraudējumu, raizes un šausmas, kas traucētu un apgrūtinātu ikdienas gaitas, ierobežotu civiliedzīvotāju brīvību un valsts drošību. Īstenojot teroru, ir iespējams panākt politiskus mērķus – visupirms paklausību, pretestības mazināšanu un opozīcijas ierobežošanu. Citiem vārdiem, terors ir gan politikas, sabiedrības vadības instruments, gan emocionāls stāvoklis, ko radījusi vardarbības praktizēšana vai izjušana.

Var nošķirt dažādus terora veidus: “valsts terors”, “teroristu terors”, “politisks terors”, “vides terors”, “pārdzīvojuma terors”, tādējādi teroru formulējot kā racionālu līdzekli politisku mērķu sasniegšanai. Tomēr terors ir ne tikai darbību kopums, ar kuru īsteno iebiedēšanu, vajāšanu, fizisku un psiholoģisku kaitējumu vai īpašumu un vides bojājumus, terors ir arī sajūtu kopa, ko cilvēks izjūt pēc ilgstošām un vardarbīgām situācijām, piemēram, nepārtrauktiem dzīvības apdraudējumiem, fiziska vai psiholoģiska kaitējuma. Līdz ar to ir norādāms, ka terora pamatelements ir nezināmas, iepriekš nenojaušamas vardarbības draudi, uzsverot vardarbības pastāvību, nenovēršamību un milzīgo ietekmi.

Par terora jēdziena izcelsmi var uzskatīt grieķu vārdu τρέω, ko var atveidot kā “baidīties”, “bēgt no šausmām”, “trīsēt no bailēm”; tas tiek izmantots, lai raksturotu cilvēka emocionālo un psiholoģisko stāvokli. Šādā atveidojumā terora jēdziens ir saistīts ar baiļu, draudu un šausmu jēdzieniem, atšķirību rodot baiļu politiskajā dimensijā. Terors, atšķirībā no īslaicīgām bailēm vai fobijām, kuras vieno šoka jeb pārsteiguma un nesagatavotības sajūta, īsteno gan draudu, gan šausmu izjūtu. Piemēram, grieķu mitoloģijā dievība Deimoss (Δεῖμος) simbolizē šausmas (draudu izjūtu) pirms cīņas, kaujiniekiem nenojaušot gaidāmo likteni. Šīs šausmas no nezināmā un neaptveramā, kad upurim nav zināmi varmākas mērķi un paustie draudi var īstenoties jebkurā brīdī, no nezināmas puses un nenojaušamā apmērā, tiek pārņemtas arī mūsdienīgajā terora jēdzienā.

Etimoloģiski jēdziens “terors” ir atvasināts no latīņu valodas vārda terror, raksturojot milzu šausmas un bailes. Latīņu jēdziena konceptuālais lietojums ir radies Franču revolūcijas jakobīņu diktatūras laikā kā politiskas īstenības apzīmējums, raksturojot t. s. terora valdīšanas perioda represijas un ārkārtēju vardarbību. Līdz pat 20. gs. beigām jēdziens “terors” ir bieži lietots kā sinonīms jēdzienam “terorisms”, tomēr tiem piemīt būtiskas atšķirības. Par terorismu būtu jāuzskata politisko nevalstisko grupējumu darbības, kas ir vērstas gan pret indivīdiem, gan sabiedrību kopumā, lai radītu baiļu atmosfēru nolūkā sasniegt politiskus mērķus. Citiem vārdiem, terorisms rada teroru. Tomēr dažkārt šos jēdzienus diferencē, nodalot terorismu kā nevalstisku grupējumu (vājākā puse asimetriskā konfliktā) veikumu pretstatā teroram, ko īsteno valstis vai pārāks spēks, parādot, ka starp to, kurš baidās, un to, kurš liek baidīties, pastāv varas attiecības un morāla pienākuma izjūta.

