Laika gaitā ir izkristalizējušies pamatprincipi, kas ir ideāla termina kritēriji. Ideāls termins ir:

1) loģisks un pašizskaidrojošs (tas konkrētajā nozarē vismaz daļēji saprotams arī bez definīcijas); 2) sistēmisks (saskaņots ar citiem terminiem tajā pašā sistēmā); 3) atbilst attiecīgās valodas morfoloģijas, sintakses, vārddarināšanas likumiem; 4) ir tāds, no kura var radīt atvasinājumus un salikteņus; 5) iespējami īss, tiek nosaukts ar minimāli nepieciešamajiem valodas līdzekļiem, vienlaikus skaidrs un saprotams; 6) nepārprotami atšķirīgs no citiem terminiem (vēlams, tāds, kam nav sinonīmu un homonīmu), viennozīmīgs, tāds, kam nav ortogrāfisku vai morfoloģisku variantu; 7) lietotāju akceptēts.

Tomēr praksē šīs prasības ne vienmēr ir izpildāmas. Ne visi kritēriji ir terminoloģijas speciālistu vienprātīgi pieņemti. Visvairāk diskutēti ir jautājumi par sinonīmiju, viennozīmīgumu. Termini ir terminoloģijas izpētes objekts.

Pastāv uzskats, ka viennozīmīguma prasība terminoloģijā nav absolutizējama, terminoloģijā ir svarīgi, lai termins būtu relatīvi viennozīmīgs, t. i., viennozīmīgs vienas nozares vai radniecīgu nozaru terminoloģijas sistēmā, piemēram, “nobīde” fizikā, tehnikā, hidroloģijā; “aksioma” – matemātikā, fizikā. Bez šiem terminoloģiskajā literatūrā minēti vēl citi termina pamatprincipi, piemēram, emocionālā un stilistiskā neitralitāte. Pamatprincipu atšķirības atkarīgas no terminoloģijas skolas vai virziena.

Termini rodas uz vispārlietojamās leksikas bāzes (“atmiņa”, “metāla nogurums”) vai kā jaundarinājumi pēc kopīgiem vārddarināšanas likumiem un modeļiem (“segnis”, “līdzkrava”). Tomēr terminradē ir savas īpatnības (vairāk aizguvumu, kāda vārddarināšanas modeļa aktivizēšanās, saīsinājumi, simboli un citas). Daļa terminu tiek aizgūti no citām valodām tieši (leksiskie aizguvumi) vai darināti pēc citu valodu parauga (kalki). Tradicionāli par terminiem uzskata lietvārdus un nominālas vārdkopas, bet termini var būt arī citu vārdšķiru vārdi – īpašības vārdi (piemēram, “ātraudzīgs”), darbības vārdi (piemēram, “lejupielādēt”, “kopīgot”).

Termini radušies līdz ar nepieciešamību nosaukt kādas jomas jēdzienus. Apzināta, sistēmiska terminrade atsevišķās zinātnes nozarēs (piemēram, bioloģijā, ķīmijā, fizikā) sākusies 18. gs. un, attīstoties dažādām nozarēm, turpinājusies nākamajos gadsimtos. 20. gs. sākumā terminoloģijā iesaistījās tehnisko zinātņu speciālisti. Terminoloģijas kā nozares attīstība sākas 20. gs. 30. gados. Terminoloģijas teorētiskā pētniecībā valodnieki iesaistās kopš 20. gs. 60. gadiem.

Termins ietilpst valodas kopīgajā leksiskajā sistēmā ar konkrētas terminoloģiskās sistēmas starpniecību. Starp vispārlietojamo un terminoloģisko leksiku ir pastāvīga mijiedarbība. Ir specifiski termini, ko lieto pārsvarā nozares iekšienē (piemēram, “afrikāta” valodniecībā, “proklītika” valodniecībā, “daktils” literatūrzinātnē, “binoms” matemātikā, fizikā, “vektors” matemātikā, fizikā, “difūzija” ķīmijā, fizikā, “frakcionēšana” ķīmijā), un vārdi, ko lieto gan kā terminus, gan kā vispārlietojamās valodas vārdus (“ātrums”, “daļiņa”, “gaisma”, “strāva”, “vilnis”, “žanrs”, “portrets”, “tēls”, “sižets”; “akumulators”, “olbaltumvielas”, “masa”, “termometrs”, “datne”, “lietotne”). Tomēr arī šī robeža ir mainīga – jo izglītotāka sabiedrība, jo vairāk terminu lieto vispārlietojamā leksikā. Ir vārdi, kas terminoloģizējušies – ienākuši terminoloģijā no vispārlietojamās leksikas, specializējoties vārda nozīmei (“nogurums” – “materiāla nogurums”, “augsnes nogurums”), un pretēji – ir termini, kas determinoloģizējušies – ar nozīmes pārnesumu kļuvuši par vispārlietojamās valodas vārdiem un šajā nozīmē nav uzskatāmi par terminiem (“ķēdes reakcija” ķīmijā – “ķēdes reakcija” vispārlietojamā valodā).

Pēc lietojuma sfēras termini aptver visdažādākās zinātnes, tehnikas, ražošanas, sadzīves un citas nozares. Ir termini, kas iekļaujas tikai vienas nozares terminoloģijā (“afikss” valodniecībā, “amfibrahijs” literatūrzinātnē, “laringoskopija” medicīnā, “pozitrons” fizikā), bet ir termini, kas iekļaujas dažādu nozaru terminoloģijā (“operācija” – medicīnas, finanšu, militārajā nozarē; “asimilācija” – bioloģijā, etnogrāfijā, valodniecībā).