Teātra aizsākumi Meiningenā, kas ietilpst Vācijas federālās zemes Tīringenes (Thüringen) teritorijā, datējami ar 1774. gadu, kad izveidota Meiningenas hercoga amatieru kopa. 1776. gadā uzsākta regulāra teātra trupas darbība. Meiningenas Galma teātris atklāts 1831. gadā, un minētais gads uzskatāms par pastāvīgas teātra darbības aizsākumu, ar kuru mūsdienās tiek sākta šī ansambļa vēsture. 19. gs. vidū teātris izrādīja gan operas, gan drāmas, un iestudējumu tapšanā bija iesaistīta Meinengenas galma kapela; savukārt 1860. gadā teātris ieguva pastāvīgu operas un drāmas trupu.
Būtiskas pārmaiņas tika uzsāktas 1866. gadā, kad par Meiningenas hercogu kļuva Georgs II (Herzog Georg II von Sachsen-Meiningen), kurš pēc troņa ieņemšanas stājās arī teātra vadībā. Būdams orientēts uz teātra kvalitāti un reformām, viņš tiecās pārvarēt jebkādu paviršību attiecībā uz izrādes noformējumu. Georgam II uzsākot darbu, operu uzvedumi tika pārtraukti, un teātris koncentrējās uz augstvērtīgas dramaturģijas iestudējumiem, īpašu uzmanību veltot Viljama Šekspīra (William Shakespeare), kā arī vācu autoru Gotholda Efraima Lesinga (Gotthold Ephraim Lessing), Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller), Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) un Heinriha fon Kleista (Heinrich von Kleist) lugu uzvedumiem.
Hercogs pievērsās arī kvalitatīvas trupas veidošanai, piesaistot dažādu mākslas nozaru autoritātes. 1867. gadā teātra intendanta darbu uzsāka Frīdrihs fon Bodenštets (Friedrich von Bodenstedt), ievērojams V. Šekspīra darbu tulkotājs. Nedaudz vēlāk trupai pievienojās aktrise Helēna Franca (Ellen Franz), kura aktīvi iesaistījās arī repertuāra plānošanā, aktieris Ludvigs Kroneks (Ludwig Chronegk), kurš ne tikai spēlēja nozīmīgas lomas teātra repertuārā, bet līdzās Georgam II uzņēmās arī režisora funkcijas, un mākslinieks Makss Brikners (Max Brückner), kurš veidoja augstas kvalitātes skatuves gleznojumus, panākot lielu ticamības pakāpi, kā arī citi teātra un literatūras speciālisti. Uzvedumu sagatavošanā tika veiktas rūpīgas autentiskās vēsturiskās vides studijas; piemēram, uzsākot darbu pie V. Šekspīra traģēdijas “Jūlijs Cēzars” (Julius Caesar, 1599) uzveduma sagatavošanas, kas kļuva par teātra slavenāko izrādi, trupa viesojās lugas darbības vietās Romā. Mēģinājumu process notika daudzu mēnešu garumā, pievēršot uzmanību visām niansēm, un šāda prakse tika izmantota arī citu lugu uzvedumos.
Meiningenas teātra īstenotā skatuves mākslas reforma tika nostiprināta periodā no 1866. gada līdz 1874. gadam. Popularitāti Vācijas mērogā teātris ieguva ar viesizrādēm Berlīnē, kas, beidzoties franču-prūšu karam, tika uzsāktas 01.05.1874. ar traģēdijas “Jūlijs Cēzars” iestudējuma izrādi. Turpmākajos sešpadsmit gados Meiningenas teātris ar viesizrādēm apbraukāja daudzus nozīmīgus Eiropas kultūras centrus. Uzvedumi tika parādīti Londonā, Vīnē, Stokholmā, Maskavā, Sanktpēterburgā, Amsterdamā; pavisam apmeklētas 38 pilsētas un izrādīta 41 luga. Uzlabotā infrastruktūra atviegloja pārvietošanos ceļojumu laikā, jo braucienos bija nepieciešams ņemt līdzi vēsturiskos kostīmus, dekorācijas un autentiskus rekvizītus. Izrāžu skatītāju vidū bija tādi ievērojami vācu, norvēģu, franču, krievu un citu tautu aktieri, režisori un autori kā Gerharts Hauptmanis (Gerhart Hauptmann), Henriks Ibsens (Henrik Ibsen), Andrē Antuāns (André Antoine), Konstantīns Staņislavskis (Константин Сергеевич Станиславский). Teātra viesizrādes tika noslēgtas 1890. gada vasarā Odesā.
Pēc atgriešanās no viesizrādēm tika samazināta teātra trupa, kā arī atjaunotas operu izrādes. 1908. gadā teātra ēku nopostīja ugunsgrēks, taču īsā laikā tika īstenoti celtniecības darbi, un jau 1909. gadā tika atvērta jaunā, neoklasicisma stilā celtā teātra ēka. 1914. gadā mira hercogs Georgs II. Sākoties arī Pirmajam pasaules karam, teātra pastāvēšanai radās nopietni draudi. Tomēr Meiningenas teātra darbību izdevās stabilizēt, to attīstot arī 20. gs. un 21. gs. sākumā. Tika saglabāta gan dramatiskā, gan muzikālā trupa, savukārt 1986. gadā izveidots arī leļļu teātris.