H. Ibsens ir viens no izcilākajiem 19. gs. dramaturgiem, kura darbos atklājas dažādu literāro virzienu estētiskās iezīmes un jaunas stilistiskās iespējas drāmas veidojumā, mākslinieciski pilnvērtīgi atspoguļojot estētiskās pārvērtības no romantisma līdz reālismam, naturālismam un simbolismam. Savus radošos meklējumus H. Ibsens vispārināja lugās ar rūpīgi izstrādātu konfliktu veidojumu, psiholoģiski niansētiem raksturiem un koncentrētiem dialogiem. Savu darbību rakstnieks sāka norvēģu tautiskā romantisma iespaidā, taču Itālijā un Vācijā pavadītais dzīves posms (1864–1891) pievērsa viņa uzmanību laikmetīgajām tendencēm literatūrā. H. Ibsena nozīmi drāmas vēsturē noteica fakts, ka viņš savos darbos apvienoja agrāko drāmas attīstības pieredzi un izveides likumsakarības ar sava gadsimta cilvēku rīcības un tās motīvu vērojumiem. Pievēršoties ikdienas dzīves attēlojumam, H. Ibsens atklāja reālisma un naturālisma dramaturģijas potenciālu, savukārt viņa radīto tēlu psiholoģiskā daudznozīmība un dialoga ietilpība ļāva tuvināties simbolisma estētikai. H. Ibsena dramaturģijā daudzus elementus rosinājusi sava laika mākslas valoda, bet to pielietojuma intensitātē un smalkumā viņa darbu nozīme sniedzas pāri sava gadsimta robežām, iespaidojot ne tikai Eiropas kultūru, bet 20. un 21. gs. sasniedzot arī globālu ietekmi.

Rakstnieka izglītība galvenokārt iegūta pašmācības ceļā. Līdz trīspadsmit gadu vecumam viņš mācījās sākumskolā, pēc tam divus gadus jaundibinātā privātā skolā, taču šīs mācības tika pārtrauktas ģimenes grūtā materiālā stāvokļa dēļ. 1844. gadā piecpadsmit gadu vecumā H. Ibsens pārcēlās uz Norvēģijas dienvidu piekrastes pilsētu Grimstadi, kur strādāja par aptiekāra mācekli. 1850. gadā viņš ieradās Kristiānijā (tagadējā Oslo) ar nodomu pašmācības ceļā pabeigt gatavošanos iestājeksāmeniem universitātē, taču šī iecere neīstenojās. 1851. gadā H. Ibsens sāka darbu kā teātra instruktors, bet vēlāk, kopš 19. gs. 60. gadu vidus, pievērsās tikai rakstniecībai. 

H. Ibsena daiļrades noteicošais žanrs bija dramaturģija. Dzīves laikā viņš uzrakstīja divdesmit piecas lugas un atsevišķus citu žanru darbus, tostarp poēmas un dzejoļus. No 1851. līdz 1857. gadam H. Ibsens veica instruktora pienākumus Bergenas Norvēģu teātrī (Det Norske Theater), kas bija pirmais teātris, kurā iestudējumi tika veidoti norvēģu valodā. Būtiska nozīme H. Ibsena izpratnē par skatuves mākslu bija viņa vizītei Drēzdenē un Kopenhāgenā 1852. gadā, kuras laikā viņš varēja iepazīties ar Johana Ludviga Heiberga (Johan Ludvig Heiberg) vadītā Kopenhāgenas Karaliskā teātra (Det Kongelige Teater) darbu. No 1857. līdz 1862. gadam H. Ibsens vadīja Kristiānijas Norvēģu teātri (Kristiania Norske Theater). Pēc tam, kad teātris 1862. gadā bankrotēja, rakstnieks 1864. gadā ar Norvēģijas parlamenta jeb Stūrtinga (Stortinget) piešķirto stipendiju devās studiju braucienā uz Romu un nākamos divdesmit septiņus dzīves gadus pavadīja Itālijā un Vācijā, pievērsdamies tikai literārajam darbam. 1891. gadā rakstnieks atgriezās uz dzīvi Norvēģijā. 1900. gadā viņu ķēra trieka, un pēc tās jaunus darbus viņš vairs neradīja.

