Teātra pārvaldība sākotnējā periodā tika īstenota kolektīvā formā, tomēr katrā darbības periodā iezīmējušās tā attīstībai īpaši būtiskas personības. Nozīmīga ietekme darbības sākumposmā bija Lagranžam (La Grange, īstajā vārdā Šarls Varlē, Charles Varlet), kas iepriekš bija viens no Moljēra trupas vadošajiem aktieriem, un Moljēra atraitnei Armandai Bežārai (Armande Béjart). 18. gs. teātrī strādāja vairāki populāri mākslinieki, piemēram, Adriāna Lekuvrēra (Adrienne Lecouvreur), Klerona jaunkundze (Mademoiselle Clairon, īstajā vārdā Klēra Žozefa Lerisa, Claire Josèphe Leris), Lekēns (LeKain, īstajā vārdā Anrī Luijs Kains, Henri-Louis Caïn) un citi.
19. gs. sākumā vadošais aktieris bija Fransuā Žozefs Talma (François Joseph Talma), kurš teātrī debitēja 1787. gadā. Viņa kaismīgais tēlojums klasisko traģēdiju uzvedumos atbilda Napoleona priekšstatiem par ideālo pagātni un centieniem izveidot savu impēriju, restaurējot antīkās Romas vērienu. F. Talma sekmēja arī pārmaiņas Franču Komēdijas teātrī lietoto kostīmu tradīcijā, traģēdijās uzstājoties bez tobrīd obligātās parūkas. 1796. gadā viņš kļuva arī par vienu no pirmajiem aktiermākslas studentiem jaundibinātajā Parīzes konservatorijā (Conservatoire de Paris, 1795), pievēršot īpašu uzmanību aktiermākslas tehnikai. Izcilākā 19. gs. vidus aktrise bija Rašela (Rachel, īstajā vārdā Elizabete Fēliksa, Elisabeth Félix), kura teātrim tika piesaistīta 1838. gadā un kuras talants izrādījās lieliski piemērots klasisko traģēdiju izrādēm. Viņa izcēlās Ž. Rasina lugu iestudējumos, īpaši titullomā traģēdijā “Fedra” (Phèdre, 1677), kurā viņa debitēja 1843. gadā. Rašelas daiļradē vērojama atteikšanās no izteikti deklamējoša stila un tuvināšanās psiholoģiskai izteiksmei. Laikmetīgajā repertuārā par vienu no populārākajām kļuva viņas 1849. gadā atveidotā titulloma Ežēna Skriba (Eugène Scribe) melodrāmā, kuras sižeta centrā bija 18. gs. aktrise Adriāna Lekuvrēra (Adrienne Lecouvreur). 19. gs. 60. un 70. gados trupā spēlēja arī Sāra Bernāra (Sarah Bernhardt). Daži no viņas slavenākajiem skatuves darbiem bija lomas V. Igo lugu “Ernani” (Hernani, 1830) un “Ruī Blass” (Ruy Blas, 1838) uzvedumos.
20. gs. Franču Komēdijas teātris tiecās sekot skatuves mākslas reformām un piedāvāt saturiski un stilistiski atšķirīgus iestudējumus. Tomēr repertuāra pamatu joprojām veidoja pazīstamu franču klasiskās dramaturģijas darbu iestudējumi. 1990. gadā Franču Komēdijas kompleksam tika pievienota atjaunotā t. s. Vecās baložbūdas (Vieux-Colombier) skatuve, savukārt 1996. gadā pievienots Studijas (Studio) teātris.