Karaliskais dramatiskais teātris dibināts 1788. gadā un savas darbības laikā, īpaši 20. gs., kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem skatuves mākslas kolektīviem Eiropā, kurā strādājuši izcili režisori un aktieri, īstenoti novatoriski mākslinieciski eksperimenti un iestudēti literāri augstvērtīgi dramaturģijas darbi. Tā darbības sākumus ietekmēja baroka laikmeta skatuves prakse, bet pakāpeniski par dominējošām kļuva romantisma mākslai raksturīgas iezīmes. 19. gs. teātris sekoja sava laika aktierspēles un skatuves iekārtojuma tradīcijām, sekmējot arī zviedru dramaturģijas uzvedumu tapšanu. Teātra starptautiskā reputācija tika nostiprināta 20. gs., kad stabilizējās tā materiālie apstākļi un trupas sastāvs un iestudējumus veidoja talantīgi režisori.

Teātra dibināšana Zviedrijas kultūras vēsturē noslēdza pārejas posmu no galma teātra uz plašākai publikai pieejamu teātri, kas norisinājās 18. gs. gaitā. Nozīmīga loma šajā procesā bija vispārējai skatuves kultūras izaugsmei, kā arī ārzemju, it īpaši franču, profesionālo aktieru darbībai Zviedrijā. Karaliskais dramatiskais teātris tika izveidots 1788. gadā, kad karalis Gustavs III (Gustav III) piešķīra tam pastāvīga ansambļa funkcijas, atdalot dramatiskā teātra trupu no jau agrāk eksistējušā Karaliskā teātra (Kungliga Teatern), kurā tika uzvestas gan operas, gan dramaturģiski darbi. Viens no teātra mērķiem bija veicināt zviedru valodas un literatūras attīstību, un pirmajos darbības gados tajā tika iestudētas arī Gustava III vēsturiskās lugas, kas bija tapušas sadarbībā ar dzejnieku Juhanu Kellgrēnu (Johan Henrik Kellgren), piesaistot to skatuves interpretācijām komponistu Juhanu Gotlību Naumanu (Johann Gottlieb Naumann) un ieguldot uzvedumos ievērojamus līdzekļus. Nopietns trieciens teātra attīstībai bija karaļa nogalināšana masku balles laikā Stokholmas Karaliskajā operā 1792. gadā. Tomēr 1793. gadā teātra darbība tika atjaunota. Uzvedumiem sākotnēji tika izmantoti agrākie tenisa korti un vēlāk arsenāla celtne. 1819. gadā pirmo reizi Karaliskajā dramatiskajā teātrī tika iestudēta Viljama Šekspīra (William Shakespeare) luga – traģēdija “Hamlets, dāņu princis” (Hamlet, Prince of Denmark, 1601). Hamleta lomu atveidoja trupas vadošais aktieris Gustavs Obergsons (Gustaf Åbergson), bet Horāciju – populārs komisko lomu tēlotājs Larss Hjortsbergs (Lars Hjortsberg).

1825. gadā teātra ēkā izrādes laikā izcēlās ugunsgrēks, un tā pilnībā izdega. Turpmākajās desmitgadēs dramatiskā teātra izrādes notika vienās telpās ar Karalisko operu (Kungliga Operan). Līdzās operas ēkai jauna Karaliskā dramatiskā teātra mājvieta tika uzbūvēta tikai 1863. gadā. Jau 19. gs. 70. gadu sākumā šeit tika uzvestas dramaturga Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) pirmās lugas, tomēr mākslinieciski pilnvērtīgi viņa darbu iestudējumi īstenojās tikai 20. gs. Viens no pirmajiem veiksmīgajiem A. Strindberga interpretiem, sākot ar lugas “Uz Damasku” (Till Damaskus, I–II 1898, III 1901) pirmās daļas iestudējumu 1900. gadā, bija režisors Emīls Grandisons (Emil Grandison), kurš uzvedumu tapšanā cieši sadarbojās ar autoru.

1888. gadā Karaliskais dramatiskais teātris tika denacionalizēts, un gandrīz divas desmitgades par to rūpējās aktieru pašpārvalde. 20. gs. sākumā teātris atguva valsts subsīdijas, kas nodrošināja tā attīstību un izaugsmi. 1908. gadā tika uzsākts darbs jaunuzceltā jūgendstila ēkā prestižā Stokholmas rajonā Nybroplan, kas ievadīja jaunu posmu teātra darbībā. Atklāšanas uzvedumam tika izvēlēta A. Strindberga luga “Meistars Ulofs” (Mäster Olof, 1872). Celtnē ir izveidotas piecas skatuves, no kurām plašākā ir ar 770 vietām skatītāju zālē, un tā ir teātra mājvieta arī 21. gs.

Teātra panākumos noteicoša ietekme bijusi augstajam aktiermeistarības līmenim, ko sekmēja Karaliskā dramatiskā teātra aktieru skola (Kungliga Dramatiska Teaterns Elevskola), kura darbojās no 1787. līdz 1967. gadam, sagatavojot vairākus izcilākos teātra māksliniekus. Jau trīs gadus pirms pēdējā ar teātri saistītā izlaiduma skola tika nošķirta no tā kā patstāvīga administratīva struktūra.

Būtiska loma teātra attīstībā bijusi A. Strindberga dramaturģijas atkārtotām interpretācijām, kā arī norvēģu rakstnieka Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) un vācu dramaturga, episkā teātra principu iedibinātāja Bertolta Brehta (Bertolt Brecht) lugu iestudējumiem. 20. gs. vidū Karaliskajā dramatiskajā teātrī tapa amerikāņu rakstnieka Jūdžina O’Nīla (Eugene O’Neill) darbu pirmuzvedumi, tostarp jau pēc autora nāves izrādītā luga “Garās dienas ceļš uz nakti” (Long Days Journey Into Night, 1956).