H. Ibsena pirmā luga “Katilīna” (Catilina, 1850) uzrakstīta Grimstadē, un ar viņa draugu atbalstu publicēta Kristiānijā. Darbs izpelnījās kritikas ievērību, jo tā bija pirmā norvēģu valodā iespiestā luga pēc vairāku gadu pārtraukuma. Strādājot Bergenas teātrī, H. Ibsens sacerēja vairākus darbus ar Norvēģijas vēstures tematiku, kas tika iekļauti repertuārā – “Jāņu nakts” (Sancthansnatten, 1853), “Estrotas Ingera” (Fru Inger til Østrat, 1855), “Svētki Sūlhaugā” (Gildet på Solhaug, 1856), “Ūlovs Liljekranss” (Olaf Liljekrans, 1857). Viņa nozīmīgākās lugas nacionālā romantisma tradīcijā, “Helgelannes karotāji” (Hærmændene på Helgeland, 1858) un “Troņa tīkotāji” (Kongs-Emnerne, 1863), uzrakstītas pēc atgriešanās Kristiānijā. Pēc aizbraukšanas uz Itāliju 60. gadu vidū. H. Ibsens radīja divas dramatiskās poēmas, “Brands” (Brand, 1866) un “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1867), kurās norvēģu vēstures un folkloras motīvi cieši sakausēti ar modernu, eksistenciālu dzīves izjūtu, liekot pamatu vēlākajiem darbiem, kuros rakstnieks pievērsās laikmetīgajai realitātei. Plašs kultūrvēsturisks konteksts bija monumentālajai diloģijai “Ķeizars un galilietis” (Kejser og Galilæer, 1873), kuras darbība norisinās m. ē. 4. gadsimtā. Līdzās lugai “Katilīna” un “Pēra Ginta” ceturtajam cēlienam tas ir vienīgais H. Ibsena darbs, kurā notikumi nerisinās dzimtajā Norvēģijā. 

Svarīga loma rakstnieka uzskatu attīstībā bija dāņu kritiķa Georga Brandesa (Georg Brandes) paustajiem uzskatiem. H. Ibsens iepazinās ar G. Brandesa grāmatu “Galvenie virzieni 19. gadsimta literatūrā” (Hovedstrømninger i det 19de Aarhundredes Litteratur, 1872) uzreiz pēc tās publicēšanas un uztvēra to kā aicinājumu pievērsties dzīves patiesības nesaudzīgam attēlojumam. Šāda uzskata ietekmē tapa vairākas lugas, kurās H. Ibsens attēloja norvēģu vidusšķiras dzīvi, to vidū “Sabiedrības balsti” (Samfundets støtter, 1877), “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1879), “Spoki” (Gengangere, 1881). Pakāpeniski H. Ibsena daiļradē reālisma un naturālisma iezīmes arvien vairāk atklājās savienojumā ar tādiem simboliskiem tēliem un motīviem kā ievainotā mežapīle lugā “Mežapīle” (Vildanden, 1884), baltie zirgi lugā “Rosmersholma” (Rosmersholm, 1886) un citi. Mūža pēdējā desmitgadē rakstnieks uzrakstīja vairākus darbus, to vidū “Celtnieks Sūlness” (Bygmester Solness, 1892) un “Kad mēs, mirušie, mostamies” (Når vi døde vågner, 1899), kas bija tuvi simbolisma dramaturģijai, galveno uzmanību pievēršot nevis lugas personu runātajiem vārdiem, bet slēptajām nozīmēm, attiecību būtībai atklājoties pauzēs starp izteiktajām replikām.  

