Voltērs ir viens no nozīmīgākajiem un pazīstamākajiem 18. gs. franču Apgaismības intelektuāļiem. Humānists, dedzīgs reliģiskās tolerances, taisnīguma un vārda brīvības aizstāvis, fanātisma un despotisma apkarotājs.
Voltērs
franču Apgaismības literāts, filozofs, esejists un vēsturnieks
Saistītie šķirkļi
Voltēra portrets pēc Morisa Kantēna de Latūra gleznas. 18. gs.
Satura rādītājs
Izcelšanās
Fransuā Marī Aruē dzimis Fransuā Aruē (François Arouet) un Marī Margaritas, dzimušas Domāras (Marie Marguerite Daumard), ģimenē; viņam bija vecāks brālis un vecāka māsa. Buržuāzijas augstākajiem slāņiem piederošā ģimene bija pārtikusi, viņa tēvs bija notārs un karaļa padomnieks un uzturēja profesionālas un personiskas attiecības aristokrātu vidē. 1701. gadā, kad Voltēram bija septiņi gadi, nomira viņa māte. Jaunekļa gados Voltērs pauda pārliecību, ka viņš esot ārlaulības bērns un ka viņa īstais tēvs esot aristokrāts Klods Gerēns de Rošbrins (Chevalier Claude Guérin de Rochebrune), dzejnieks un bijušais virsnieks, nevis gluži parastais Aruē kungs. Nav zināms, vai šīs ziņas ir patiesas, taču Voltēra pastāvīgā vēlme uzturēties augstākajās aprindās, iespējams, arī šai jautājumā nav bijusi mazsvarīga.
Izglītība
Voltēra tēva rocība ļāva sniegt saviem bērniem ļoti labu izglītību. Desmit gadu vecumā Voltērs uzsāka mācības Francijas prestižākajā mācību iestādē Luija Lielā koledžā (collège Louis-le-Grand). Šajā jezuītu koledžā viņš apguva zinības kopā ar aristokrātu un buržuāzijas augstāko slāņu bērniem, tostarp diviem nākamajiem valstsvīriem, brāļiem Daržensoniem (d’Argenson). Voltērs izcēlās ar savu apdāvinātību retorikas jomā un 16 gadu vecumā, 1710. gada janvārī, ieguva koledžas latīņu retorikas (éloquence latine) balvu kā labākais latīņu valodas speciālists, runas un dzejas sacerētājs. Jezuītu humānismā balstītā izglītība, kas centrēta uz izcilību, atvērtību, reālās pasaules iepazīšanu, kalpošanu sabiedrībai un progresam, sagatavoja Voltēru sabiedriski aktīvai dzīvei, sniedza plašas un pamatīgas klasiskās kultūras zināšanas, veidoja viņa stila eleganci un rosināja mīlēt teātri. Izglītību caurvijošā reliģiskā dimensija veidoja bāzi Voltēra deismam. Pēc studijām jezuītu koledžā, pakļaujoties tēva gribai, Voltērs uzsāka studijas Tiesību zinātņu skolā (École de droit), tomēr literārās karjeras aicinājums bija spēcīgāks, un viņš pameta šīs studijas.
