Viens no izcilākajiem režisoriem teātra vēsturē, kurš akcentēja aktieru ansambļa kopdarbu uzveduma veidošanā un izvērstā mēģinājumu procesā detalizēti izstrādāja visas skatuviskās norises, tiecoties panākt vienotu izrādes atmosfēru. Līdzās ilggadējai darbībai repertuāra teātrī Konstantīns Staņislavskis pievērsa īpašu uzmanību aktieru profesionālajai izglītībai, kā arī teorētiskai refleksijai par aktiermākslas tehniku.

K. Staņislavskis sāka radošo darbu kā amatieru teātra aktieris, cenšoties savos radītajos tēlos tuvināties konkrētām dzīvē novēroto cilvēku izturēšanās niansēm. Šī praktiskā pieredze bija neatsverams atbalsts, pievēršoties režijai Maskavas Dailes teātrī (Московский Художественный театр), kur tika radīts Eiropas skatuves mākslas vēsturē novatorisks modelis, apvienojot repertuāra teātri un studijas tipa teātri, kurā nepārtraukti tika veikti estētiski eksperimenti. K. Staņislavska aktierspēlē un režijā dominējošā pieeja bija naturālisms, taču viņa darbībā iezīmējās arī citu virzienu izpratne un pārvaldīšana, kas ļāva Maskavas Dailes teātrim saglabāt māksliniecisku novatorismu visā 20. gs. pirmajā pusē. Teorētiski izstrādātie aktiermākslas principi jeb t. s. Staņislavska metode, kurā detalizēti aprakstīts lomas veidošanas process, arī mūsdienās tiek daudz izmantota aktieru profesionālajā izglītībā. 

Režisors K. Staņislavskis dzimis fabrikas direktora ģimenē. Viņa tēvs bija uzņēmējs trešajā paaudzē, un ģimenē bija desmit brāļi un māsas. Materiālie apstākļi ļāva izbaudīt kopumā bezrūpīgu bērnību un nodoties izklaidēm, kas saistījās arī ar radošām aktivitātēm, piemēram, regulāriem cirka, baleta, operas un teātra apmeklējumiem. Ar vecāku atbalstu tika organizētas un rīkotas arī mājas izrādes. Izglītība sākotnēji tika apgūta mājmācības ceļā, un pēc skolas beigšanas Konstantīns tika iesaistīts fabrikas darbā. Paralēli viņš darbojās amatieru teātra trupās, un 19. gs. beigās aktiermāksla un režija kļuva par viņa profesiju.

Kā amatieru aktieris K. Staņislavskis aktīvi piedalījās 1888. gadā dibinātās Mākslas un literatūras biedrības (Общество искусства и литературы) uzvedumos. Lielu iespaidu uz viņu atstāja 1890. gadā redzētās Meiningenas teātra (Meininger Theater) viesizrādes Maskavā. Tajās bija pievērsta liela uzmanība iestudējuma kopiespaidam un veikti eksperimenti ar teātra telpu, izmantojot podestus un atklājot skatuves dziļuma un augstuma dimensiju, ko režisors vēlāk izmantoja savā darbā.

Jauns posms K. Staņislavska karjerā aizsākās pēc sarunas ar dramaturgu Vladimiru Nemiroviču-Dančenko (Владимир Иванович Немирович-Данченко) 22.06.1897., kuras rezultātā tika panākta vienošanās par Maskavas Dailes teātra izveidošanu. Tika izvirzīts uzdevums radīt vienotu ansambli bez aktieriem–zvaigznēm, kurā būtu stingri ētiskie ideāli un ikviens mākslinieks iestudējumā būtu gatavs jebkura uzdevuma veikšanai.

Dailes teātra darbs tika uzsākts 1898. gada rudenī, publikai parādot vasarā notikušajā mēģinājumu periodā sagatavotās piecas izrādes. Izšķirošo pavērsienu, ar kuru teātrim izdevās pārliecināt publiku par savas mākslinieciskās pieejas dzīvotspēju, iezīmēja Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) lugas “Kaija” (Чайка, 1896) uzvedums, kura pirmizrāde notika 17.12.1898., kļūstot par Maskavas Dailes teātra vizītkarti. Šajā iestudējumā tika uzsvērti būtiskākie teātra darbības principi, piemēram, izrādes polifoniskais skanējums; atmosfēra jeb noskaņa, ko veidoja sarežģīta skaņu un gaismas partitūra, scenogrāfija un aktierspēle; zemteksts; ansambļa kopdarbs; t. s. ceturtās sienas jeb no skatītāja šķietami neatkarīgas spēles telpas princips.

“Kaijas” iestudējums un tā rezonanse apliecināja, ka Maskavas Dailes teātra panākumos – līdzīgi t. s. neatkarīgo teātru darbībai Rietumeiropā – principiāla nozīme bija kvalitatīvai dramaturģijai, īpaši A. Čehova lugām. Sadarbības efekts bija savstarpēji atgriezenisks, jo A. Čehova vēlīnajos darbos izjūtama vēl lielāka uzticēšanās ansamblim nekā sākotnējos sacerējumos, un izšķiroša bija lugas kopējā dramaturģiskā struktūra.

