Horācija darbi tika atzīti un novērtēti jau autora dzīves laikā, kalpojot par paraugu laika biedriem, piemēram, Ovidijam (Ovidius). Vēlākos laikos interese saglabājas, aktualizējoties latīņu valodas un kultūras nozīmei.
Viduslaiku autori iedvesmojoties no Horācija, ne vien atdarina viņa stilu un pantmēru, bet arī savos darbos ietver veselas frāzes, tādējādi aizsākot tendenci, kas turpinās arī vēlākos laikos.
Renesanses periodā, atdzimstot interesei par antīko literatūru, dzejoļus Horācija stilā, ietverot citātus un atsauces uz oriģinālu, sāk rakstīt arī nacionālajās valodās. Frančesko Petrarka (Francesco Petrarca) tieši ietekmējas no Horācija odām un Dante Aligjēri (Dante Alighieri) ne tikai citē Horāciju savos darbos, bet arī “Dievišķajā komēdijā” (La divina commedia, 1308–1321) viņu sastop pirmajā elles lokā starp izcilākajiem nekristītajiem dzejniekiem līdzās Homēram (Ὅμηρος), Ovidijam un Lukānam (Lūcānus). Šāds recepcijas virziens turpinās cauri apgaismības un vēlāk romantisma periodam, demonstrējot katra laikmeta izpratni un mērķa kultūras savdabības, piemēram, Džona Miltona (John Milton) “Zaudētajā paradīzē” (Paradise Lost, 1667) un Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) “Piemineklī” (Памятник, 1836). Tiešas atsauces uz Horāciju atrodamas arī 20. gs dzejnieku darbos, piemēram, Josifa Brodska (Иосиф Бродский), Vistana Hjū Odena (Wystan Hugh Auden) dzejā.
Atdzejas kontekstā Horācija dzeja ir nozīmīga arī latviskajā kultūrtelpā. Horācijs ir pirmais un visvairāk latviski tulkotais romiešu dzejnieks, viņa dzeja atstājusi iespaidu gan uz atdzejošanas, gan dzejas, jo īpaši antīkās dzejas pētniecības attīstību Latvijā. Pirmie Horācija tulkotāji 19. gs. beigās iezīmē atdzejas sākumus latviešu valodā, t. i. Juris Alunāns, Jānis Endzelīns, Eduards Veidenbaums, Ludis Bērziņš. Ar Horācija pētniecību un atdzejošanu profesors Kārlis Straubergs aizsācis antīkās literatūras akadēmiskās tulkošanas, komentēšanas un izdošanas tradīciju.