Profesionālā, radošā, politiskā un sabiedriskā darbība
Jau Luija Lielā koledžas studiju laikā krusttēvs abats Fransuā de Šatonefs (François de Châteauneuf) iepazīstināja jauno Voltēru ar salonu dāmu, brīvu uzskatu sievieti un literāti Ninonu Delanklo (Ninon de Lenclos), kura savā testamentā viņam novēlēja ievērojamu naudas summu grāmatu iegādei. Abats viņu ieveda arī Tempļa biedrībā (Société du Temple), kur viņš satika Parīzes augstākās sabiedrības pārstāvjus un literātus un iepazina brīvdomību, deismu un baudu filozofiju. Saskarsme ar to, ka sabiedrībā iedibinātās normas neatbilst domas brīvībai, kas pastāvēja radošu personību vidē, nostiprināja jaunā Voltēra pārliecību, ka viņa aicinājums ir literatūra. Apdāvinātais un asprātīgais jauneklis bija gaidīts viesis literāros un akadēmiskos salonos, guva anturāžas atzinību ar nelieliem spožiem dzejojumiem, galantām pasakām un politiskām epigrammām. Par pamfleta, kas vērsts pret reģentu Orleānas Filipu (Philippe d'Orléans), sarakstīšanu Voltērs nokļuva Bastīlijas cietumā un pavadīja ieslodzījumā nepilnu gadu – no 1717. gada maija līdz 1718. gada aprīlim. Cietumā uzrakstīja traģēdiju “Edips” (Œdipe, 1719), kuras uzvedums guva milzīgu publikas atsaucību. Literāts to publicēja 1719. gadā ar pseidonīmu Voltērs – anagramma no viņa uzvārda, kuram pievienoti burti no saīsināta adjektīva ‘jaunais’ (le jeune). Pseidonīma izveidē šķietami neatbilstošie burti skaidrojami ar 18. gs. drukas specifiku, proti, “u” un “v”, tāpat arī “j” un “i” drukātās formas neatšķiras, tātad no “jaunā Aruē” tapa “Voltērs”, franciski “Arouet L. J.” – “Voltaire”. Pseidonīms apliecināja jaunā literāta identitāti, kas ir attālināta no viņa izcelsmes. Pēc tēva nāves 1722. gadā Voltērs saņēma ievērojamu mantojumu, kuru viņam izdevās veiksmīgi palielināt, iesaistoties ne vienmēr ētiski nevainojamās finanšu spekulācijās un tirdzniecības darījumos. Prasme pārvaldīt savus īpašumus un finanšu līdzekļus Voltēram nodrošināja komfortablu eksistenci un finansiālu neatkarību, ļaujot visai brīvi paust savus uzskatus un neiztapt potenciāliem mecenātiem, kā arī vēlāk iegādāties īpašumus pie Šveices robežas, lai vajadzības gadījumā varētu patverties no ideoloģiskas vajāšanas.
Pēc strīda ar aristokrātu Roānu-Šabo (Chevalier Rohan-Chabot) Voltērs atkal nonāca Bastīlijas cietumā. Pēcāk soda mērs tika mīkstināts un viņam tika ļauts doties uz Angliju, kur Voltērs pavadīja divus gadus (1726–1728). Literāts apguva angļu valodu, iepazina valsts iekārtu, reliģiju daudzveidību, tradīcijas, tika laipni uzņemts augstākajā sabiedrībā – stādīts priekšā karalim Džordžam I (George I), satika slavenā darba “Gulivera ceļojumi” (Les Voyages de Gulliver, 1726 ) autoru Džonotanu Sviftu (Jonathan Swift), dzejniekus Aleksandru Poupu (Alexander Pope), Edvardu Jangu (Edward Young) un Džeimsu Tomsonu (James Thomson), filozofu un teologu Semjuēlu Klārku (Samuel Clarke), dramaturgu Viljamu Kongrīvu (William Congreve) un citas izcilas radošas personības.
Anglijā tika publicēta Voltēra episkā poēma “Henriāde” (La Henriade, 1728), kuras centrā ir Francijas karalis Anrī IV (Henri IV). Tājā pausts viņa vēstures redzējums un filozofiskās pārdomas, aprakstīta Svētās Bērtuļa nakts asinsizliešana, ko izraisīja reliģiski konflikti, kā arī skarta reliģiskās tolerances problēma. Šajā laikā, kad rakstīja pirmā vēstures darba manuskriptu par Zviedrijas karaļa Kārļa XII (Charles XII) valdīšanu un dzīvi, Voltērs strādāja pie savu Anglijas iespaidu apkopojuma, kas pēc pirmizdevuma 1734. gadā ar nosaukumu “Angļu vēstules” (Lettres anglaises) vēlāk tika izdots arī kā “Filozofiskās vēstules” (Lettres philosophiques). Lai gan darbā vietumis atrodamas neprecizitātes un nepilnības, tas ir veiksmīgs mēģinājums izprast un izskaidrot citas sabiedrības tradīcijas, kultūru, institūciju darbību un dažādu reliģijas formu līdzāspastāvēšanu. No vienas puses, “Angļu vēstules” ir informatīvas, no otras – tā ir netieša kritika franču despotismam un reliģiskās tolerances trūkumam.
