O. Brāms ir ievērojams 19. un 20. gs. mijas vācu režisors, kurš iestudēja izrādes gan neatkarīgajos, gan valsts teātros. O. Brāma teorētiskā un praktiskā darbība lika pamatus naturālisma skatuves mākslai Vācijā un būtiski ietekmēja Eiropas teātra procesus.

O. Brāms sāka savu radošo darbību kā ietekmīgs teātra kritiķis, bet vēlāk pievērsās skatuves mākslas praksei. No 1889. līdz 1894. gadam vadīja biedrības “Brīvā skatuve” (Die Freie Bühne) uzvedumu režiju, bet vēlāk pārgāja darbā uz repertuāra teātriem. O. Brāma vadītie ansambļi “Brīvā skatuve”, Vācu teātris (Deutsches Theater, 1894–1904) un Lesinga teātris (Lessingtheater, kurā viņš strādāja no 1904. līdz 1912. gadam) kļuva par vācu naturālisma drāmas un tās izcilākā pārstāvja Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) darbu nozīmīgāko tribīni. O. Brāma vadībā tika sagatavoti septiņpadsmit G. Hauptmaņa lugu pirmuzvedumi; viņš iestudēja arī citu ievērojamu gadsimtu mijas autoru darbus. Režijas praksē O. Brāms tiecās panākt pilnīgu realitātes iespaidu uz skatuves veidotajās situācijās un dialogos, vienlaikus rosinot aktierus meklēt spilgtus ārējās izteiksmes līdzekļus.

O. Brāms mācījās Hamburgas Banku institūtā (Hamburger Bankinstitut; no 1872. gada), pēc tam studēja literatūru Berlīnē, Heidelbergā, Strasbūrā un Jēnā (beidzis universitāti 1879. gadā). Kopš 1879. gada dzīvoja Berlīnē un strādāja par teātra kritiķi, kļūstot par vienu no redzamākajām personībām skatuves mākslinieku vidē. 80. gadu beigās pievērsās režijai.

1889. gadā, nodibinoties biedrībai “Brīvā skatuve”, kuras mērķis bija laikmetīgās dramaturģijas iestudējumu veidošana, O. Brāms kļuva par tās valdes priekšsēdētāju. Viņa pārziņā bija biedrības teātra uzvedumu sagatavošana. Tās bija slēgtas izrādes, kuras bija iespējams noskatīties tikai biedrības biedriem, un šī situācija ļāva koncentrēties uz nozīmīgu un sociāli radikālu darbu iestudējumiem, kas repertuāra teātros tobrīd nebija īstenojami cenzūras dēļ. Teātra pirmajā sezonā tika parādītas Henrika Ibsena (Henrik Ibsen), Bjernstjernes Bjernsona (Bjørnstjerne Bjørnson), Žila de Gonkūra (Jules de Goncourt) un Edmona de Gonkūra (Edmond de Goncourt), Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой), Ludviga Ancengrūbera (Ludwig Anzengruber), Arno Holca (Arno Holz) un Johanesa Šlāfa (Johannes Schlaaf) lugas. Īpaša nozīme “Brīvās skatuves” darbībā bija G. Hauptmaņa darbu iestudējumiem, šeit izrādīti viņa nozīmīgākie agrīnie sacerējumi, sākot no lugas “Pirms saules lēkta” (Vor Sonnenaufgang) pirmiestudējuma 1889. gadā līdz drāmai “Audēji” (Die Weber) 1893. gadā, kas izpelnījās publikas apbrīnu ar savu episko vērienu Silēzijas audēju nemieru tēlojumā. O. Brāma uzvedumiem bija raksturīga aizraušanās ar laikmetīgās dramaturģijas izteiksmes konkrētību un precizitāti. Uzvedumu centrā bija literārajā darbā attēlotie konflikti un raksturi, un iestudējumos rūpīgi sekoja autora rakstītajam tekstam. Taču režisoram bija svarīgs arī izrādes emocionālais iespaids. Nozīmīgas O. Brāma uzvedumu stilistiskās iezīmes bija vides un dialoga konkrētība, kā arī tuvība ikdienas apstākļiem un saasinātas personu attiecības. Tika uzsvērts ansambļa darba princips, un nozīmīgākās lomas iestudējumos tika piešķirtas tādiem aktieriem kā Emanuels Reihers (Emanuel Reicher), Rūdolfs Ritners (Rudolf Rittner) un Elza Lēmane (Else Lehmann), kuri vienmēr respektēja izrādes veidotāju kopdarbu. Savus uzskatus par naturālisma dramaturģijas aktualitāti O. Brāms pauda arī teorētiskos rakstos, kas kopš 1890. gada tika publicēti biedrības izdevumā “Brīvā Skatuve Modernajai Dzīvei” (Freie Bühne für modernes Leben).

Pateicoties “Brīvās skatuves” darbībai, strauji palielinājās publikas interese par naturālisma dramaturģiju, un režisors turpināja to uzturēt arī pēc pāriešanas darbā uz repertuāra teātriem. 30.06.1894. O. Brāms sāka darbu Berlīnes Vācu teātrī; un jau gandrīz tūlīt pēc viņa stāšanās teātra vadītāja amatā 25.09.1894. notika pirmā publiskā G. Hauptmaņa lugas “Audēji” izrāde. Repertuāra pamatu Vācu teātrī veidoja jauno autoru darbi; savukārt 20. gs. sākumā, strādājot Lesinga teātrī, O. Brāms jau gandrīz pilnībā atteicās no ierastajiem klasikas uzvedumiem, uzsverot savu lomu skatuves mākslas modernizēšanā un laikmetīgās dramaturģijas iestudēšanā.

Svarīgs O. Brāma ieguldījums teātra veidošanas procesā saistāms ar viņa skolnieku apgūto pieredzi, kas vēlāk tika pārveidota arī estētiski atšķirīgā formā. Īpaši tas attiecināms uz Maksa Reinharta (Max Reinhardt) darbību, kurš spēlēja daudzas lomas agrīnajos “Brīvās skatuves” iestudējumos, balstoties O. Brāma izvirzītajos atdarināšanas principos. Savukārt vēlāk M. Reinharts atteicās no naturālisma dominantes un izveidoja savu īpatnēju režijas rokrakstu, kurā tika izmantotas un sakausētas dažādas estētiskas pieejas.

Būtiskākie O. Brāma iestudējumi bija vācu dramaturģijas darbu pirmuzvedumi, it īpaši G. Hauptmaņa darbu inscenējumi, ar kuriem tika nostiprināts laikmetīgā vācu teātra tēls un skatuviskā izteiksme tuvināta 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma realitātei.

O. Brāma darbībā tika turpināts Meiningenas teātra (Meininger Theater) 19. gs. 70. un 80. gadu iestudējumos uzsvērtais vienota izrādes stila un ansambļa kopdarba princips. Būtiskākā atšķirība bija faktā, ka režisors pievērsās laikmetīgajai dramaturģijai, it īpaši vācu autoru darbiem, pierādot to dzīvotspēju uz skatuves un aktualitāti gadsimtu mijas sabiedrības attēlojumā, kā arī spēju piesaistīt skatītāju interesi. O. Brāma veikums teātra režijā būtiski ietekmēja nākamo aktieru un režisoru paaudzi, kļūstot par pamatu vācu skatuves mākslas attīstībai 20. gadsimtā.