H. Ibsens uzskatīja, ka viņa daiļradē viens sacerējums organiski izriet no otra, tāpēc īpašu nozīmi iegūst darbu savstarpējais saistījums, kas palīdz to uztverei. Arī šī iemesla dēļ lugas, kas izpelnījušās plašāku ievērību, vislabāk izprotamas citu tekstu kontekstā. No atsevišķiem sacerējumiem īpaši izceļama dramatiskā poēma “Pērs Gints”, kas savij norvēģu nacionālo kolorītu un vispārcilvēciskas problēmas, un luga “Leļļu nams”, kurā, apcerot attiecības ģimenē, rakstnieks daudzpusīgi aplūkojis laulības dzīvi un sievietes lomu tajā, neskaitāmām interpretācijām veicinot izpratni par šo darbu arī kā vienu no agrīniem feminisma manifestiem. Drāma “Spoki”, kurā novatoriski aplūkota iedzimtības problemātika, ir viens no centrālajiem sacerējumiem 19. gs. nogales nozīmīgāko skatuves ansambļu repertuārā, tostarp Meiningenas teātra (Meininger Theater), Parīzes “Brīvā teātra” (Théâtre-Libre), Berlīnes “Brīvās skatuves” (Die Freie Bühne), Maskavas Dailes teātra (Московский Художественный театр) un citu teātru afišā. Nozīmīgi H. Ibsena mūža nogales darbi ir luga “Heda Gāblere" (Hedda Gabler, 1890), kurā autors piedāvā novatorisku estētisku risinājumu un atsakās no centrālās varones rīcības izvērstas motivācijas, un luga “Celtnieks Sūlness” ar Eiropas simbolisma teātra un dramaturģijas kontekstā būtisko iestudējumu Jaunrades teātrī (Théâtre de l'Œuvre) Parīzē Oreljēna Linjē-Po (Aurélien-Marie Lugné-Poe) režijā 1894. gadā.

H. Ibsena dramaturģija mākslinieciski pilnvērtīgi atklāja, kādas estētiskas iespējas rakstniekam un teātrim piedāvā publikas pieaugošā interese par ikdienas dzīves atspoguļojumu uz skatuves, realitātei iespējami pietuvināta scenogrāfija un aktieru spēles stila konkrētība. Jau 19. gs. nogalē H. Ibsena darbi būtiski ietekmēja Eiropas teātra procesu un sociālo dzīvi, nozīmīgu atbalsi rodot arī Baltijas, it īpaši Latvijas sabiedrības un skatuves mākslas vēsturē, kur viņa darbiem bija ievērojama vieta Jaunā Rīgas teātra repertuārā 20. gs. sākumā. 20. gs. H. Ibsena daiļradei pievērsušies tādi izcili pasaules mēroga režisori kā Konstantīns Staņislavskis (Константин Сергеевич Станиславский), Ingmars Bergmans (Ingmar Bergman), Pēters Šteins (Peter Stein), Roberts Vilsons (Robert Wilson) un citi. H. Ibsena globālā nozīme mūsdienās atklājas arī viņa sacerējumu  iestudēšanā citos kontinentos, tajā skaitā Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un Āzijā. Darbus iestudējot dažādos sociālajos kontekstos, nereti būtiski mainījusies H. Ibsena lugu izpratne, taču viņa literārie teksti ir spējuši saglabāt savu aktualitāti un kvalitāti. 

1893. gadā H. Ibsenam piešķirts Norvēģijas Karaliskā Svētā Ūlova Ordeņa (Den Kongelige Norske Sankt Olavs Orden) Lielais krusts, 1898. gadā Dānijas Dannebrugas ordeņa (Dannebrogordenen) Lielais krusts un Zviedrijas Polārās zvaigznes ordeņa Lielais krusts (Nordstjärneorden). 19. gs. nogalē H. Ibsena nozīmīgākās jubilejas tika plaši atzīmētas ar viņa lugu iestudējumiem. 1995. gadā rakstnieka vārdā nosaukts asteroīds (5696 Ibsen). 2006. gadu Norvēģijas valdība oficiāli pasludināja par H. Ibsena gadu (Ibsenåret), starptautiskā mērogā atzīmējot rakstnieka nāves simto gadadienu.