Revolūcija sākās 1789. gada maijā ar Ģenerālštatu (États généraux de 1789) sasaukšanu ar mērķi iegūt kārtu pārstāvju atbalstu nodokļu celšanai valsts budžeta augošā deficīta mazināšanai. 1789. gadā Francijā tika atcelts feodālisms. Franču revolūcijas gaitā 1791. gadā tika pieņemta pirmā Francijas Konstitūcija, ar kuru tika izveidota konstitucionālā monarhija, kas 1792. gadā pārtapa par Francijas Republiku (République française; Première République). 1793. gadā Franču revolūcijas attīstībā iestājās jakobīņu terora laiks, kas ilga no 1793. līdz 1794. gadam. Šo laiku raksturoja masveida nāves sodu izpildīšana bijušiem aristokrātiem un režīma opozīcijai no politiski mēreni noskaņotās vidusšķiras. 1794. gadā jakobīņu diktatūra tika gāzta un apvērsuma rezultātā pie varas nāca liberālāka Direktorija, apstādinot revolucionāro teroru. Franču revolūcija attīstījās līdz 1799. gadam, kad Direktoriju nomainīja triju konsulu valdība, kas bija solis uz Napoleona I (Napoléon I^er) apvērsumu un Francijas Impērijas pasludināšanu 1804. gadā ar Napoleonu I priekšgalā.

Kaut arī revolucionārie notikumi risinājās jau 1789. gada maijā, par Franču revolūcijas sākumu uzskata 14.07.1789., kad Parīzes iedzīvotāji ieņēma galvaspilsētas cietumu Bastīliju. 

Angļu 17. gs. un īpaši franču 18. gs. apgaismības idejas un teksti bija būtisks politiski literārs impulss un ietvars Franču revolūcijas procesiem. Voltēra (Voltaire), Denī Didro (Denis Diderot), Monteskjē (Montesquieu) un īpaši Žana Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) sacerējumi guva lielu ietekmi Francijā un ārpus tās. Franču apgaismības politiskā doma, lielā mērā balstoties uz 17. gs. angļu filozofu domām (Džons Loks, John Locke; Tomass Hobss, Thomas Hobbes) definēja dabisku, indivīdam neatņemamu tiesību kopu, piemēram, sabiedrības vajadzību pēc brīvības, taisnīguma un rīcības, ko neierobežotu tradīcija vai izcelsmes sociālie rāmji. Par spilgtu literāru tēlu, kas iemiesoja priekšstatus par jaunu, brīvu cilvēku ārpus kārtu robežām kļuva Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) lugas “Figaro kāzas” (La folle journée ou Le mariage de Figaro, 1778) varonis, kalps Figaro, kas pārmeta grāfam Almavivam (Comte Almaviva), ka visas tiesības un privilēģijas grāfam dotas tikai tāpēc, ka viņš nejauši piedzima par aristokrātu. Apgaismības politiskā doma tās radikālākajā versijā pretnostatīja monarhijas sakrālai dabai un absolūtismam alternatīvu politisku formāciju – nāciju, kas pati ir sevis leģitimācijas un varas avots.

Pirms 1789. gada notikumiem Francijas sabiedrība kļuva politiski un literāri kompetenta un politizēta. Publiskajā telpā, piemēram, salonos, sabiedrības pārstāvji aktīvi piedalījās debatēs par monarhijas attīstību, pakāpeniski izplatot absolūtisma kritiku, sekmējot monarhijas uzticamības krīzi, ko paātrināja ārpolitiskie un iekšpolitiskie procesi un notikumi.

Mūsdienās vairāki pētnieki uzskata, ka ne tikai trešajai kārtai – lielākoties vidusšķirai, bet arī aristokrātijas pārstāvjiem galmā un provinces muižniecībai bija liela nozīme Franču revolūcijas ideju formulējumā, aktīvi diskutējot salonos un literatūrā, piemēram, “Zinātņu, mākslu un arodu enciklopēdijā” (Encyclopédie, ou dictionnaire raisonné des sciences, des arts et des métiers, 1751–1772) par Francijas nācijas nākotni un patriotismu. Par to liecina vairāku aristokrātu darbība Franču revolūcijas procesos – Marī Žozefs Lafajets (Gilbert du Motier, marquis de La Fayette, dit “La Fayette”), Onorē Gabriels Mirabo (Honoré Gabriel Riqueti, comte de Mirabeau) un pat Orleānas hercogs (Louis-Philippe d’Orléans), no 1792. gada – Filips Egalitē (Philippe Égalité).

