Biedrības “Brīvā skatuve” un tās izveidotās teātra trupas darbs Berlīnē bija izšķiroši nozīmīgs naturālisma attīstībā vācu dramaturģijā un teātrī 19. gs. 80. gadu beigās un 90. gados. Biedrība veicināja diskusijas par aktuālām sociālām problēmām un novatorisku pieeju lugu skatuviskajā interpretācijā, īpašu nozīmi iegūstot Henrika Ibsena (Henrik Ibsen) un Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) darbu iestudējumiem. “Brīvās skatuves” iestudējumu režisors bija Oto Brāms (Otto Brahm), kurš izaudzināja spēcīgu aktieru trupu un vēlāk turpināja darbu repertuāra teātros.
Brīvā skatuve
Berlīnes “Brīvā skatuve” ir viens no raksturīgākajiem 19. gs. nogales t. s. neatkarīgajiem teātriem, kuri īstenoja skatuves mākslas reformu, pievēršoties laikmetīgās dramaturģijas iestudējumiem un izrādes noformējumā tiecoties pēc maksimāla pietuvinājuma realitātei
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Īss teātra vēstures svarīgāko posmu pārskats, repertuāra raksturojums
Biedrība “Brīvā skatuve” tika izveidota 05.04.1889. Berlīnē. Tās dibinātāji bija autori un kritiķi O. Brāms, Maksimilians Hardens (Maximilian Harden), Teodors Volfs (Theodor Wolff), Pauls Šlenters (Paul Schlenther), Heinrihs Harts (Heinrich Hart), Jūliuss Harts (Julius Hart), Jūliuss Eliass (Julius Elias), Jūliuss Štetenheims (Julius Stettenheim), izdevējs Samuēls Fišers (Samuel Fischer) un jurists Pauls Jonass (Paul Jonas). Saskaņā ar biedrības statūtiem to veidoja desmit aktīvie biedri (dibinātāji vai to vēlākie aizstājēji) un pasīvie biedri, kas tika piesaistīti reklāmas un biedrības mērķu popularizācijas ceļā. Pasīvo biedru skaits pārsniedza tūkstoti, un viņu līdzdalība aprobežojās ar ikgadēju dalības maksu, par ko viņiem tika piedāvāta iespēja gadā noskatīties desmit teātra izrādes. Biedrībai bija slēgts statuss, tādējādi uzvedumiem nebija nepieciešama cenzūras atļauja.
Organizācijas darbu vadīja tās aktīvie biedri, kuriem bija padomdevēju tiesības attiecībā uz repertuāra politiku. Aktīvie biedri no sava vidus izveidoja valdi trīs cilvēku sastāvā, kura izvēlēja priekšsēdētāju ar gandrīz neierobežotām pilnvarām galīgo lēmumu pieņemšanā un izrāžu sagatavošanā. Par biedrības un tās teātra pirmo un nozīmīgāko darbības gadu centrālo figūru kļuva O. Brāms, kurš pildīja valdes priekšsēdētāja pienākumus no 1889. gada līdz 1894. gadam un bija tieši atbildīgs par šajā laikā izvēlētajām un viņa vadībā izrādītajām divdesmit lugām. “Brīvajai skatuvei” nepiederēja sava teātra zāle, visas izrādes notika īrētās telpās Berlīnē, vispirms Lesinga teātrī (Lessingtheater), vēlāk Rezidences teātrī (Residenztheater). Katrai izrādei tika veidots jauns aktieru ansamblis, un uzvedumu skaits bija pavisam neliels, tomēr tie ietekmēja visa vācu teātra attīstību, it īpaši naturālisma virziena nostiprināšanos. Biedrības pirmais sagatavotais uzvedums bija viena no šajā laikā visaktuālākajām Eiropas naturālisma drāmām – H. Ibsena luga “Spoki” (Gengangere, 1881), kuras pirmizrāde notika 29.09.1889. Vēl lielāka rezonanse bija “Brīvās skatuves” otrajam iestudējumam, kam tika izvēlēta jaunā vācu autora G. Hauptmaņa pirmā luga “Pirms saules lēkta” (Vor Sonnenaufgang, 1889). Šim darbam O. Brāms pievērsās pēc vairāku rakstnieku ieteikuma, un lugas uzvedums 20.10.1889. var tikt uzlūkots par vācu naturālisma drāmas faktisko sākumu. “Brīvajā skatuvē” 1890. gadā izrādīta arī Arno Holca (Arno Holz) un Johanesa Šlāfa (Johannes Schlaf) “Zēlikes ģimene” (Die Familie Selicke), te pirmizrādi piedzīvoja G. Hauptmaņa drāmas “Miera svētki” (Das Friedensfest, 1890), “Vientuļi cilvēki” (Einsame Menschen, 1891), “Audēji” (Die Weber, 1893). No ārzemju rakstniekiem nozīmīgi bija Emīla Zolā (Émile Zola), Ļeva Tolstoja (Лев Николaевич Толстoй) un Augusta Strindberga (August Strindberg) darbu uzvedumi.