Laiks pēc atgriešanās no Anglijas bija notikumiem bagāts: traģēdiju “Bruts” (Brutus, 1730) un “Zaīra” (Zaïre, 1732) inscenējumi guva lielus panākumus, Ruānā anonīmi publicētais dzejas darbs “Gaumes templis” (Le temple du goût, 1733), kas atspoguļo alegorisku ceļojumu gaumes pasaulē, izvērtējot literātu un mākslinieku devumu, izraisīja milzīgu sašutumu, “Angļu vēstules” tika publiski sadedzinātas, jo apdraudēja sabiedrisko kārtību, un autoram bija jāglābjas, pametot Parīzi. Šie notikumi vēl skaidrāk izkristalizēja Voltēra pārliecību, ka ir nepieciešami divi līdzekļi, lai saglabātu vārda brīvību: komfortablas materiālās eksistences nodrošināšana un anonimitāte, ja tiek izdoti darbi, kas kritizē valsti un reliģiju.
1733. gadā viņš iepazinās ar vienu no sava laika intelektuālākajām franču sievietēm, ievērojamu matemātiķi un fiziķi Emīliju Dišatlē (Émilie du Châtelet). Viņu mīlas sakars un intelektuālā sadarbība ilga sešpadsmit gadus, līdz E. Dišatlē nāvei. Jaunā dāma piedāvāja Voltēram, kurš bija politiskās varas vajāšanas nogurdināts, patvērumu savā Sirē (Cirey) pilī, un tā kļuva par viņa dzīves un radošās darbības vietu ilgu gadu garumā. Kopā viņi studēja Īzaka Ņūtona (Isaac Newton), Gotfrīda Leibnica (Gottfried Wilhelm Leibniz), Kristiana fon Volfa (Christian von Wolf), S. Klārka, Bernāra de Mandvila (Bernard de Mandeville) darbus un veica laboratorijas eksperimentus. E. Dišatlē ietekmē Voltērs interesējās par eksaktajām zinātnēm. Viņa tulkoja I. Ņūtona darbu “Dabas filozofijas matemātiskie principi” (Philosophiæ Naturalis Principia Mathematica, 1687), Voltērs izdeva populārzinātnisku I. Ņūtona darbu skaidrojumu (Éléments de la philosophie de Newton, 1738). Zinātnes studiju pārņemts, viņš tomēr nepameta literāro darbību. Dzejolis “Izsmalcinātais jeb luksa apoloģija” (Le mondain ou l’apologie du luxe, 1736), tāpat arī luga “Muhameds jeb fanātisms” (Mahomet ou le Fanatisme, 1743) izraisīja Parīzes jansenistu nosodījumu, par pēdējo pamatoti tika uzskatīts, ka Voltērs, aizbildinoties ar islāmu, patiesībā kritizē kristietību. Šai pašā laikā viņš guva atzinību par traģēdiju “Merope” (Mérope, 1744), tā ir viena no viņa slavenākajām traģēdijām.
Ar karaļa favorītes Pompadūras kundzes (Mme de Pompadour) atbalstu 1745. gadā Voltērs tika iecelts par Francijas historiogrāfu un gadu vēlāk kļuva arī par Franču akadēmijas (Académie française) biedru. Taču Voltērs neguva ilgstošu Francijas karaļa Luī XV (Louis XV) labvēlību. Šis bija viens no iemesliem, kas mudināja Voltēru pieņemt Prūsijas karaļa Frīdriha II (Friedrich II., Friedrich der Große) ielūgumu doties pie viņa uz Berlīni un Sansusī pils (Sans-Souci) vasaras rezidenci Potsdamā. Filozofa vizīte Prūsijas galmā no 1750. līdz 1753. gadam beidzās ar abu personību nesaskaņām, un uz laiku pārtrūka arī 1736. gadā sākusies sarakste. Tomēr 1757. gadā “franču Vergīlijs” un “ziemeļu Zālamans” atsāka vēstuļu apmaiņu, kura beidzās tikai līdz ar Voltēra nāvi. Prūšu galma periodā tika izdota filozofiskā pasaka “Mikromegs” (Micromégas, 1752) un vēsturiskais darbs “Luī XIV gadsimts” (Le Siècle de Louis XIV, 1752), kas slavina spožas kultūras laikmetu.
