Ziņas par Ovidija dzīvi rodamas gan viņa daiļradē, gan pieminējumos laika biedru darbos un jau antīkajā pasaulē tapušās biogrāfijās. Dzimis provincē jātnieku ģimenē, izglītojies Romā. Mācījies retoriku, gūstot panākumus pārliecināšanas runā, tomēr jau no bērnības aizrāvies ar dzeju. Jau 20 gadu vecumā guvis ievērību ar saviem pirmajiem, izdomātai adresātei Korinnai veltītajiem dzejoļiem. Sadraudzējies ar elēģiķiem – Tibullu (Tibullus) un Properciju (Propertius). Īsu brīdi, tēva mudināts, jaunībā pievērsies ierēdņa darbam, bet drīz to pametis, pilnībā nododoties dzejai. Ovidijs ātri nonāca gan Mesalam (Messalla), gan Mecenātam (Maecenas) pietuvināto lokā, kur iepazinās ar nozīmīgākajiem sava laika literātiem.
Atšķirībā no citiem zelta laikmeta dzejniekiem Ovidijs bija precējies, turklāt trīs reizes. Dzejā ir pieminēta arī meita. Viņa pēdējā sieva no Fabiju Maksimu (Fabius Maximus) dzimtas bija pietuvināta galmam. Attiecības ar eliti, iespējams, noved pie tā, ka 8. gadā m. ē. Ovidijs saņēma Augusta (Augustus) pavēli doties uz Tomi pilsētu Moēzijas provincē pie Melnās jūras bez tiesībām mainīt dzīves vietu. Viņš tika izsūtīts bez mantas konfiskācijas un neierobežojot citas tiesības. Pats Ovidijs raksta, ka izsūtīšanas iemesli ir visiem zināmi, bet viņš par tiem runāt nedrīkstot. Mājieni dzejā liek domāt, ka vainojami gan viņa darbi, gan personiskas domstarpības, aizvainojumi. Ovidija atkārtotie apžēlošanas lūgumi paliek neuzklausīti Augusta un pēc tam arī Tibērija (Tiberius) valdīšanas laikā. Pēc 10 gadiem izsūtījumā Ovidijs mirst. Pieminot dzejnieka nāves 2000. gada dienu, Romas pilsētas dome 2017. gadā oficiāli atcēla sodu.