Terora pamatelements ir bailes, taču šīs bailes izpaužas kā bailes zaudēt dzīvību, veikt nepareizu lēmumu, dzīvot nebrīvē, nespēt nosargāt līdzcilvēkus. Lai arī ir iespējams izjust līdzīgas bailes kā fobijas, terors tiek īstenots, kad kāds cilvēks vai cilvēku grupa rada draudus citam indivīdam un grupai. Medijos radītie terora draudi neapdraud cilvēku tik ļoti, cik cilvēks, kurš ir gatavs īstenot rīcību, kas liks citiem izjust ciešanas, tomēr draudi medijos var reproducēt teroru, izraisot uztraukumu par brīvību, drošību un dzīvību, potenciālo kaitējumu kā cilvēkam, tā fiziskam īpašumam, apmelojot un izplatot propagandu. Terors ir panākams gan redzami jeb tieši, gan neredzami jeb netieši. Tiešs terors ir jau īstenota vardarbība jeb eksplicēti draudi un kaitējums, kamēr netiešs terors tiek īstenots tad, kad cilvēks un cilvēku grupa nezina, vai izteiktie draudi tiks piepildīti.

Terora draudi var pārņemt ikkatru un var ietekmēt katru cilvēka tālāko rīcību. Tāpat teroru var praktizēt masveidā kā politisku rīku, lai kontrolētu sabiedrību vai tās daļas, vai arī terors var būt vienpersonisks pārdzīvojums, ko cilvēks ir sekmējis, iebiedējot sevi, radot sev kaitējumu vai sastopoties ar grūtībām vai ar ideoloģiskām (reliģiskām vai politiskām) nostājām, kas cilvēkam liek izjust bailes no valdnieka, augstākstāvošas amatpersonas un tamlīdzīgi. Atšķirībā no terorisma, kas ir politiski mērķtiecīgu, sistemātiski uzturētu un organizētu darbību kopums, ko īsteno uz politisku mērķu sasniegšanu orientētas grupas, terora jēdziens vispirms apzīmē sabiedrisko un individuālo noskaņojumu, kas ietekmē cilvēku rīcībspēju un spriestspēju. Tāpat kā kolektīva terora izjušana vieno cilvēkus un paredz, ka katrs no grupas dalībniekiem apņemas kopīgiem spēkiem cīnīties pret teroru un terora īstenotāju, arī individuāls terora pārdzīvojums cilvēkam liek apcerēt savu rīcību un iespējas.

Savukārt terors kā asimetriska politiska stratēģija un mērķtiecīga vardarbības izmantošana ir rīks, lai pārvaldītu un ietekmētu cilvēku un sabiedrības ikdienu. Terorisma kritiskās pētniecības pārstāvis Ričards Džeksons (Richard Jackson), raksturojot 21. gs. terorisma pētniecību, runā par epistemoloģisko krīzi, kas caurvij terorisma izpratni un apkarošanas ievirzi. To raksturo pārliecība, ka terorisms un tā radāmais terors ir principā neparedzams, neizzināms, līdz ar to ir nepieciešama ārkārtēja preventīva piesardzība, kā arī ir jāieslēdz nepārejošs “gaidīšanas režīms” jeb ārkārtas stāvoklis. Taču tieši tādā veidā terorisms sasniedz savu mērķi, radot nenovēršamas apdraudētības noskaņu, kuru upuris uztur pats. Karojot pret netiešu teroru un cenšoties pārvaldīt riskus, apsteidzot draudīgus notikumus, drošības sistēma pakļaujas principam, ka arvien lielāka nozīme terorisma apkarošanā ir apsteidzošajam karam pret visiem – gan savējos, gan svešiniekus uzskatot kā draudu. Pat ja terora īstenošanas draudi nav skaidri pausti, tas, ka šādus draudus var izteikt, motivē baiļu politiku, kurā piesardzība ir galvenais uzdevums. Šāda piesardzība no pastāvīgiem draudiem negatīvi ietekmē cilvēku spēju sadarboties un sadzīvot vienkopus.