Politiskās nesaskaņas starp karaļa varu un reģionālām tiesu palātām (parlaments) un aristokrātijas pārstāvjiem (notables) pastāvēja ilgi pirms revolucionārās krīzes 1789. gada vasarā. Vēl Luija XV (Louis XV) valdīšanas laikā (1715–1774) monarhijas publiskais tēls strauji pasliktinājās augošās galma izšķērdības, favorītisma, zaudēto karu, konservatīvisma un ārpolitiskās ietekmes mazināšanas dēļ. 1787.–1789. gadā aristokrātija un vidusšķira aizvien vairāk kritizēja absolūtismu, tika pārmests despotisms un mēģinājumi ierobežot reģionu pārstāvniecību rīcībspēju. Konflikta eskalācijai bija vairāki ekonomiski un ārpolitiski iemesli.

No 1778. gada Francija piedalījās karā starp Lielbritāniju un tās kolonijām, nostājoties koloniju pusē. Amerikas Savienoto Valstu dibināšana un tās konstitūcija, kurā tika iekļautas vairākas franču apgaismības tēzes, kļuva par spilgtu ārpolitisku notikumu, kas aizrāva vairākus franču aristokrātus (Mirabo, Victor de Riqueti, Marquis de Mirabeau; Lafajetu; Luiju de Noaju, Louis de Noailles) un palīdzēja popularizēt priekšstatus par jaunu (dabisku) tiesību un republikānisma iespējamību feodālajā Eiropā. Kara laikā Anglijas finanšu efektīva kontrole ļāva tai aizņemties starptautiskajā finanšu tirgū ar 5 % likmi, bet Francijas valdībai, kas administrēja finanses neefektīvi, aizdevumi bija divreiz dārgāki – no 9 līdz 10 %, jo starptautiskais tirgus, redzot Francijas finanšu politikas neefektivitāti, piesardzīgi reaģēja uz lūgumiem pēc aizvien jauniem aizdevumiem. Līdz ar to Francija, formāli būdama uzvarētāja karā, ekonomiski bija zaudētāja, strauji palielinot valsts budžeta deficītu.

1787. gadā valdība nespēja nodrošināt pietiekošu nodokļu apjomu, lai segtu maksājumus pēc aizdevumu procentiem. Valdībai neizdevās veidot efektīvu nodokļu politiku, kas tika balstīta privātpersonu tiesībās nodrošināt valdībai nepieciešamā nodokļu apmēra iekasēšanu. Līdz ar korupciju, reģionālo tiesu palātu opozīciju un strauji augošiem galma izdevumiem, ievērojama daļa plānoto nodokļu summas regulāri trūka, aizvien vairāk palielinot budžeta deficītu. Finanšu situācijas pasliktināšanās tiešā veidā ietekmēja monarhijas varas leģitimāciju, jo feodāla absolūtisma vara gadsimtu garumā tika balstīta karaļa varā pār fiskālo politiku. Situāciju valstī saasināja neraža, ko izraisīja dabas katastrofas (liela krusa 1788. gada vasarā), kas ietekmēja graudu cenas, sekmēja spekulāciju un badu, kā arī tālāku nabadzīgo slāņu pauperizāciju un masveida neapmierinātību un kritiku pret galmu un absolūtismu.

Francijas sabiedrībā izplatīto neapmierinātību ar absolūtisma varas ekonomisko neefektivitāti un tiesisko konservatīvismu, uzturot kārtu privilēģijas, konstatēja arī ārzemju ceļotāji. Britu žurnālists un muižnieks Artūrs Jangs (Arthur Young), 1787. gadā atrodoties Parīzē, noklausījies šādu sarunu: “Šodien pusdienoju kādā kompānijā, kuras saruna bija izteikti politiska. Visā kompānijā dominēja viedoklis, ka viņi ir lielas revolūcijas priekšvakarā, ka viss norāda uz to – lielas nekārtības budžetā, deficīts, ko nevar mazināt bez karaļvalsts Ģenerālštatu sasaukšanas, toties nav zināms, pie kā to sasaukšana novedīs” (Arthur Young`s Travels in France during the Years 1787, 1788, 1789, London, George Bell and sons, 1909, p. 92).