Neilgu laiku pēc atgriešanās no Prūsijas, 1755. gadā, Voltērs apmetās netālu no Ženēvas, Senžāna (Saint-Jean) apvidū, ko viņš nodēvēja par Ledelisu (les Délices), un četrus gadus vēlāk pārcēlās uz Fernē (Ferney) pili Francijā, netālu no Šveices robežas. Fernē Voltērs dzīvoja līdz sava mūža galam, uzņemot viesus no visas Eiropas. Par patriarhu dēvētais dižgars veica aktīvu saraksti ar saviem laikabiedriem, dažkārt uzrakstot vai nodiktējot teju divdesmit vēstules dienā. Voltēra kopotajos rakstos (1968–1977) publicēta 21 221 vēstule, ko filozofs uzrakstīja visa mūža garumā.
Ledelisas un Fernē periodā tapa plašs dažādu darbu klāsts, no kuriem būtu izceļama vēstures filozofiju ievadošā “Eseja par tautu tikumiem un garu” (Essai sur les mœurs et l'esprit des nations, 1756), filozofiskā pasaka “Kandids jeb optimisms” (Candide ou l’Optimisme, 1759), izvēles brīvību reliģijas jomā aizstāvošais “Traktāts par toleranci” (Traité sur la tolérance,1763), skandalozā, pret kristietību vērstā “Pārnēsājamā filozofijas vārdnīca” (Dictionnaire philosophique portatif, 1764), kura tika izdota vairākkārt ar papildinājumiem un savu nobeiguma versiju 118 šķirkļu apjomā ieguva 1769. gadā.
1778. gada 19. februārī Voltērs ieradās Parīzē, izraisot ļoti lielu vispārēju interesi. Neskaitāmi viesi pulcējās viņa apartamentu salonā, viņš tika uzņemts kā goda biedrs brīvmūrnieku ložā “Deviņas māsas” (Neuf Sœurs), viņa krūšutēls tika vainagots un godināts uz Franču teātra (Comédie-Française) skatuves, kā arī viņš vadīja Franču akadēmijas sēdi.
Voltēra marmora krūšutēls. Mākslinieks Žans Antuāns Udons. 1778. gads.
Fernē (Ferney) pils Francijā, kur dzīvoja Voltērs. 30.05.2018.
Nozīmīgākie darbi
Voltērs atstāja ievērojamu un daudzveidīgu darbu klāstu. Viņš uzsāka savu literāro darbību ar klasiskām odām Pindara (Πίνδαρος) un Horācija (Horatius) iedibinātajā tradīcijā, bet guva popularitāti ar pamfletiem un izklaides dzejoļiem. Tajos spilgti izpaužas viņa izteiksmes virtuozitāte, stila vieglums un asā ironija. Satīras lietojums nopietnu tēmu un traģisku notikumu iztirzājumā dara Voltēra darbus aizraujošus, lasītājam interesantus un rosina domāt par tēmām, par kurām lasītājs sākotnēji nav domājis.
Voltēra poēmas "Orleānas jaunava" titullapa. 1762. gads.
Voltēra darba "Kārļa XII vēsture" titullapa. 1731. gads.
Voltēra darba "Impērijas annāles" titullapa. 1753. gads.
Voltēra pasakas "Kandids jeb optimisms" titullapa. 1759. gads.
Voltēra pasakas "Mikromegs" titullapa. 1752. gads.
Dzeja
Dzejnieks nereti slēpās aiz anonimitātes un dažādiem pseidonīmiem, lai publiskotu savas neskaitāmās burleskās, satīriskās un asi nopeļošās vārsmas. Kritika tiek vērsta pret valdniekiem, valsts sistēmu, baznīcas institūciju, viduvējiem literātiem, konservatīvu uzskatu paudējiem, fanātisma un māņticības pārņemtajiem, puritāņiem, naiviem optimistiem un personiskiem ienaidniekiem. Gadsimta labākā episkā dzejnieka vārdu Voltērs ieguva jau trīsdesmit gadu vecumā ar poēmu “Henriāde”, ar savu meistarību izceļoties uz laikabiedru dzeju fona. Heroiskās dzejas spilgts piemērs ir “Poēma par Fontenuā kauju” (La bataille de Fontenoy, 1745), kas tiek veltīta šīs kaujas uzvarētājam Francijas karalim Luī XV. Zemestrīces postījumu un upuru iedvesmotais darbs “Poēma par Lisabonas nestundu jeb šīs aksiomas ‘viss ir kārtībā’ izvērtējums” (Poème sur le désastre de Lisbonne, ou examen de cet axiome, tout est bien, 1756) izraisīja filozofiskas diskusijas par labā un ļaunā klātbūtni un attiecībām pasaulē. Īstu furoru sacēla franču viduslaiku eposam raksturīgās desmitzilbju vārsmās sacerētā komiski parodiskā poēma “Orleānas jaunava” (La Pucelle d'Orléans) ar galveno personāžu – Francijas nacionālo varoni Žannu d’Arku (Jeanne d’Arc). Sākotnēji anonīmi publicētais darbs tika pārstrādāts un pilnveidots, līdz 1762. gadā tika izdota gala versija, kuras autorību Voltērs atzina.
