Naturālisma pārstāvji tiecās objektīvi un bezkaislīgi attēlot realitāti, uzsverot, ka cilvēka garīgo pasauli nosaka sociālā vide, iedzimtība un fizioloģija. Uzskatot dabu par universālu esamības būtību, naturālismā cilvēks tika uztverts par pasīvu dabas spēku un sociālās vides upuri.

Naturālisms radās Francijā 19. gs. 70. gados un uzplaukumu piedzīvoja 80.–90. gadu literatūrā un mākslā. Naturālisma filozofisko pamatu veido franču filozofa Ogista Konta (Isidore Marie Auguste François Xavier Comte) pozitīvisms, kas par vienīgo patieso zināšanu avotu uzskatīja empīrisko novērojumu un noliedza filozofisko refleksiju vērtību izziņas procesā, kā arī franču filozofa un literatūrzinātnieka Ipolita Tēna (Hippolyte Adolphe Taine) estētikas torija, kurā tika definēti trīs sociālie faktori – rase, vide un vēsturiskais moments –, kas nosaka mākslas specifiku konkrētajā vēsturiskajā posmā.

Naturālisma literārie priekšteči bija 19. gs. 50. gadu franču rakstnieki: Šamflerī (Champfleury) ar darbu “Marietas jaunkundzes piedzīvojumi” (Les aventures de mademoiselle Mariette, 1856) un Edmons Dirantī (Louis Émile Edmond Duranty) ar darbu “Henrietas Žerardas nelaime” (Le Malheur d’Henriette Gérard, 1858). Šie autori mēģināja objektīvi atspoguļot realitāti, pievēršot īpašu uzmanību cilvēka ikdienai. Liela nozīme naturālisma attīstībā bija franču rakstnieka Gistava Flobēra (Gustave Flaubert) darbiem “Bovarī kundze” (Madame Bovary, 1956), “Salambo” (Salambo, 1962) un “Jūtu audzināšana” (L'Éducation sentimentale, 1869), kurus laikabiedri uztvēra kā objektīvās, “zinātniskās” mākslas paraugu. Naturālisms pilnībā izveidojās 19. gs. 80. gados, kad franču rakstnieks Emīls Zolā (Émile François Zola) ieviesa literatūrā teoriju par “eksperimentālo” romānu, ko raksturoja romāna “Terēza Rakēna” (Thérèse Raquin, 1867) priekšvārdā, darbā “Eksperimentālais romāns” (Le Roman Experimental, 1879) un rakstos par teātri. Izmantojot franču psihologa Kloda Bernāra (Claude Bernard) idejas, ko viņš paudis darbā “Ievads eksperimentālās medicīnas studijās” (Introduction à l'étude de la médecine expérimentale, 1865), kurā akcentēts objektīvā zinātniskā novērojuma un eksperimenta svarīgums, E. Zolā iepazīstināja ar naturālisma teoriju, uzsverot, ka rakstnieks ir vienlaikus vērotājs un eksperimentētājs. Viņš izvēlas sižetu un tad novieto savu personāžu apstākļos, kuros iespējams atklāt, kas nosaka viņa individuālo un sabiedrisko pozīciju. Tā rakstnieks iepazīst cilvēku. Šīs teorētiskās idejas tika realizētas E. Zolā divdesmit romānu ciklā “Rugonu-Makāru dzimta” (Les Rougon-Macquart, 1871‒1893).

19. gs. 70. gadu vidū ap E. Zolā izveidojās naturālisma skola, kas, neskatoties uz šķietamo vienotību, bija ļoti pretrunīga. 1880. gadā, kad E. Zolā jau bija ieguvis vispāratzīta naturālista slavu, pieci franču rakstnieki ‒ Gijs de Mopasāns (Henri René Albert Guy de Maupassant), Žoriss Karls Ismans (Joris-Karl Huysmans), Pols Aleksis (Paul Alexis), Leons Eniks (Léon Hennique) un Anrī Seārs (Henry Céard) ‒ izdeva noveļu krājumu “Medānas vakari” (Les Soirées de Médan, 1880), kura tēlojuma objekts bija 1870. gada Francijas–Prūsijas karš. Literatūras vēsturē šis grupējums bija pazīstams ar nosaukumu “Medānas grupa” (Groupe de Médan). Tā dalībnieki tika uzskatīti par naturālisma atbalstītājiem. Grupa darbojās ļoti aktīvi, bet ātri zaudēja uzskatu vienotību. Sākot ar 1884. gadu, grupas dalībnieki sāka apšaubīt naturālisma ideoloģiskos pamatus, norādot, ka objektivitāte literatūrā nav iespējama. Pēc E. Zolā romāna “Zeme” (La Terre, 1887) izdošanas rakstnieku naturālistu estētisko uzskatu atšķirības pieauga, tādēļ “Medānas grupa” izjuka. Naturālisms zaudēja sākotnējo uzskatu skaidrību un saglabājās kā nosaukums, kas apvienoja dažādus literāros un mākslas darbus, kuru ideoloģiskos principus veidoja dabas likumu pārcelšana uz sabiedrību. Naturālistu darbos parādījās impresionisma, simbolisma un dekadences iezīmes. 1891. gadā “Medānas grupas” rakstnieki vienojās, ka naturālisms kā virziens ir sevi izsmēlis.