11.1787., kad kompromisa meklējumi starp absolūtisma varu un parlamentu nedeva rezultātus, parlaments reģionos aicināja sasaukt Ģenerālštātus, kas nebija sasaukti kopš 1614. gada. Parlaments un aristokrātijas protesti pret monarhijas mēģinājumiem reformēt nodokļu sistēmu ir pirmsrevolūcijas posms 1787.–1789. gadā. Karalis Luijs XVI (Louis XVI) piekrita Ģenerālštatu sasaukšanai, kas pēc reģionālām velēšanām tika sasaukti 05.05.1789.

Centrālais jautājums pirms Ģenerālštatu sasaukšanas bija – kā balsot, apstiprinot lēmumus? Līdz šim Ģenerālštatos 17. gs. sākumā katrai kārtai bija viena balss – garīdzniecības un aristokrātijas alianses rezultātā trešās kārtas intereses bija pakārtotas pirmo divu kārtu interesēm. 18. gs. beigās, salīdzinot ar 17. gs. sākumu, trešā kārta bija attīstījusies par politiski kompetentu, aktīvu kārtu, kuras pārstāvji vēlēšanu procesā 1789. gadā aktīvi formulēja prasības pēc lielākas līdzdalības un kontroles pār valsts iedragātām finansēm, nevēloties maksāt augstākus nodokļus bez politisko tiesību palielināšanas.

05.05.1789. notika pirmā Ģenerālštatu sanāksme, kas parādīja absolūtisma politisko izolāciju. Trešā kārta, sākotnēji gūstot karaļa atbalstu, kļuva aizvien patstāvīgāka, saņemot nabadzīgās garīdzniecības un arī provinču aristokrātijas atbalstu. Jau 06.1789. trešā kārta pasludināja savu faktisko neatkarību no citu kārtu balsošanas rezultātu apstiprināšanas kārtības un kopā ar klāt nākušiem jauniem pārstāvjiem strauji guva politisku ietekmi. Monarhs un galma haotiskā un nekonsekventā politika radīja pretēju efektu – aristokrātija sāka kritizēt valdnieku par despotismu un sniedza trešajai kārtai atbalstu. Tenisa spēļu zālē Nacionālās sapulces pārstāvji zvērēja, ka nepametīs telpas, kamēr Francijā netiks izstrādāta konstitūcija. Karalim neizdevās rast kompromisu starp trim kārtām un Nacionālā sapulce 09.07.1789. pasludināja sevi par Nacionālo konstitucionālo jeb Satversmes sapulci, kas plkst. 04.08. naktī atcēla feodālās privilēģijas (senjora tiesības, aristokrātu tiesas un garīdzniecībai paredzēto desmito tiesu, kā arī valsts sadalījumu 13 reģionālos parlementos), tiesvedības iestādes. Šīs iniciatīvas izskatīšanai Satversmes sapulcē iesniedza seno aristokrātisko ģimeņu pārstāvji – vikonts L. de Noajs un hercogs Dagijons (duc d’Aiguillon), kas parāda aristokrātijas aktīvu līdzdalību revolūcijas sākumposma reformās.

Šajā periodā karaļa vara joprojām bija daļa no politiskās nākotnes, publiski slavinot Luiju XVI kā karali, kas atdevis Francijai brīvību. 26.08.1789. Satversmes sapulces nākamais solis feodālisma pārvarēšanā bija “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas” (Déclaration des droits de l’homme et du citoyen) pieņemšana. Tās 1. pantā tika pasludināta cilvēka brīvība no dzimšanas un viņa vienlīdzība likuma priekšā, īstenojot dabisko tiesību ideju. Deklarācijā sapulce definēja sevi par Francijas tautas pārstāvjiem. Ar deklarāciju tika likti pamati jaunai sabiedrības iekārtai, atceļot feodālisma pamatprincipu – privilēģijās balstītu kārtu identitāti. Paralēli tika unificēta Francijas ekonomiskā telpa, tirgū atceļot vairākas iekšējās muitas.

