Daktila pēdu veido viena uzsvērta vai gara zilbe un divas neuzsvērtas vai īsas zilbes.

Termins radies no sengrieķu valodas vārda ar nozīmi 'pirksts'. Trīs zilbes, kas veido pēdu, vizuāli līdzinās rokas pirksta trīs falangām.

Šis metrs bija pazīstams jau antīkajā sengrieķu un romiešu dzejā. Antīkajā dzejā daktilu veido viena gara un divas īsas zilbes. Zilbes garuma mērvienība ir mora. Īsās zilbes izruna atbilst vienai morai, garās zilbes – divām morām. Daktila izrunas ilgums metriskajā dzejā ir četras moras. Pēc izrunas ilguma daktilam līdzvērtīgs ir spondejs un anapests.

Parasti daktila pēdu attēlo:   

– U U

( – ir gara/uzsvērta zilbe; U ir īsa/neuzsvērta zilbe)

Neatkarīgi no vārsmojuma sistēmas daktilam piemīt krītošs ritms. Daktila pēdu izmanto dažādos pantmēros. Piemēram, tā veido episko pantmēru jeb daktilu heksametru, daktilu pentametru, daktilu tetrametru un daktilu dimetru, tāpat daktila pēdas ietilpst arī elēģiskajā distihā, Sapfo strofā, Arhiloha strofā un citur.

Latviešu valodai raksturīgs uzsvars uz vārda pirmās zilbes, tāpēc dzejā daktils ir bieži sastopams.

Daktilu latviešu dzejā teorētiski aprakstīja jau pirmie teorētiķi, piemēram, Johans Višmanis (Johann Wischmann) latviešu poētikā “Nevācu Opics jeb īsa pamācība latviešu dzejas mākslā” (Der unteutsche Opitz oder kurze Anleitung zur lettischen Dichtkunst, 1697). Gan šajā poētikā, gan vēlākos pētījumos aplūkotas latviešu tautasdziesmas, attiecinot uz tām klasiskās dzejas teoriju.

Piemēram, 20. gs. sākumā folklorists un dzejnieks Ludis Bērziņš tautasdziesmas iedalīja trohajiskajās, kādas ir lielākā daļa, un daktiliskajās, kas veido salīdzinoši nelielu daļu tautasdziesmu tekstu kolekcijas. Viņš uzsvēra, ka tautasdziesmas nevar runāt ikdienas valodā, tās jāskandē ritmā. Tas nozīmē, ka tautasdziesmu ritma uzsvari nesakrīt ar vārdu dabisko uzsvaru. Turklāt, kā norādīja L. Bērziņš, lai arī latviešu dzejā zilbju garums nav metra pamatā, tomēr tautasdziesmu ritmā garām un īsām zilbēm ir nozīme.

Ar sauli, pret sauli

Pādīti dīdu:

Lai mana pādīte

Kā saule staigā.

(latviešu tautasdziesma)

Diskusijas par daktila skanējumu gan latviešu oriģināldzejā, kas sākotnēji ietekmējusies no tautasdziesmām, gan atdzejojumos no citām valodām ir klātesošas latviešu dzejas attīstībā. Par to, kā būtu jāskan daktilam latviešu dzejā, rakstīja Ernests Dinsbergs, Jānis Rudzītis, Pēteris Ķiķauka, Kārlis Dziļleja, Rūdolfs Egle un citi.

Mūsdienu latviešu literatūrteorētiķi daktilu apraksta kā trīszilbju pēdu, kas sastāv no vienas uzsvērtas un divām neuzsvērtām zilbēm, norādot, ka latviešu valodā vārdu izrunai pastāv ne tikai uzsvars, bet arī zilbju garums, kas būtiski ietekmē vārda izrunu. Tādējādi daktils var skanēt atšķirīgi, piemēram, pēda, kuru veido:

• trīszilbīgs vārds – Daugava, šalcoša, rudenī, pagaidi, gruveši;
• divi vārdi – iet mana, domā vai, iet vajag;
• vārdu savienojums no četrām zilbēm – kara ratu, koka olu, mazu ezi;
• gara zilbe, kas aizvieto divas īsās, – sargā, sirdī, ledū;
• divi patstāvīgi vienzilbes vārdi – kur gan, tā kā.