Būtiska nozīme Maskavas Dailes teātra darbības stilistiskās polifonijas izpratnē bija izrādei, kas tapa K. Staņislavska sadarbībā ar angļu scenogrāfu Edvardu Gordonu Kreigu (Edward Gordon Craig). Tas bija Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijas “Hamlets” (Hamlet, Prince of Denmark, 1601) iestudējums, pie kura teātris strādāja no 1909. līdz 1911. gadam. Rezultāts īsti neapmierināja nevienu no iesaistītajām pusēm, taču sadarbības fakts atklāja režisora atvērtību eksperimentāliem skatuves risinājumiem. Piemēram, tika iecerēts novatorisks pārvietojamu plakņu izmantojums un radikālas skatuves transformācijas pārejās no ainas uz ainu.

Stilistiskā daudzveidība izpaudās arī citos K. Staņislavska veidotajos iestudējumos, piemēram, simbolisma iezīmes tika atklātas Morisa Māterlinka (Maurice Maeterlinck) lugas “Zilais putns” (L’Oiseau bleu) uzvedumā 1908. gadā. Šajā un citos iestudējumos režisors darbojās arī kā teātra konstruktors, meklējot un piedāvājot jaunus tehniskus risinājumus skatuves noformējumā. 

K. Staņislavskis visu mūžu turpināja praktiskus eksperimentus aktiermākslā, tehnisku vingrinājumu un lomas psiholoģiskā un fiziskā zīmējuma izstrādi, kas bija viņa sistēmas pamatā, veidojot turpinājumu viņa proponētajām teksta interpretācijas idejām un balstoties priekšstatā par lomas t. s. caurviju darbību. Maskavas Dailes teātrim tika piesaistītas vairākas studijas, kuru audzēkņi vēlāk kļuva par slaveniem režisoriem, kas turpināja K. Staņislavska darbu, variēja un attīstīja viņa izmantotās režijas un aktiermākslas metodes, piemēram, Vsevolods Meijerholds (Всеволод Эмильевич Мейерхольд), Jevgeņijs Vahtangovs (Евгений Богратионович Вахтангов), Mihails Čehovs (Михаил Александрович Чехов).

20. gs. 20. un 30. gadu periodā būtisks notikums bija Maskavas Dailes teātra viesizrādes Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) no 1922. līdz 1924. gadam. To laikā tapa arī K. Staņislavska grāmata “Mana dzīve mākslā” (angļu My Life in Art, 1924. gadā; krievu Моя жизнь в искусстве, 1926. gadā), kas padarīja plaši pazīstamu gan režisoru, gan viņa radošo metodoloģiju. PSRS K. Staņislavska metode, kas oficiāli tika traktēta kā reālisma izpausme mākslā, pamazām tika kanonizēta, sagādājot teātrim grūtības uzvedumos saglabāt novatorisku pieeju literārajam materiālam. Tomēr K. Staņislavska darbs ar jaunajiem aktieriem turpināja sniegt nozīmīgu ieguldījumu viņu profesionālajā attīstībā.  

1928. gadā, Maskavas Dailes teātra jubilejas svinību laikā, pārciestais infarkts ierobežoja K. Staņislavska darba spējas mūža pēdējā desmitgadē. Tomēr arī 30. gadu periodā viņš izrādīja nelokāmu nostāju, publiski izrādot atbalstu režisoram V. Meijerholdam un komponistam Dmitrijam Šostakovičam (Дмитрий Дмитриевич Шостакович), kuru darbi izpelnījās asu padomju varas nosodījumu un kritiku.

K. Staņislavska nozīmīgākie iestudējumi saistīti ar Maskavas Dailes teātri un veidojuši tā vēsturi, sākot no teātra atklāšanas izrādes – Alekseja Tolstoja (Алексей Константинович Толстой) lugas “Cars Fjodors” (Царь Фёдор Иоаннович, 1868) uzveduma 14.10.1898. Būtiska nozīme K. Staņislavska karjerā bija krievu dramaturģijai, it īpaši A. Čehova lugu “Kaija”, “Tēvocis Vaņa” (Дядя Ваня, 1899), “Trīs māsas” (Три сестры, 1901), “Ķiršu dārzs” (Вишнёвый сад, 1904) iestudējumiem, kas tika saglabāti teātra repertuārā daudzas sezonas, Maksima Gorkija (Максим Горький) lugas “Dibenā” (На дне, 1902) un Leonīda Andrejeva (Леонид Николаевич Андреев) drāmas “Cilvēka dzīve” (Жизнь человека, 1907) uzvedumiem, kā arī Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) prozas darbu interpretācijām. K. Staņislavskis iniciēja vairāku Maskavas Dailes teātra studiju izveidi un arī 20. gs. 20. un 30. gados darbojās kā jaunās paaudzes režisoru veidoto iestudējumu konsultants.

K. Staņislavska izcilo nozīmi teātra vēsturē noteikuši gan viņa novatoriskie iestudējumi, gan pedagoģiskā darbība. Viņa veidotajos uzvedumos Maskavas Dailes teātrī tika nostiprināti režijas principi, kas balstījās visu izrādes elementu apvienojumā un tās koptēla radīšanā, balstoties naturālisma principos, bet akcentējot arī stilistisko daudzveidību. Staņislavska darbības praksē un viņa teorētiskajos apcerējumos tika radīta aktierspēles metode, kas joprojām tiek plaši izmantota aktieru apmācībā ASV, Rietumeiropā un Krievijā.

K. Staņislavskis 1917. gadā ievēlēts par Krievijas Zinātņu akadēmijas (Императорская академия наук) goda locekli mākslas sekcijā. 1936. gadā viņam piešķirts PSRS Tautas skatuves mākslinieka (Народный артист СССР) goda nosaukums.