Baumas par sapulces atlaišanu izraisīja Parīzē masu nekārtības. 1789. gadā galvaspilsētā un citviet notika jaunās revolucionārās armijas – Nacionālās gvardes veidošana, kas pārtapa par revolucionāru armiju cīņā pret Eiropas monarhu antirevolucionārām koalīcijām.

10.1789. Parīzes iedzīvotāji, to vidū ievērojams skaits sieviešu, tirgotāju, gājienā uz Versaļu pauda prasību, lai karaļa ģimene atgrieztos Parīzē. Daļa karaļa gvardes, kas nespēja pasargāt karalisko ģimeni, tika nogalināta, daļa – izklīda, un Luijs XVI kopā ar ģimeni tika nogādāts Parīzē. Viņam nācās pamest Versaļu, kurā no 17. gs. 80. gadu vidus dzīvoja Burbonu dinastijas (maison de Bourbon) karaļi. Vēsturnieki (piemēram, krievu un amerikāņu vēsturnieks un filozofs Mihails Jampoļskis, Михаил Бенеаминович Ямпольский) uzskata, ka šī pārvietošanās simbolizēja valdnieka ķermeņa atgriešanos pēc ilgstošas “neesamības” valsts galvaspilsētā, absolūtismu definējot par “izkrišanu” no publiskās monarhijas telpas.

Periodā līdz 1791. gada rudenim radās pirmā Francijas konstitūcija, par kuras preambulu kļuva “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”. Konstitūcijas izstrāde ilga gandrīz trīs gadus (1789–1791); tā bija mērenu prasību rezultāts, saglabājot karali par valsts galvu. Par likumdevēju kļuva Likumdošanas sapulce, ko drīkstēja vēlēt tikai vīrieši, kuri bija sasnieguši 25 gadu vecumu un maksāja tiešus nodokļus. Francijas tauta jeb nācija kļuva par vienīgo suverenitātes un varas avotu, tā īstenoja savu varu ar pārstāvniecības jeb Nacionālās Asamblejas starpniecību, bet izpildvara bija karalim. Francija šajā konstitūcijā bija definēta par monarhiju, kaut arī tika atcelta aristokrātija, pārmantojamās tiesības un tituli. Lai gan deklarācijā visi pilsoņi bija vienlīdzīgi, sievietes nedrīkstēja vēlēt. Sieviešu tiesības tika definētas “Sievietes un pilsones tiesību deklarācijā” (Déclaration des droits de la femme et de la citoyenne, 1791), kuras autore Olimpija de Guža (Olympe de Gouges) kritizēja sieviešu tiesību ignorēšanu “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā”.

Konstitūcijas izveides procesā Satversmes sapulce pieņēma vairākus būtiskus lēmumus (dekrētus), kas pakāpeniski paplašināja pilsoņu tiesības, iekļaujot ebrejus un etniskās minoritātes politiski aktīvu pilsoņu vēlētāju vidū. Svarīgākais notikums šajā posmā bija 12.07.1790. pieņemtais dekrēts “Garīdzniecības pilsoniskā iekārta” (Constitution civile du clergé). 1789. gadā bija veikta baznīcas īpašumu konfiskācija, pārvēršot Romas katoļu baznīcu Francijā par no pāvesta varas neatkarīgu institūciju, bet garīdzniekus – par valsts ierēdņiem, kuriem bija jāzvēr lojalitāte valstij.