Mūsdienās Karaliskais dramatiskais teātris pilda valsts pasūtījumu, iestudējot klasisko dramaturģiju, laikmetīgās zviedru lugas un starptautiskajā apritē nozīmīgus darbus, kā arī izrādes bērniem un jauniešiem. Tā mākslinieciskais vadītājs kopš 2015. gada ir norvēģu režisors Eiriks Stube (Eirik Stubø).

Karaliskā dramatiskā teātra darbībā ietekmīgi bijuši vairāki ievērojami režisori, kuri šeit strādājuši ilgāku vai īsāku laika posmu. Pērs Lindbergs (Per Lindberg) bija režisors ar radikāliem politiskiem un estētiskiem uzskatiem, kurš zviedru teātrī aktīvi ieviesa modernisma tendences, pievēršoties arī Pēra Lāgerkvista (Per Lagerkvist) literārajiem darbiem. Estētiski līdzsvarotāki bija Ulofa Mulandera (Olof Molander) uzvedumi, kurš Karaliskajā teātrī strādāja vairākas desmitgades un bija tā vadītājs no 1934. līdz 1938. gadam. U. Mulanders tiecās iestudēt izrādi kā māksliniecisku veselumu, rūpīgi saskaņojot režijas, scenogrāfijas un aktierspēles aspektus. 1935. gadā viņš uzveda A. Strindberga “Sapņu spēli” (Ett drömspel, 1901), 1937. gadā lugas “Uz Damasku” pirmo daļu un 1942. gadā “Spoku sonāti” (Spöksonaten, 1907), radot kanoniskas sava laikmeta interpretācijas. Teātra attīstībā un tā prestiža nostiprināšanā principiāla nozīme bija arī U. Mulandera veidotajam J. O’Nīla triloģijas “Sēras piestāv Elektrai” (Mourning becomes Elektra, 1929–1931) uzvedumam 1933. gadā.

Alfs Šēbergs (Alf Sjöberg) pievērsa īpašu uzmanību skatuves mākslas ētiskajiem aspektiem. Savās interpretācijās, kurās tika rūpīgi veidota izrādes telpa un izstrādāta gaismas partitūra, režisors saistīja vēsturiskos lugas sarakstīšanas apstākļus un konfliktu sakņojumu konkrētā laikmetā ar dramaturģiskā darba aktualitāti tā iestudēšanas brīdī. Nozīmīgi viņa karjerā bija V. Šekspīra un B. Brehta darbu uzvedumi.

Ingmars Bergmans (Ernst Ingmar Bergman) bija viens no izcilākajiem 20. gs. teātra un kino režisoriem, kura darbība skatuves mākslā pēc pirmajiem uzvedumiem Helsingborgā, Gēteborgā un Malmē bija cieši saistīta ar Karalisko dramatisko teātri. No 1963. līdz 1966. gadam I. Bergmans bija teātra mākslinieciskais vadītājs un nozīmīgus uzvedumus veidoja arī 20. gs. pēdējās dekādēs. Režisora pieeja literārajam tekstam bija radikāla un novatoriska, tiecoties atšifrēt un uz skatuves vizualizēt dziļākos lugu satura slāņus. I. Bergmana vadības laikā Karaliskajā dramatiskajā teātrī tika praktizēti atklāti, publikai pieejami skatuves mēģinājumi, sekojot arī skatītāju reakcijai un uztverei. Režisora Stokholmā veidotie uzvedumi izpelnījās lielu ievērību arī trupas viesizrādēs ārzemēs. Viņa pēdējais iestudējums Karaliskajā dramatiskajā teātrī bija H. Ibsena lugas “Mežapīle” (Vildanden) atkārtots inscenējums 2002. gadā. Kopš 2009. gada Karaliskais dramatiskais teātris periodiski organizējis I. Bergmana vārdā nosauktu starptautisku teātra festivālu.

20. gs. vidū un otrajā pusē publikas interesi par Karaliskā dramatiskā teātra sniegumu veicināja izcili aktieri. Viņu vidū bija Inga Tidblade (Inga Sofia Tidblad) un Larss Hansons (Lars Hanson), kuri 1956. gadā bija pirmie, kam tika piešķirta Zviedrijas teātra dzīvē nozīmīgā Jūdžina O’Nīla balva aktiermākslā, kā arī Alans Edvals (Johan Allan Edwall), Anderss Eks (Anders Ek), Stīna Ekblade (Stina Ekblad), Makss fon Sidovs (Max von Sydow) un citi.

Karaliskā dramatiskā teātra darbības nozīmīgākie aspekti saistāmi ar nacionālā repertuāra nostiprināšanu zviedru teātrī, skatuves kultūras attīstību, aktiermākslas veicināšanu un modernā režijas teātra principiem atbilstošu visu izrādes elementu apvienojumu. Teātrī ticis izkopts psiholoģiski niansēts aktierspēles stils, īpašu nozīmi pievēršot cilvēka zemapziņas atklāsmei. Svarīga vieta ir bijusi nozīmīgu literāro tekstu novatoriskām interpretācijām, iestudējot gan zviedru dramaturģijas klasiķa A. Strindberga, gan daudzu 20. un 21. gs. rakstnieku darbus un uzvedot arī cittautu autoru lugas.