Terora jēdziens apzīmē izteikti spēcīgas bailes, taču kā emocionālā stāvokļa raksturojums terora jēdziena vēsture nav precīzi izpētīta. Proti, gan grieķu mitoloģijā, gan reliģijā terors var raksturot bailes, kuras dzīva būtne izjūt, sastopot pārāku spēku vai varas noteicēju, piemēram, visvarenu dievu vai dabas parādību. Līdz ar to ir iespējams novērot, kā terors jeb šausmas ir uzskatīts par pārmācošu un cieņu veicinošu izjūtu, kas skatīta nevis kā negatīva un vardarbīga izpausme, bet gan kā nepieciešamība, lai ieviestu dabisku kārtību starp cilvēkiem un dieviem, zemi un debesīm. Reliģiskā un mitoloģiskā izpratnē bailes no dievu varas ir individuāls pārdzīvojums, ko katrs cilvēks izjūt savas dzīves laikā, kopjot savu tikumību un dievticību, jo, apzinoties kaitējuma robežas, cilvēks apzinās arī līdzās pastāvošo diženumu un cildenumu.

Terora izjušana un pieredzējums var panākt ētiskāku cilvēka rīcības īstenošanu. Filozofijas ideju vēsturē ir izšķiramas vairākas terora/šausmu interpretācijas, piemēram, terors kā bailes par savu dzīvību, nezināmo un nāvi, kā eksistenciālas bailes no nāves (piemēram, Martīna Heidegera darbā “Esamība un laiks”; Martin Heidegger, Sein und Zeit, 1927) atklāj cilvēka rīcības un attiecību nozīmību – cilvēks atrodas pasaulē, kas viņu vienmēr biedē, bet tajā pašā laikā izaicina mainīties. Par teroru ir iespējams domāt arī kā par draudu izjūtu, kas pārņem kā pagātnes lietu atcerēšanos, tā tālāko rīcības plānu, kļūstot par ētisku nosacījumu vai apsvērumu tālākai rīcībai un atbildības izjūtas kopšanai (Sērena Kirkegora darbā “Bailes un trīsas”; Søren Kierkegaard, Frygt og Bæven, 1843).

Savukārt mākslā (plašā nozīmē) terora jēdziens tiek izmantots, raksturojot cilvēku nespēju aptvert pasaulīgo un/vai pārpasaulīgo. Dzejnieks Rainers Marija Rīlke (Rainer Maria Rilke) ir rakstījis, ka skaistums ir terora sākums, tādējādi atainojot terora divējādo iedabu – no vienas puses, skaistums šausmina savu robežu dēļ, cilvēks nespēj tās aptvert, bet, no otras puses, skaistums lēnām noniecina cilvēku un tā esamību, raisot terora izjūtu un liekot cilvēkam apzināties savas esamības robežas. Taču terora izjušana un aptveršana ļauj cilvēkam nostāties īpašās attiecībās ar pasauli un apkārtējo vidi, uzsverot, ka terora jēdziens ir arī ciešās attiecībās ar cildeno.

Terors tiek pieminēts ne tikai reliģijā, filozofijā un mākslā, bet arī valstu pārvaldē kā darbību kopums, lai uzturētu kārtību un nodrošinātu valdnieku autoritatīvo varu. Taču terors kā politiskās īstenības raksturojums, izsakot mērķtiecīgi organizētu vardarbību nolūkā iebiedēt un pakļaut, kā baiļu instrumentalizēšana ir salīdzinoši jauna parādība. Par teroru kā politisku rīku ir iespējams runāt pēdējo simts gadu laikā, kad terora taktikas izmantoja totalitāras politiskās sistēmas, lai panāktu cilvēku pakļaušanos esošajai varai, piemēram, Lielā terora Padomju Savienībā gaitā. Šādā nozīmē terors bija vērsts nevis uz individuāla cilvēka iebiedēšanu, bet gan darbību kopu, ko izmantoja lielākas auditorijas disciplinēšanai.

Attīstoties terorismam un kara metodoloģijām, terors tika izmantots, lai traucētu valstu darbības un politiskās un ekonomiskās sistēmas, pārsteidzot gan kara dalībniekus, gan mierā esošos iedzīvotājus, baiļu izjūtu par dzīvību vienojot ar baiļu izjūtu no nezināmā un neparedzamā. Terors vairs nav tikai bailes no dabas spēkiem, nāves un valdnieka agresijas, bet arī bailes no kodolieroču nepamatotas izmantošanas, uzraudzības sistēmām un kibertehnoloģiskajiem līdzekļiem, ar kuriem ir iespējams ne tikai traucēt valsts pārvaldību, bet cilvēka ikdienas dzīvi.