Karalis Luijs XVI parakstīja 1791. gada konstitūciju, bet, sekojot uzticības personas barona Luija de Breteja (Louis Auguste Le Tonnelier, baron de Breteuil) padomiem un emigrantu spiedienam gatavojās no Francijas bēgt. 21.06.1791. karalis kopā ar ģimeni slepeni pameta Parīzi, dodoties uz Nīderlandi, ko gandrīz sasniedza, bet neuzmanības dēļ tika atpazīts, arestēts un bija spiests atgriezties Parīzē, kurā faktiski bija ieslodzītais. Neveiksmīgais bēgšanas mēģinājums saasināja situāciju un meta ēnu uz konstitucionālo monarhiju, sniedzot atbalstu politisko aktīvistu radikālām grupām, to vidū Jakobīņu klubam, kura spilgtākais pārstāvis bija advokāts Maksimilians Robespjērs (Maximilien François Marie Isidore de Robespierre). Jakobīņi, izslēdzot mērenāko grupējumu – žirondistus, pārstāvēja republikānisma politisko virzienu. 01.10.1791., Satversmes sapulcei beidzot darbu pie konstitūcijas, pēc vēlēšanām sanāca Likumdošanas sapulce (Assemblée nationale législative), kas sastāvēja no deputātiem, kas nepiedalījās iepriekšējās sapulces darbā, un revolūcijā iezīmējās tālāka radikalizācija. Vardarbības pieaugums pēc 10.08.1792. noveda pie masu nekārtībām Parīzē un pie monarhijas krišanas, kam sekoja Nacionālā konventa vēlēšanas. 22.09.1792. Konvents pasludināja Franciju par republiku. 1792.–1795. gadā Francijā pastāvēja Pirmā republika. Politikas tālāka radikalizācija, opozīcija republikas politikai un Eiropas valstu militārā koalīcija pret Franciju sekmēja Konventā dominējošo jakobīņu diktatūru. Ārējie draudi republikai sekmēja ienaidnieku meklējumus iekšpolitikā. Rezultātā 21.01.1793. pēc Konventa rīkotās tiesas Luijs XVI un 16.10. Marija Antuanete (Marie Antoinette) tika giljotinēti.

Kaujā pie Valmī pilsētiņas revolucionārā armija apturēja Eiropas koalīcijas spēku virzību, bet 1793. gadā jaunajai koalīcijai pievienojās Lielbritānija, Holande un Spānija. Jaunā kara priekšvakarā Francijas armija kļuva par pirmo vispārējās obligātās karaklausības armiju Eiropā (ap 800 000 cilvēku).

Ārkārtas situācijā kara apstākļos Konvents izveidoja īpašu valdības institūciju, kuras mērķis bija ātri rīkoties krīzes laikā, nodrošinot iekšējas politiskās pretestības apkarošanu – Sabiedrības glābšanas komiteju (Comité de salut public), kurā dominēja jakobīņi M. Robespjērs un Žoržs Dantons (Georges Jacques Danton). 1793. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kurā tika nostiprināta republikāniska valsts iekārta. Jakobīņu politiķu vadībā 1793.–1794. gadā notika politiskās opozīcijas un bijušo aristokrātu masveida iznīcināšana. Jakobīņu diktatūras laikā īstenotās represijas tiek sauktas par Terora valdīšanu. Neskatoties uz masveida iebiedēšanu, denunciācijām un vardarbību pret aristokrātiju, emigranti un rojālisti vēlāk pārspīlēja upuru skaitu – terora laikā dzīvību zaudēja ap 2 % aristokrātijas. Tūkstošiem aristokrātu kļuva par bēgļiem un nonāca Anglijā, Austrijā, Holandē, Šveicē un Krievijā.

1794. gadā Francijas armijas panākumi cīņā pret Eiropas koalīciju nodrošināja republikas ārpolitisko stabilitāti, taču terors vairoja iekšpolitisko neapmierinātību un apdraudēja valsts ekonomisko attīstību. Rezultātā politiskā elite aizvien neatlaidīgāk pieprasīja mērenas politikas ieviešanu. Jakobīņu diktatūru gāza valsts apvērsums 1794. gada jūlijā – 9. termidora apvērsums (revolucionārā kalendārā t. s. Republikas kalendārā lietots apzīmējums), kad Ž. Dantons un M. Robespjērs tika pasludināti par republikas ienaidniekiem un despotiem un tika sodīti ar nāvi. Pie varas nāca Direktorija piecu cilvēku jeb direktoru sastāvā un tika veidota jauna, republikas konstitūcija (pieņēma republikas trešajā gadā), kas paredzēja divpalātu parlamentu. Direktorijas laikā (1794–1799) valdība centās veidot jaunu politisko kultūru, kuras pamatā būtu vidusšķiras interešu ievērošana un pilsoņu tiesību saistīšana ar vēlētāju ekonomisko statusu. Revolucionārā armija no aizsardzības armijas pārtapa par armiju, kuras iekarojumi Eiropā un ārpus tās, piemēram, Itālijā un Ēģiptē, kļuva par koloniālisma jaunu fāzi un sniedza resursus Francijas jaunai ekonomiskai elitei, nodrošinot stabilitāti Direktorijas valdībai. Tomēr iekšpolitiskie nemieri un augošie protesti, skaļi publiski korupcijas skandāli, kā arī militāras sacelšanas (rojālistu nemieri Bretaņā, nemieri Parīzē) sekmēja sabiedrības tālāku militarizāciju. Armijas ģenerāļu augošā nozīme iekšpolitikā noveda pie ģenerāļa Napoleona I apvērsuma, kad 09.11.1799. revolūcija beidzās ar militāru diktatūru.

