Ziņas par Ovidija dzīvi rodamas gan viņa daiļradē, gan pieminējumos laika biedru darbos un jau antīkajā pasaulē tapušās biogrāfijās. Dzimis provincē jātnieku ģimenē, izglītojies Romā. Mācījies retoriku, gūstot panākumus pārliecināšanas runā, tomēr jau no bērnības aizrāvies ar dzeju. Jau 20 gadu vecumā guvis ievērību ar saviem pirmajiem, izdomātai adresātei Korinnai veltītajiem dzejoļiem. Sadraudzējies ar elēģiķiem – Tibullu (Tibullus) un Properciju (Propertius). Īsu brīdi, tēva mudināts, jaunībā pievērsies ierēdņa darbam, bet drīz to pametis, pilnībā nododoties dzejai. Ovidijs ātri nonāca gan Mesalam (Messalla), gan Mecenātam (Maecenas) pietuvināto lokā, kur iepazinās ar nozīmīgākajiem sava laika literātiem.

Atšķirībā no citiem zelta laikmeta dzejniekiem Ovidijs bija precējies, turklāt trīs reizes. Dzejā ir pieminēta arī meita. Viņa pēdējā sieva no Fabiju Maksimu (Fabius Maximus) dzimtas bija pietuvināta galmam. Attiecības ar eliti, iespējams, noved pie tā, ka 8. gadā m. ē. Ovidijs saņēma Augusta (Augustus) pavēli doties uz Tomi pilsētu Moēzijas provincē pie Melnās jūras bez tiesībām mainīt dzīves vietu. Viņš tika izsūtīts bez mantas konfiskācijas un neierobežojot citas tiesības. Pats Ovidijs raksta, ka izsūtīšanas iemesli ir visiem zināmi, bet viņš par tiem runāt nedrīkstot. Mājieni dzejā liek domāt, ka vainojami gan viņa darbi, gan personiskas domstarpības, aizvainojumi. Ovidija atkārtotie apžēlošanas lūgumi paliek neuzklausīti Augusta un pēc tam arī Tibērija (Tiberius) valdīšanas laikā. Pēc 10 gadiem izsūtījumā Ovidijs mirst. Pieminot dzejnieka nāves 2000. gada dienu, Romas pilsētas dome 2017. gadā oficiāli atcēla sodu.

Ovdija daiļrade hronoloģiski un saturiski iedalāma trīs posmos:

1. Erotiski didaktiskais periods, kurā tapušas: “Mīlas elēģijas” (Amores) trīs grāmatās; “Varones” (Heroides) – mitoloģisko tēlu vēstules saviem partneriem; didaktiskas poēmas par kosmētiku “Sievietes sejas kopšana” (Medicamina Faciei Femineae) un “Mīlas māksla” (Ars Amatoria/Ars Amandi) trīs grāmatās, “Zāles pret mīlestību” (Remedia amoris) viena grāmata. No šī perioda nav saglabājušies: traģēdija “Mēdeja” (Medea), epitalāmijs Fabijam Maksimam, epigrammu krājums un vairāki darbi, par kuriem antīkajos avotos ir neviennozīmīgas liecības.
2. Zinātniski mitoloģiskais periods, kurā sarakstīts Ovidija nozīmīgākais darbs “Pārvērtības” (Metamorphoses). Tajā lineārs stāstījums 15 grāmatās apvieno apmēram 250 sengrieķu mītu par pārvērtībām, sākot ar pasaules izcelšanos. Otrs šī perioda darbs ir “Romiešu kalendārs” (Fasti), no kura saglabājušās sešas grāmatas. Nav saglabājusies elēģija Mesalas nāves piemiņai un grieķu dzejnieka Arata (Ἄρατος) didaktiskās poēmas “Parādības” (Φαινόμενα/Phaenomena) tulkojums.
3. Izsūtījuma periods, kurā Ovidijs rakstīja vēstules draugiem, daloties atmiņās par Romu, ilgās un cerībās atgriezties, un žēlojoties par nepanesamo dzīvi neierastajos apstākļos. Vēstules veido krājumus “Skumjās elēģijas” (Tristia) piecās grāmatās un “Vēstules no Ponta” (Epistulae ex Ponto) četrās grāmatās. Vēl šajā periodā tapusi aizskaroša poēma ienaidniekam “Ibiss” (Ibis). Pētnieki nav vienisprātis par Melnās jūras zvejniekiem veltītās poēmas “Par zvejniecību” (Halieutica) autorību, uz kuru norāda Plīnijs Vecākais (Gaius Plinius Secundus). Nav saglabājies panegiriks Augustam getu valodā un veltījums viņa nāvei.

Ovidijs ir zelta laikmeta noslēdzējs gan saturiski, gan formas virtuozitātē. Sekojot priekšgājēju iedibinātajām tradīcijām un atdarinot to sasniegumus, viņš padara Horācija (Horatius) cēlumu, Vergilija (Vergilius) cildenumu un elēģiķu subjektīvos pārdzīvojumus par literāru paņēmienu, runādams jaunā dzejas valodā, kas paver durvis sudraba laikmetam.

Ovidijs arī mūsdienās ir viens no pazīstamākajiem antīkajiem autoriem, jo “Pārvērtības” ir nozīmīgākais grieķu mitoloģijas avots, kas cauri gadsimtiem iedvesmojis dažādu jomu māksliniekus. Ovidija dzejas izteiksme un forma, jo īpaši izkoptais heksametrs un elēģiskais distihs, antīkajā pasaulē bija paraugs gan sudraba laikmeta, gan vēlākajiem autoriem. Viduslaikos, uzplaukstot romantiskās mīlestības konceptam trubadūru dziesmās, Ovidija dzejas tematika bagātināja laicīgo literatūru. Renesansē, līdz ar interesi par sengrieķu mitoloģiju, lasītāju uzmanības centrā nonāk mitoloģiskie sižeti. No “Pārvērtībām” aizgūts romāna kompozīcijas paņēmiens, kurā katrs nākamais stāstījums izriet no iepriekšējā. Šādi veidots, piemēram, Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) noveļu krājums “Dekamerons” (Decameron, 1353). Saturiski Ovidija ietekmes rodamas, piemēram, Viljama Šekspīra (William Shakespeare) komēdijā “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, 1595–96), Aleksandra Puškina (Александр Пушкин) romānā “Jevgēņijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1823–30).

Latviskajā kultūrvidē Ovidijs ienācis līdz ar klasisko izglītību. Pirmie publicētie tulkojumi latviešu valodā ir Laimaņu Bernharda tulkotais fragments “Priamus un Tizbe” (Piramus et Tisbe) no “Pārvērtību” ceturtās grāmatas un divas mīlas elēģijas (Amores, II, 7.; 15) Raiņa krājumā “Mazie Dunduri” (1888). Starpkaru periodā skolu vajadzībām vairākkārt izdotas “Pārvērtību” (ar nosaukumu “Metamorfozas”) tekstu izlases latīņu valodā ar paskaidrojumiem un vārdnīcām (sastādītāji Eduards Gulbis; Augusts Ģiezens), presē publicēti atsevišķi tulkojumi. Salīdzinot ar pārējiem zelta laikmeta autoriem, Ovidija darbi latviski tulkoti maz, apjomīgākie tulkojumi atrodami antīkās literatūras mācību grāmatās.