Lai arī terora jēdziens bieži tiek lietots, lai raksturotu nevēlamu vardarbību, ko īsteno teroristiski nevalstiski grupējumi, vēstures retrospektīvā terora baiļu paņēmieni nereti ir izmantoti karadarbībā un totalitāru un autoritāru valstu režīmos. Nošķīrumi “ļaunprātīga terora īstenošana” un “aizsardzības rezultātā īstenots terors” ir cieši saistīti. Līdz ar baiļu atmosfēras attīstīšanos (cilvēkiem uztraucoties par savu un citu drošību) valstis izmanto paņēmienus, kas var likties vardarbīgi un terorizējoši, piemēram, cilvēka ieceļošanas iemeslu pārbaudīšana, naudas pārskaitījumu vēstures pieprasīšana, vīzu ieviešana u. tml., no vienas puses, cilvēkus sargā no citiem, iespējams, ļaunprātīgi motivētiem cilvēkiem, no otras puses, liecina par to, ka tiek uzturēta terora atmosfēra, kurā cilvēki uztraucas, kā var tikt vērtēta viņu rīcība un uzvedība.

Ir izšķirami vismaz divi politiskā terora veidi, kurus identificē pēc cilvēku rīcības un grupējumu mērķiem, piemēram, analizējot, vai cilvēks ir izmantojis teroru centienos sargāt savu drošību vai atbalstījis teroristiskas organizācijas un izplatījis propagandu. Pirmajā gadījumā terors ir tikai iebiedēšanas tehnika, bet otrajā gadījumā – apzināta tieša vardarbība. Arī valsts un teroristiskas organizācijas politiskā terora mērķi atšķiras. Valsts pārvaldes un pat karadarbības gadījumā izmantotais terors tiek pieteikts un īstenots, terors vairs nav nezināmais, jo ir zināms, ka attiecīgā cilvēku grupa īstenos teroru pret tiem, kas tiek uzskatīti par potenciāliem draudiem. Terors nav neparedzamais, bet ir sagaidāmais. Tomēr terora kā baiļu gadījumā cilvēki netiek informēti par to, vai un kad terors tiks īstenots. Pat ja tiek izteikti draudi, nav pamata uzskatīt, ka šādi draudi tiks īstenoti.

Lai vieglāk būtu nošķirt, par kāda veida teroru tiek runāts, tā pētniecībā, mēģinot definēt teroru, šo jēdzienu mēdz apvienot ar citu jēdzienu. Piemēram, “teroristu terors” norāda, ka terora paveidu izmanto specifiska veida grupējums pret civiliedzīvotājiem. Savukārt, lietojot jēdzienu “grupu vides terors”, ir skaidrs, ka šāda terora mērķis ir ietekmēt kāda vides objekta attīstību, lai neļautu cilvēkiem apdzīvot to un traucētu un apdraudētu šī objekta reģionu.

Terors un ar to saistītā vardarbība rada gan īslaicīgas, gan ilglaicīgas kulturālās, sociālās, politiskās, ekonomiskās un psiholoģiskās sekas. Izsakot draudus, īstenojot teroristisku notikumu, mērķauditorija tiek pakļauta nedrošības izjūtai, ietekmējot cilvēka spēju socializēties, atrasties publiskās vietās vai paust savu viedokli. Savukārt valstiski izjusts terors ietekmē valsts struktūras un sabiedrības kopā pastāvēšanu un miera stāvokļa uzturēšanu.

Attīstoties terora jēdzienam, attīstās arī zināšanas par terora veidiem, t. i., teroru var īstenot uzbrūkot, izsakot draudus, radot bojājumus gan fiziskajam īpašumam, gan arī izmantojot tehnoloģiju starpniecību. Mūsdienās, piemēram, teroristu organizācijas, uzbrūkot valsts vadošajām interneta vietnēm un serveriem (policijas serveriem, slimnīcu datu bāzēm), rada teroru, jo tiek traucēta ikdienas rutīna vai izplatīta konfidenciāla informācija. Teroru ir iespējams īstenot pastarpināti, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, lai izplatītu ideoloģiskus vēstījumus, mītus, musinošus uzsaukumus un tādējādi radītu baiļu izjūtu un ilgstošu satraukumu par kādu notikumu, situāciju vai potenciāliem nezināmā draudiem.