Franču revolūcija kļuva par Eiropas un vēlāk pasaules mēroga politisko pārmaiņu atskaites punktu. Tā sekmēja Eiropas tradicionālās, feodālās, kārtu privilēģijās balstītās Eiropas iekārtas (ancien regime, vecā feodālā iekārta) beigas un liberālisma ideoloģijā balstīta vidusšķiras tiesību diskursa izplatīšanos Eiropas politiskā kultūrā. Revolūcijas ideju un likumdošanas procesu pamatā bija vairāki 17. un 18. gs. angļu un franču apgaismības politiskās filozofijas un literatūras atzinumi.

Franču revolūcija būtiski ietekmēja Eiropas un pasaules politisko realitāti un ikdienu, kaut arī ilga tikai vienu desmitgadi, un vairākās Eiropas valstīs vēl ilgstoši saglabājās vecā politiskā iekārta. Franču revolūcijas ietekmē feodālisma kultūrā citviet Eiropā sākās vai turpinājās jau iesāktās reformas, paplašinājās sabiedrības līdzdalība valsts politikā. Franču revolūcijas atzinumi, idejas un prakses tika eksportētas ārpus Francijas. Franču revolūcija nav uzskatāma par strauju un negaidītu notikumu, kā domāja vairāki komentētāji, piemēram, Napoleona I ministrs Šarls Moriss de Taleirāns-Perigors (Charles-Maurice de Talleyrand-Périgord), revolūcijas laikā un vēlāk, bet par ilgstošu procesu un strauju notikumu sintēzi.

Arī 19. un 20. gs. Franču revolūcija bija nozīmīgs avots un simbols revolucionārām ideoloģijām un kustībām Eiropā un citur pasaulē. 1830. gada Jūlija revolūcija (Révolution de Juillet) Francijā un 1848. gadā liberālās revolūcijas Rietumeiropā un Centrāleiropā, kā arī 1917. gada Februāra revolūcija un 1917. gada Oktobra apvērsums Krievijā izmantoja Franču revolūcijas idejas, simbolus un valodu.

Franču revolūcijas laikā jaunā politiskā elite atcēla Francijas monarhiju, kas ilga gandrīz 900 gadus (sākot ar Kapetingu, Capétiens, dinastiju kopš 987. gada), pārtraucot Burbonu dinastijas (maison de Bourbon) valdīšanu (dinastija restaurēta 1814. gadā Vīnes kongresā, Luijam XVIII, Louis XVIII, kļūstot par nākamo Burbonu karali). Atceļot absolūtismu, tika atceltas garīdzniecības un aristokrātijas – pirmās un otrās kārtas – ekonomiskās, politiskās un simboliskās jeb kultūras privilēģijas, t. sk. atbrīvošana no personīgu nodokļu nomaksas, piekļuve amatiem un dienestam, kas bija rezervēti tikai aristokrātiskas izcelsmes iedzīvotājiem. Atceltās privilēģijas, monarhijas atcelšana un likumdošanas iniciatīvas, kas bija vērstas uz vienlīdzības nodrošināšanu likuma priekšā, bija domātas trešās kārtas tiesiskā stāvokļa uzlabošanai. Revolūcijas rezultātā vidusšķira ekonomiski un politiski kļuva par nozīmīgāko Francijas un citu Rietumeiropas valstu 19. gs. politiskās kultūras veidotāju. Franču revolūcijas ietekmē Eiropā attīstījās liberālisma politiskā kustība, kurā indivīds, nevis kārta, kļuva par politiskās kultūras pamatvienību. Franču revolūcija definēja likuma varu par līdzekli, kas nodrošinātu personisku brīvību un sargātu to no brīvības patvaļīgas ierobežošanas.