Dramaturģija
Voltēra traģēdijas visumā seko franču klasiskā teātra normām, kuras viņš aizstāv savos teorētiskajos rakstos, lai arī dažkārt vērojamas atkāpes no normas, kas skar laika, telpas un vietas vienības, versifikāciju, intrigas ticamību (vraisemblance) un labo toni (bienséance). Teātra jomā Voltērs izpelnījās franču dramaturga Žana Rasina (Jean Racine) pēcteča reputāciju. No teju trīsdesmit sacerētajām traģēdijām publikas sajūsmu izpelnījās “Edips”, “Zaīra”, “Merope”, “Irēna” (Irène, 1778), taču 19. gs. vidū literāta lugas ieslīga aizmirstībā. Voltēra nopelnu sarakstā ierakstāma franču publikas iepazīstināšana ar Viljama Šekspīra (William Shakespeare) darbiem, lai gan ne vienmēr pozitīvā gaismā: astoņpadsmitajā no “Angļu vēstulēm” V. Šekspīra lugas tiek raksturotas kā “drausmīgi farsi” (farces monstrueuses). V. Šekspīra iedvesmotas, tapa trīs Voltēra lugas: “Bruts” (Brutus, 1730), “Zaīra” un “Cēzara nāve” (La Mort de César, 1736). Komēdijas žanrā Voltēra devums vērtējams pieticīgāk – viņš galvenokārt pievērsās 18. gs. populāro asaraino komēdiju (comédie larmoyante) sacerēšanai, kuras pats dēvēja par aizkustinošām komēdijām (comédies attendrissantes).
Vēstures pētniecība
Voltērs rūpīgi pētīja vēstures avotus un strikti atteicās no visa, kas ir pretrunā ar racionālo domu, – no brīnumiem un leģendām, kam, viņaprāt, nav vietas šāda veida literatūrā. Viņa interešu lokā bija idejas, reliģija, mentalitāte, māksla, literatūra, zinātne, tehnika un tirdzniecība, tādējādi viņš ieviesa novatoriskas tendences vēstures interpretācijā, kura galvenokārt bija centrēta uz augstdzimušu personu dzīvi un valdīšanu. Būtiska vieta Voltēra vēstures rakstos ir ierādīta notikumiem, kuri ietekmējuši tautu likteņus. Voltērs uzskatīja, ka trīs cēloņi prevalē vēstures ritumā: lielas personības, nejaušība un determinisms. Pēdējo nosaka materiālie faktori, piemēram, klimats un vide, un institucionāli faktori, piemēram, valdība un reliģija. Nejaušība traucē realizēt cilvēku nolūkus. Nozīmīgs ir lielu personību un valdnieku iespaids uz vēstures gaitu un var izraisīt sabiedrības un kultūras uzplaukumu vai pagrimumu. Vienkāršots skatījums, piešķirot atsevišķiem cilvēkiem izšķirošu lomu, ir raksturīgs Voltēra pieejai. Viņš virspusēji pārskatīja ekonomiskos faktorus, pastiprinātu interesi pievēršot sabiedrībā valdošajām idejām, to sadursmēm un saistībai ar apskatītā laikmeta problēmām. Voltēra nozīmīgākie vēstures darbi ir “Kārļa XII vēsture” (Histoire de Charles XII, 1731), “Luī XIV gadsimts”, “Impērijas annāles” (Annales de l’Empire, 1753), “Eseja par tautu tikumiem un garu” un “Krievijas vēsture Pētera Lielā valdīšanas laikā” (Histoire de la Russie sous Pierre le Grand, 1759–1763).
