Franču Komēdijas teātris vairāk nekā trīs gadsimtus sekmējis nacionālās kultūras attīstību un tās popularizāciju. Teātrī saglabāti stabili organizatoriskie principi un aktierspēles tradīcijas. Būtiska nozīme ir franču valodas kopšanai un pastāvīgiem tajā sacerēto literāro darbu iestudējumiem. Visi nozīmīgākie franču rakstnieki un skatuves mākslinieki ilgāku vai īsāku laiku bijuši saistīti ar Franču Komēdijas teātri, kura vēsture ir arī nācijas kultūras vēsture.

Teātris dibināts 1680. gadā ar karaļa Luija XIV (Louis XIV) dekrētu, apvienojot divas trupas, Moljēra trupu (troupe de Molière) un t. s. Burgundijas viesnīcas (Hôtel de Bourgogne) trupu, kā arī piešķirot subsīdiju tā darbības īstenošanai. Teātrim tika piešķirta ekskluzīva privilēģija izrādēm franču valodā Parīzē un tās priekšpilsētās, un tas uzveda dažādu žanru lugas, gan traģēdijas, gan komēdijas. Šī privilēģija bija spēkā līdz pat 1791. gadam, kad pēc Franču revolūcijas mainījās politiskā situācija un strauji uzplauka arī komerciālie jeb t. s. bulvāru (Boulevard) teātri.

Ansamblis savam darbam izvēlējās latīņu devīzi “Visi kopā un katrs atsevišķi” (Simul et singulis). Sākotnēji spēles telpa tika iekārtota teātra vajadzībām piemērotā agrākajā tenisa kortā. 18. gs. teātra trupa izcēlās gan ar Pjēra Korneja (Pierre Corneille) un Žana Rasina (Jean Racine) traģēdiju izrādēm, gan ar Moljēra (Molière, īstajā vārdā Žans Batists Poklēns, Jean-Baptiste Poquelin) komēdijām, kas strauji iemantoja klasikas statusu, gan arī ar jaunā laikposma pārstāvja Voltēra (Voltaire, īstajā vārdā Fransuā Marī Aruē, François-Marie Arouet) traģēdijām un Pjēra Kloda Lašosē (Pierre-Claude Nivelle de La Chaussé) t. s. asarainajām komēdijām (comédies larmoyantes). 1782. gadā Senžermēnas rajonā Franču Komēdijas teātra vajadzībām tika uzbūvēta jauna, moderna ēka, kurā mūsdienās darbojas Odeona (Odéon) teātris.

Revolūcijas periodā teātra darbībā iestājās nopietna krīze, un pēc 1789. gada teātris sašķēlās monarhistu un republikāņu atbalstītājos, izveidojot arī divas atsevišķas trupas. Atkalapvienošanās notika 1799. gadā, kad teātris turpināja darbu Rišeljē ielas (rue de Richelieu) zālē Sēnas labajā krastā, kas ir viena no tā mājvietām arī 21. gs. 1804. gadā tika parakstīta jauna vienošanās par trupas darbības principiem, un teātra nozīmi nostiprināja 1812. gadā izdotais Napoleona Bonaparta (Napoléon Bonaparte) dekrēts, kas noteica Franču Komēdijas teātra statusu un tā attiecības ar politisko varu. 1850. gadā Šarls Luijs Napoleons Bonaparts (Charles Louis Napoléon Bonaparte) teātra pārvaldību oficiāli uzticēja valsts nozīmētam izpilddirektoram (administrateur général). 

Būtiska loma 19. gs. bija romantisma dramaturģijas iestudējumiem, un nozīmīgu vietu repertuārā ieņēma Viktora Igo (Victor Hugo) lugas. Gan savos dramaturģiskajos darbos, gan teorētiskajos apcerējumos, piemēram, priekšvārdā lugai “Kromvels” (Cromwell, 1827), V. Igo aizstāvēja žanru saplūsmi, kas bija izaicinājums teātra agrākajai praksei, kurā tika stingri nošķirti traģēdiju un komēdiju uzvedumi.

Būtiskas reformas teātrī notika 20. gs. 30. gadu otrajā pusē, kad izpilddirektora Eduāra Burdē (Édouard Bourdet) vadībā teātrim uz laiku tika piesaistīti tādi nozīmīgi režisori kā Žaks Kopo (Jacques Copeau), Gastons Batī (Gaston Baty) un Luijs Žuvē (Louis Jouvet). Franču Komēdijas teātra reputācijai un darbībai bija nozīmīga loma arī nacistu okupētajā Parīzē Otrā pasaules kara gados. 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. ansamblis ir saglabājis nacionālā teātra statusu, uzturot skatuves mākslas tradīcijas un saņemot ievērojamu valdības dotāciju.