Naturālismam bija raksturīga neierobežota ticība dabaszinātnēm, kas spēj pilnīgi izzināt pasauli un izskaidrot sabiedrības attīstības likumsakarības. Literārā darba vērtība bija atkarīga no tā, cik pilnīgi autors spēja atspoguļot tajā sabiedrības izziņas procesu un rezultātu.

Naturālisti par savu uzdevumu uzskatīja sabiedrības precīzu vērošanu, ko ieteica kā mākslinieciskās īstenības izpētes pamatveidu. Pētot cilvēka psihi, kuras specifiku nosaka eksistences apstākļi, naturālisti lielu uzmanību veltīja vides izpētei. Neatzīstot iztēli, naturālisti tiecās uz precīzu sadzīves un fizioloģijas detaļu aprakstu un atspoguļoto faktu zinātnisku pamatojumu. Uzskatot zinātniskumu par jebkura literārā darba pamatu, naturālisti paziņoja, ka rakstnieks nedrīkst izvēlēties tēlojuma objektu, viņa uzdevums ir bezkaislīgi atspoguļot visu bez jebkādas atlases.

Naturālisma darbu tēlojuma objekti bija fizioloģijas, iedzimtības problēmas, instinkti, noteiktu profesiju darba specifika. Svarīgi bija aprakstīt detaļas ticami un precīzi, bez vispārinājuma un tipizācijas, tādēļ naturālisti ilgstoši veica novērojumus dažādās sadzīves sfērās, piemēram, E. Zolā vairākus mēnešus gāja uz ogļraktuvēm, lai vērotu strādniekus un viņu darbu. Savus novērojumus rakstnieks iedzīvināja pazīstamajos romānos “Žermināls” (Germinal, 1885) un “Šeņķis” (L'assommoir, 1877).

E. Zolā mērķis bija atklāt literārajos darbos apkārtējās vides un iedzimtības nozīmi cilvēka dzīvē. Saskaņā ar E. Zolā pieņēmumu cilvēku nevar vainot par morālo samaitātību vai nepiedienīgu rīcību, jo viņa darbību nosaka iedzimtība un vide. Skaidrojot termina “naturālisms” izvēli jauno tendenču apzīmējumam literatūrā un mākslā, E. Zolā strikti nodalīja to no reālisma un uzskatīja, ka reālisms ierobežo māksliniecisko redzesloku, bet naturālisms to paplašina. Tomēr reālismu E. Zolā uzskatīja par naturālisma pamatu.

Naturālisti ievērojami paplašināja literāro darbu tematiku, ieviešot sadzīves ainu, smaga darba, fizioloģisko procesu aprakstus, akcentējot zemapziņas nozīmi cilvēka psihē, pētot indivīda un sabiedrības attiecības. 1879.‒1881. gadā E. Zolā darbi tika tulkoti dāņu, grieķu, itāļu, holandiešu, poļu, krievu u. c. valodās un ieguva lielu popularitāti. Tomēr naturālisms tika arī ļoti kritizēts – sabiedrība protestēja pret sludināto materiālismu, iedzimtības un vides determinismu, īpaši negatīvi vērtējot ideju par cilvēka pielīdzināšanu dzīvniekiem.

