Amfibrahija pēdu veido trīs zilbes – vienai garai vai uzsvērtai zilbei katrā pusē atrodas pa vienai īsai vai neuzsvērtai zilbei.
amfibrahijs
dzejas metrs, kas sastāv no amfibrahija pēdām
Saistītie šķirkļi
Amfibrahija piemērs.
Satura rādītājs
Termina izcelsme
Termins sastopams jau antīkajā retorikas teorijā. Tas aprakstīts, piemēram, Halikarnāsas Dionīsija (Διονύσιος Ἁλικαρνασσεύς) darbā “Par vārdu savienošanu” (Περὶ συνθέσεως ὀνομάτων, 1. gs. p. m. ē.) un Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) darbā "Oratora mācīšana" (Institutio Oratoria, 1. gs. m. ē.). Tomēr antīkajā literatūrā nav sastopama dzeja, kas rakstīta tikai amfibrahija pēdās.
Termina lietojums
Antīkās dzejas teorijā minēts, ka amfibrahiju veido viena gara zilbe, kurai katrā pusē atrodas pa īsai zilbei. Zilbes garuma mērvienība ir mora. Īsās zilbes izruna atbilst vienai morai, garās zilbes – divām morām. Amfibrahija izrunas ilgums metriskajā dzejā ir trīs moras. Pēc izrunas ilguma amfibrahijam līdzvērtīgs ir daktils un anapests.
Parasti amfibrahija pēdu attēlo:
U – U
( – ir gara/uzsvērta zilbe; U ir īsa/neuzsvērta zilbe)
Lai gan antīkā teorija apraksta amfibrahija pēdu, dzejā tā sastopama tikai kombinācijās ar citām pēdām, piemēram, jambiem, spondejiem vai anapestiem, turklāt tās izpratne nav viennozīmīga, jo atkarībā no konteksta to var izprast arī kā daktilu vai anapestu. Teorētiķi arī norāda, ka amfibrahijam pretējs ir amfimakrs jeb krētiks.
Tā kā amfibrahija pēdā īsā zilbe novietota pa vidu, to var raksturot gan kā kāpjošu, gan krītošu metru.
Modernajā dzejā amfibrahiju lieto gan kombinācijā ar jambu vai anapestu, gan kā neatkarīgu pantmēru, piemēram, amfibrahija trimetru. Angļu dzejā amfibrahijs sastopams gan kombinācijās ar jambiem, gan anapestiem. Piemēram, humoriskie dzejoļi limeriki (limerick) ir piecrindes, kas sacerētas trīszilbju pēdās – anapestos un amfibrahijos. Tāpat amfibrahijs ir populārs krievu, poļu, čehu u. c. dzejā.
Amfibrahijs latviešu dzejā
Latviešu valodā vārda galvenais jeb dabiskais uzsvars ir uz pirmās zilbes. Tas ierobežo iespējas sākt rindu ar īsu zilbi. Tomēr amfibrahijs, kā norāda literatūrzinātniece Māra Grudule, sastopams jau atsevišķos 17. gs. latviešu dzejas paraugos.
Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte izpētījusi, ka amfibrahijs līdzās citiem trīszilbju metriem sastopams gan 19. gs beigu, gan 20. gs. sākuma latviešu autoru, piemēram, Jura Alunāna, Ausekļa, Eduarda Veidenbauma, Friča Bārdas, Raiņa, Viļa Plūdoņa u. c., dzejā.
Saskaņā ar sillabotonikas principu, amfibrahija metrā uzsvari atrodas uz rindas 2., 5., 8., 11. zilbes. Tādējādi var secināt, ka amfibrahija rinda veidojas, ja daktilu metrā sacerētai rindai sākumā novieto vienzilbes vārdu, piemēram, Ausekļa dzejolī “Trimpula” (izceltas uzsvērtās zilbes):
Kā Daugava vaida un bangas kā krāc,
Kā Staburags asaras rauda!
Kā ozoli piekrastē briesmīgi šņāc:
Tur Dievi un sentēvi gauda.
Amfibrahija metrs veidojas arī, iesākot rindu ar trīszilbīgu vārdu, kura uzsvars atrodas uz otrās zilbes, piemēram, neviena, vienalga, jebkura, patiesi un citi.
Multivide
Amfibrahija piemērs.