Filozofija
Filozofs nepievērsās metafizikas jautājumiem par laiku, telpu, matēriju, nāvi un citiem jēdzieniem. Viņa darbā, kas tapa 1734. gadā, bet nebija paredzēts publicēšanai, “Traktātā par metafiziku” (Traité de métaphysique), kas tomēr 1784. gadā tika izdots Pjēra Ogistēna Karona de Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) izdevumā, tiek pausta pārliecība par augstākās būtnes esamību un pat par dvēseles nemirstību, taču apskatītas arī grūtības un nespēja šos jautājumus racionāli un izsmeļoši iztirzāt, pamatot un atrisināt. Voltēra filozofija nav sistēmiska, tā veidojas, izsakot viedokli par sava laika notikumiem un idejām. Viņa filozofijas kritērijs ir tās lietderīgums saistībā ar tagadni. Tādējādi tā izpaužas kā angažēta ētika un caurauž viņa dažādas formas darbus: filozofiskās pasakas, lugas, poēmas, vēstules un citus. Tā skar G. Leibnica optimismu, Blēza Paskāla (Blaise Pascal) pesimismu, Nikolā Malbranša (Nicolas Malebranche) materiālistisko ateismu, Renē Dekarta (René Descartes) iedzimto ideju teoriju, aizstāv taisnīgumu, brīvību, saprātu, kritisko domāšanu un toleranci. Voltērs bija spožs polemists, viņš uzbruka saviem idejiskajiem pretiniekiem viņu pašu teritorijā, proti, nepretstatot savu pārliecību, bet gan iztirzājot kritizējamo darbu salīdzinājumā ar vispārpieņemtām idejām un aicinot lasītāju kļūt par pareizā lēmuma pieņēmēju. Dažkārt Voltēram tika pārmests virspusīgums, bet viņa nolūks bija padarīt savus darbus pēc iespējas pieejamākus plašākai sabiedrībai, tādējādi šie centieni iekļaujas apgaismības laikmetam raksturīgajā izglītošanas paradigmā. Galvenie Voltēra filozofiskie darbi ir “Angļu vēstules”, “Ņūtona filozofijas elementi”, “Traktāts par toleranci” un “Pārnēsājamā filozofijas vārdnīca”.
Filozofiskās pasakas
Voltērs, kurš bija arī filozofisku pasaku meistars, pārvērta savu citviet pausto polemisko skatījumu iztēles uzburtās burleski satīriskās ainās. Cilvēces sasniegumiem līdzās tiek rādīta tās muļķība, naivums, maldi, nesamērīgās kaislības, vārīgums un galīgums, tādējādi pasvītrojot sasniegumu pārejošo dabu. Voltēra pasakās apvienojas komiski un brīnumpasaku elementi ar izsmalcinātu ironiju un parodiju, uzjautrinoša lasāmviela ietērpj filozofisku domu aizraujošā konkrētu situāciju, kuras sabalsojas ar 18. gs. aktualitātēm, stāstījumā. Bieži vien stāstītājs vai personāžs ir naivulis, kura naivais izbrīns izceļ cilvēka rīcības absurdumu un smieklīgumu. Filozofiskās pasakas atbalso visu viņa daiļradi caurvijošās tēmas – cīņu pret sabiedrības iedibināto privileģēto kārtu sistēmu, reliģisku neiecietību un fanātismu, kā arī iestāšanos par to, ka zināšanas ir jāizplata un tām ir jābūt pieejamām. Voltēra populārākās pasakas ir “Zadigs jeb liktenis” (Zadig ou Destinée,1748), “Kandids jeb optimisms”, “Mikromegs”, “Vientiesis” (L'Ingénu, 1767) un “Babilonijas princese” (La Princesse de Babylone, 1768).