Franču revolūcijas ietekmē, iekļaujot apgaismības politisko domāšanu, kārtu sabiedrības vietā Francijā sāka veidoties nācija, kas tika definēta par jaunu politisku kopienu, kurā ietilpst visi Francijas iedzīvotāji, kļūstot par pilsoņiem, kas ir valsts suverēnas varas avots. Franču revolūcijai ir liela nozīme nacionālisma ideoloģijas attīstībā Eiropā un citur pasaulē. Francijas nacionālisms kā ideoloģija un kultūrprakse guva būtisku ietekmi, savienojot politisku emancipāciju un nācijas ideju politikā, mākslā un izglītības jomā, pārvēršot reģionu iedzīvotājus un kārtu pārstāvjus vienlīdzīgu pilsoņu – francūžu kopienā. Konstitūcijas nozīme Eiropā kļuva par svarīgu demokratizācijas līdzekli, kas formulēja politiskās nācijas ideju, kas paredz visu etnisko grupu vienlīdzīgu iekļaušanos politiskās (konstitūcijas) kopienas ietvarā. Kopš 1789. gada un vēlāk 19. gs. pēc Napoleona kariem revolucionāro kustību saikne ar konkrētu nāciju un tās pagātni, varoņiem (upuriem) un simboliem stimulēja nacionālo kustību attīstību.

Franču revolūcijai bija būtiska nozīme laicisma jeb laicīgās kultūras attīstībā, kurā baznīca ir atdalīta no valsts un ticīgo privātai sfērai ir atstāta pārliecība un prakses, kas nedrīkst ietekmēt valsts politikas norisi. Franču revolūcijas ietekme uz kultūras procesiem Eiropā bija daudzveidīga, ietekmējot Vīnes mūzikas klasicisma noslēgumu. Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) daiļradē parādījās revolucionāri motīvi (5. simfonija, 5. Sinfonie, c-Moll, Opus 67; Schicksalssinfonie), operas mākslā pēc Kristofa Vilibalda fon Gluka (Christoph Willibald Ritter von Gluck) reformām – vairāki sižeti ar republikas tematiku, piemēram, Fransuā Žozefa Goseka (François-Joseph Gossec) viencēliena sacerējumā “Republikas triumfs“ (Triomphe de la République, 1794). 19. gs. beigās Umberto Džordano (Umberto Giordano) operā “Andrē Šenjē” (Andrea Chénier, pirmizrāde 1896) tika atspoguļoti Franču revolūcijas notikumi un dzejnieka A. Šenjē biogrāfija, kā arī Terora posms. Savukārt Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) operā “Toska” (Tosca, pirmizrāde 1900. gadā) attēlota Napoleona I armijas ienākšana Itālijā un Romas republikas pasludināšana Franču revolūcijas ideju ietekmē.

Mākslā republikāniskie sižeti sekmēja 18. gs. beigu klasicisma glezniecības attīstību. Žaka Luija Dāvida (Jacques-Louis David) daiļradē ievērojamu vietu ieņēma republikas līderu heroizācija, izmantojot antīkās mitoloģijas, vēstures sižetus un republikāniskās Romas metaforas (Le Serment des Horaces, 1784). Dizaina vēsturē Luija XVI interjerus attīstīja Direktorijas stils, kas kļuva par pamatu Napoleona I laika pēc antīkās kultūras paraugiem stilizētā ampīra stila (franču empire ‘impērija’) izplatībai.

Franču revolūcijas notikumi kļuva par būtisku Viktora Igo (Victor-Marie Hugo) romānu tēmu: “Deviņdesmit trešais gads” (Quatre-vingt-treize, 1874), “Nožēlojamie” (Les Misérables, 1862), Aleksandra Dimā tēva (Alexandre Dumas père) “Afēra ar kaklarotu” (Le Collier de la reine, 1850). Revolūcijas notikumi atainoti kinomākslā: Etores Skolas (Ettore Scola) spēlfilmā “Bēgšana Varenā” (La nuit de Varennes, 1983), Andžeja Vajdas (Andrzej Wajda) – “Dantons” (Danton, 1983), Robēra Enriko (Robert Georgio Enrico) – “Franču revolūcija” (La Révolution française, 1989) un Ērika Romēra (Eric Rohmer) – “Lēdija un hercogs” (Lady and the duke, 2002). Plašu un savā laikā populāra revolūcijas norišu atspoguļojuma interpretācija redzama arī spēlfilmā “Marseljēza” (La Marseillaise, 1938, režisors Žans Renuārs, Jean Renoir).