Biedrības iecerēm būtiski bija tās teorētiskie formulētie mērķi, ko noteica arī fakts, ka astoņi no dibinātājiem bija rakstnieki un teātra kritiķi. Teātra darbības sākums sakrita ar svarīgu teorētisku apcerējumu parādīšanos, piemēram, Maksa Halbes (Max Halbe) “Berlīnes vēstule” (Berliner Brief, 1889), A. Holca “Māksla. Tās būtība un likumi” (Die Kunst. Ihr Wesen und ihre Gesetze, 1891), Alfrēda Kerra (Alfred Kerr) “Reālistiskās drāmas tehnika” (Die Technik des realistischen Dramas, 1891). Šie teksti konkretizēja pirmajos teātra iestudējumos pausto naturālisma programmu.
Par “Brīvās skatuves” atvasinājumiem uzlūkojamas pēc tās parauga 1890. gadā dibinātā “Brīvā tautas skatuve” (Die Freie Volksbühne) Bruno Villes (Bruno Wille) vadībā, kas bija virzīta uz strādnieku auditorijas ieinteresēšanu, un viņa vēlāk izveidotā “Jaunā brīvā tautas skatuve” (Die Neue Freie Volksbühne). Arī šajos teātros daudz izrādītas laikmetīgo vācu autoru lugas. “Brīvās skatuves” darbība P. Šlentera (1894.–1898. gadā; divi uzvedumi) un Ludviga Fuldas (Ludwig Fulda; 1898.–1901. gadā; trīs uzvedumi) vadības laikā, kļūstot epizodiska un fragmentāra, savu nozīmi zaudēja.
Ievērojami darbinieki
“Brīvās skatuves” nozīmīgākā personība bija O. Brāms, kurš iestudējumu sagatavošanu vadīja no teātra pirmsākumiem 1889. gadā līdz 1894. gadam, kad pārgāja darbā uz Vācu teātri (Deutsches Theater). O. Brāms īpaši pievērsās naturālisma dramaturģijai un tiecās pēc tā, lai skatuves noformējums tuvinātos ikdienas dzīves situācijām. Realitātes ilūzijas panākšanai aktierspēlē dominēja virzība uz konkrētu fizisku darbību atdarināšanu, cenšoties tēliem piešķirt spilgtas ārējās izpausmes un lietojot grimu, kas pārvērta aktierus līdz nepazīšanai, nebaidoties šokēt publiku ar vizuāli nepievilcīgām ainām. O. Brāma iestudējumos piedalījās arī jaunais aktieris Makss Reinharts (Max Reinhardt), kas vēlāk kļuva par vienu no izcilākajiem 20. gs. pirmās puses teātra režisoriem.
Teātra ievērojamākie sasniegumi
“Brīvās skatuves” darbības nozīme saistāma ar laikmetīgo dramaturģijas un teātra principu iedzīvināšanu vācu skatuves mākslā. Ansamblis tika izveidots pēc 1887. gadā Parīzē dibinātā Brīvā teātra (Le Théâtre Libre) ierosmes, pievēršoties naturālisma drāmu interpretācijai. Lai gan teātris darbojās slēgtas biedrības ietvaros un uzvedumi bija pieejami tikai tās biedriem, “Brīvajai skatuvei” bija nozīmīga loma spēles stila izmaiņās, kas atstāja iespaidu visā vācu teātra procesā. To apliecina ievērojamāko šī teātra mākslinieku O. Brāma un M. Reinharta vēlākā iekļaušanās teātra repertuāra apritē, kļūstot par jaunās režijas līderiem. Mākslinieciski spilgti H. Ibsena lugu uzvedumi un G. Hauptmaņa darbu pirmiestudējumi kļuva par svarīgu ieguldījumu 19. gs. nogales estētisko pārmaiņu veicināšanā un sociālo jautājumu risināšanā.