Lietojums, piemēri Antīkais jeb klasiskais elēģiskais distihs sengrieķu un romiešu dzejā veidots pēc metriskās vārsmojuma sistēmas principiem. To veido daktila heksametra un pentametra rinda, kurās izteikta pabeigta doma.
Elēģiskā distiha metriskā shēma:
– U U | – U U | – U U | – U U | – U U | – x
– U U | – U U | – || – U U | – U U | x
(– ir gara zilbe; U ir īsa zilbe; x ir ancepss, t. i. gara vai īsa zilbe)
Salīdzinājumam romiešu dzejnieka Katulla (Catullus) 85. dzejolis oriģinālā metriskajā vārsmojuma sistēmā un Līvas Bodnieces atdzejojumā – sillabotoniskajā sistēmā:
Ōd(ī)* et am|ō. Quā|rē (i)*d faci|am for|tasse re|quīris.
Nesciō,| sed fie|rī || senti(ō)* et | excruci|or.
"Ienīst un |mīlēt – kā |iespējams| reizē?" man| varētu |jautāt,
atbildēt| nevaru| tev, || jūtu tik | ciešanas | es.
Antīko elēģisko distihu iespējams atveidot citās vārsmojuma sistēmās (piemēram, toniskajā, sillabotoniskajā) un lietot antīkās literatūras tulkojumos, stilizācijās un oriģināldzejā. Jaunlaiku ievedums elēģiskā distiha attīstībā ir atskaņas, kuras netika lietotas antīkajā dzejā.
Elēģiskā distiha formu, pielāgojot to valodas īpatnībām, lieto gan krievu, gan vācu dzejā.
Angļu literatūrā elēģijās un antīko autoru tulkojumos angliski izmanto t. s. elēģisko pantu (elegiac stanza), kas ir jamba pentametrs ar krusteniskām atskaņām.
Latviešu oriģināldzejā elēģiskais distihs ienāca 19. gs. otrajā pusē (Jura Alunāna atdzejojumi) un bija populārs līdz 20. gs. sākumam. Tajā dzeju rakstīja Eduards Veidenbaums, Jānis Sudrabkalns, Jānis Medenis un citi.
Piemērs no Jāņa Medeņa cikla “Ziemeļu elēģijas” 1. dzejolis:
"Sāpes, jūs dzīvīgie audi, kas kvēlojat dīvainā rakstā,
Šaudeklei nozibot vien, plaukstat kā neredzēts zieds."
No elēģiskā distiha atvasināts Raiņa ieviestais pants – divieši.