Francijā pazīstami naturālisti bija brāļi Žils un Edmons Ita de Gonkūri (Jules de Goncourt, Edmond Huot de Goncourt). Plašu popularitāti bija ieguvis viņu romāns “Žerminī Lasertē” (Germinie Lacerteux, 1865). Nozīmīgs ir arī G. de Mopasāna darbs “Tauklodīte” (Boule de suif, 1880) un Ž. K. Ismana darbs “Marta, stāsts par meiteni” (Marthe, histoire d’une fille, 1876). Spilgtākais naturālisma pārstāvis bija E. Zolā, kura ievērojamākais darbs ir epopeja “Rugonu-Makāru dzimta” ‒ 20 romānu cikls 32 sējumos. Tajā tiek tēlota vienas ģimenes piecu paaudžu dzīve, pievēršot uzmanību iedzimtībai un vides ietekmei uz galveno varoņu likteņiem. Dažos romānos, piemēram, “Žermināls”, “Nauda” (L’argent, 1891), “Zvērs cilvēkā” (La bête humaine, 1890), E. Zolā konsekventi apraksta varoņu ikdienu, sadzīvi un sabiedrisko dzīvi, akcentējot dzīves negācijas, bet citos darbos, piemēram, “Prieks dzīvot” (La joie de vivre, 1884) un “Sapnis” (Le Rêve, 1888), tēlo dzīvi nedaudz idilliskos, sentimentālos un fantastiskos toņos. Rakstnieks nereti pauž simpātijas pret sociāli zemākajiem slāņiem, piemēram, romānos “Šeņķis” un “Dāmu paradīze” (Au bonheur des dames, 1883). E. Zolā darbiem ir raksturīga dzīves traģikas un nolemtības akcentēšana. Iedzimtība, sociālā pozīcija un apkārtējo vienaldzība kļūst par cilvēku morālās degradācijas iemeslu.

Vācijā naturālisms tika uztverts ar lielu entuziasmu. Daudzi jaunie rakstnieki, piemēram, Arno Holcs (Arno Holz), Gerharts Hauptmanis (Gerhart Johann Robert Hauptmann), Hermanis Zūdermanis (Hermann Sudermann), Heinrihs Harts (Heinrich Hart), Jūliuss Harts (Julius Hart), ievērojami paplašināja naturālisma teoriju. A. Holcs un vācu dramaturgs Johanness Šlāfs (Johannes Schlaf) radīja jaunu rakstības stilu – sekunžu stilu (Sekundenstil) ‒, kuru izmantojot tiek nojaukta distance starp notiekošo un stāstījumu; stāstījuma laiks sakrīt ar reālo laiku. Spilgtākais šīs tehnikas paraugs ir A. Holca un J. Šlāfa noveļu krājums “Tēvs Hamlets” (Papa Hamlet, 1889). Vācu naturālisms ir pazīstams literatūras vēsturē ar nosaukumu “konsekventais naturālisms”.

Anglijā naturālisms nebija populārs, tomēr tā iezīmes parādās Džordža Gisinga (George Robert Gissing) romānos, piemēram, “Deklasētie” (The Unclassed, 1884), un Džordža Mūra (George Augustus Moore) darbos, piemēram, “Estere Votersa” (Esther Waters, 1894).

ASV naturālisma iezīmes vērojamas Hemlina Gārlenda (Hannibal Hamlin Garland) darbā “Prēriju tauta” (Prairie Folk, 1892) un Stīvena Kreina (Stephen Crane) darbā “Džordža māte” (George's Mother, 1896).

Itālijā naturālismam līdzīgs strāvojums bija verisms, kura ievērojamākie pārstāvji bija Džovanni Verga (Giovanni Verga) ar darbu “Malavolju ģimene” (I Malavoglia, 1881) un Luidži Kapuana (Luigi Capuana) ar darbu “Hiacinte” (Giacinta, 1879).

Mūsdienās naturālisms galvenokārt tiek pētīts salīdzinošā aspektā, akcentējot franču literatūras un kultūras nozīmi Eiropas un ASV kultūrā un skatot franču naturālisma ietekmi citu tautu literatūrā, tai skaitā naturālisma ietekmi uz literatūras attīstību vēlākajos laikos, piemēram, 20. gs. 20.–30. gadu ASV.

Nozīmīgākie naturālisma pētniecības centri atrodas Lielbritānijā, Northemptonas Universitātē (University of Northampton), un Kembridžas Universitātē (University of Cambridge), Beļģijā, Briseles Brīvajā universitātē (Université Libre de Bruxelles), ASV, Vašingtonas Štata universitātē (Washington State University). Nozīmīgākie pētnieki: Kristofs den Trands (Christophe den Tandt), Donna Kempbela (Donna Sue Burrows Campbell), Roberts Audi (Robert Audi).