Teātra pārvaldība sākotnējā periodā tika īstenota kolektīvā formā, tomēr katrā darbības periodā iezīmējušās tā attīstībai īpaši būtiskas personības. Nozīmīga ietekme darbības sākumposmā bija Lagranžam (La Grange, īstajā vārdā Šarls Varlē, Charles Varlet), kas iepriekš bija viens no Moljēra trupas vadošajiem aktieriem, un Moljēra atraitnei Armandai Bežārai (Armande Béjart). 18. gs. teātrī strādāja vairāki populāri mākslinieki, piemēram, Adriāna Lekuvrēra (Adrienne Lecouvreur), Klerona jaunkundze (Mademoiselle Clairon, īstajā vārdā Klēra Žozefa Lerisa, Claire Josèphe Leris), Lekēns (LeKain, īstajā vārdā Anrī Luijs Kains, Henri-Louis Caïn) un citi.

19. gs. sākumā vadošais aktieris bija Fransuā Žozefs Talma (François Joseph Talma), kurš teātrī debitēja 1787. gadā. Viņa kaismīgais tēlojums klasisko traģēdiju uzvedumos atbilda Napoleona priekšstatiem par ideālo pagātni un centieniem izveidot savu impēriju, restaurējot antīkās Romas vērienu. F. Talma sekmēja arī pārmaiņas Franču Komēdijas teātrī lietoto kostīmu tradīcijā, traģēdijās uzstājoties bez tobrīd obligātās parūkas. 1796. gadā viņš kļuva arī par vienu no pirmajiem aktiermākslas studentiem jaundibinātajā Parīzes konservatorijā (Conservatoire de Paris, 1795), pievēršot īpašu uzmanību aktiermākslas tehnikai. Izcilākā 19. gs. vidus aktrise bija Rašela (Rachel, īstajā vārdā Elizabete Fēliksa, Elisabeth Félix), kura teātrim tika piesaistīta 1838. gadā un kuras talants izrādījās lieliski piemērots klasisko traģēdiju izrādēm. Viņa izcēlās Ž. Rasina lugu iestudējumos, īpaši titullomā traģēdijā “Fedra” (Phèdre, 1677), kurā viņa debitēja 1843. gadā. Rašelas daiļradē vērojama atteikšanās no izteikti deklamējoša stila un tuvināšanās psiholoģiskai izteiksmei. Laikmetīgajā repertuārā par vienu no populārākajām kļuva viņas 1849. gadā atveidotā titulloma Ežēna Skriba (Eugène Scribe) melodrāmā, kuras sižeta centrā bija 18. gs. aktrise Adriāna Lekuvrēra (Adrienne Lecouvreur). 19. gs. 60. un 70. gados trupā spēlēja arī Sāra Bernāra (Sarah Bernhardt). Daži no viņas slavenākajiem skatuves darbiem bija lomas V. Igo lugu “Ernani” (Hernani, 1830) un “Ruī Blass” (Ruy Blas, 1838) uzvedumos.

20. gs. Franču Komēdijas teātris tiecās sekot skatuves mākslas reformām un piedāvāt saturiski un stilistiski atšķirīgus iestudējumus. Tomēr repertuāra pamatu joprojām veidoja pazīstamu franču klasiskās dramaturģijas darbu iestudējumi. 1990. gadā Franču Komēdijas kompleksam tika pievienota atjaunotā t. s. Vecās baložbūdas (Vieux-Colombier) skatuve, savukārt 1996. gadā pievienots Studijas (Studio) teātris.

Franču Komēdijas repertuārā nozīmīgu vietu ierādot traģēdiju autoru P. Korneja, Ž. Rasina un Voltēra darbiem, teātris no darbības pirmsākumiem par savu garīgo iedvesmotāju uzskatījis Moljēru, kuram piemita gan rakstnieka, gan aktiera talants. Teātra pieredze apliecinājusi, ka arī komēdiju uzvedumi, piemēram, Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) “Seviļas bārddzinis” (Le Barbier de Séville ou la Précaution inutile, 1775), bet it īpaši lugas “Figaro kāzas” (La Folle Journée, ou le Mariage de Figaro) pirmiestudējums 1784. gadā (kas tika aizliegta vairākus gadus), izpelnījās lielu skatītāju ievērību un kļuva par svarīgiem kultūras un sociālās vēstures faktiem. Ansamblim ir liela nozīme arī romantisma dramaturģijas nostiprināšanā uz skatuves. V. Igo “Ernani” iestudējums 25.02.1830. izraisīja vienu no skaļākajiem skandāliem franču teātra vēsturē, ievadot jaunu posmu skatuves mākslas attīstībā. Par teātra darbības svarīgāko iezīmi uzskatāma tieši dažādu laiku dramaturģijas līdzāspastāvēšana tā repertuārā, akcentējot darbu literāro kvalitāti un franču valodas lietojuma izsmalcinātību un daudzveidību.