Sasniegumu nozīme
Voltērs sniedza nozīmīgu ieguldījumu vārda brīvības izpratnes attīstībā. Viņš nevairījās kritizēt absolūtisma monarhiju, reliģiju un sabiedrībā valdošo nevienlīdzību. Voltēra reliģiskajai tolerancei veltītie darbi un fanātisma kritika sakņojas reālās situācijās – netaisni apsūdzēto un sodīto protestantu Žana Kalā (Jean Calas) un Pjēra Pola Sirvēna (Pierre-Paul Sirven) ģimeņu, kā arī Fransuā Žana Lefevra de Labāra (Chevalier François-Jean Lefebvre de La Barre) dzīvesstāstos. Pieprasot taisnīgu notikumu izvērtēšanu, Voltērs iesaistījās tiesas procesos, lai panāktu lietu pārskatīšanu un notiesāto reabilitāciju, tādējādi sasaistot savu pārliecību un aktīvu rīcību un pozicionējot sevi kā angažētu intelektuāli. Zināšanu izplatīšana, to pieejamības veicināšana un cīņa pret aizspriedumiem, māņticību un tumsonību bija daži no šīs izcilās personības izvirzītajiem mērķiem. Apgaismības laikmeta domātāja Voltēra darbībai un rakstiem par domas brīvību, toleranci un taisnīgumu bija ievērojama ietekme uz sava laika un nākamības sabiedrisko domu.
Valsts un sabiedrības novērtējums, apbalvojumi
1746. gadā Voltērs tika ievēlēts Franču akadēmijā. Viņš bija arī Prūsijas Zinātņu akadēmijas (Preußische Akademie der Wissenschaften), Pēterburgas Zinātņu akadēmijas (Петербургская академия наук), Londonas Karaliskās biedrības (Royal Society), Bordo Nacionālās zinātņu, literatūras un mākslu akadēmijas (Académie nationale des sciences, belles-lettres et arts de Bordeaux), Anžē Zinātņu, literatūras un mākslu akadēmijas (Académie des sciences, belles-lettres et arts d'Angers) biedrs. Pēc Franču revolūcijas, 1791. gada 11. jūlijā, Voltēra mirstīgās atliekas svinīgi tika pārvestas uz Panteonu (Panthéon), kur atdusas Francijas dižgari.
Voltēra kaps un statuja Panteona kriptā Parīzē. Francija, 19.05.2018.
Atspoguļojums mākslā un literatūrā
Voltēra neparastā un pretrunīgā personība, iesaiste sabiedriskajos procesos, aktīvā salonu dzīve un plašā sarakste vairoja viņa literāta un filozofa slavu un mudināja laikabiedrus pievērsties šīs savdabīgās personības atveidojumam. Voltēra jaunības dienu portrets tapa 18. gs. 20. gados Nikolā de Laržijēra (Nicolas de Largillière) darbnīcā. Vienu no pazīstamākajiem filozofa portretiem brieduma gados 1735. gadā uzgleznoja Moriss Kantēns de Latūrs (Maurice Quentin de La Tour). Žana Ibēra (Jean Huber) otai pieder ekspresīvs gleznojums “Voltērs Fernē no rīta ceļoties” (Voltaire à son lever à Ferney, 1772). Sēdoša Voltēra statuja marmorā, ko 1781. gadā veidoja Žans Antuāns Udons (Jean-Antoine Houdon), rotā Franču teātra vestibilu. Ž. A. Udons veidoja arī vairākus Voltēra krūšutēlus un stāvošu statuju atdusas vietai Panteonā.
Voltēra “Kandids” iedvesmojis muzikālus darbus gan savā laikmetā, gan mūsdienās: Džovani Paizjelo (Giovanni Paisiello) muzikālo heroiski komisko drāmu “Karalis Teodors Venēcijā” (Il re Teodoro in Venezia, 1784) un Leonarda Bernstaina (Leonard Bernstein) opereti balsij un orķestrim “Kandids” (Candide, 1956. gadā, ar pārstrādātu libretu darbs tapa 1973., 1782., 1989. gadā).
Multivide
Voltēra portrets pēc Morisa Kantēna de Latūra gleznas. 18. gs.
Voltēra marmora krūšutēls. Mākslinieks Žans Antuāns Udons. 1778. gads.
Fernē (Ferney) pils Francijā, kur dzīvoja Voltērs. 30.05.2018.
Voltēra poēmas "Orleānas jaunava" titullapa. 1762. gads.
Voltēra darba "Kārļa XII vēsture" titullapa. 1731. gads.
Voltēra darba "Impērijas annāles" titullapa. 1753. gads.
Voltēra pasakas "Kandids jeb optimisms" titullapa. 1759. gads.
Voltēra pasakas "Mikromegs" titullapa. 1752. gads.
Voltēra kaps un statuja Panteona kriptā Parīzē. Francija, 19.05.2018.