“Mīlas elēģijas” ir romiešu autora Ovidija pirmais darbs, kas piecās grāmatās publicēts ap 16. gadu pirms mūsu ēras. Vēlāk pats autors krājumu saīsināja, sakārtojot trijās grāmatās, kuras saglabājušās līdz mūsdienām. “Mīlas elēģijas” līdzās “Varonēm” (Heroides, sarakstītas ~ 5. gadu p. m. ē.) un “Mīlas mākslai” (Ars Amatoria/Ars Amandi, publicētas 2. gadā p. m. ē.) pieder pie Ovidija daiļrades pirmā – erotiski didaktiskā – posma. Tas attīstījās, autoram paralēli ierēdņa karjerai arvien nopietnāk pievēršoties literatūrai. Šī perioda darbiem raksturīga valodas un izteiksmes robežu apzināšana, retoriski vingrinājumi. Ovidija iedvesmas avoti bija tobrīd aktuālās romiešu elēģijas meistaru Tibulla (Albius Tibullus), Propercija (Sextus Propertius) un neotēriskā dzejnieka Katulla (Gaius Valerius Catullus) daiļrade.

Krājumu veido trīs grāmatās tematiski sakārtoti, dažāda garuma mīlas tematikai veltīti dzejoļi elēģiskajā distihā. Ovidijs formāli seko romiešu mīlas elēģijas žanra paraugiem, tomēr jau šajā krājumā iezīmējas viņa unikālais stils – retorikas argumentācijā balstīts satura izklāsts, žanram raksturīgo elementu pārspīlējumi, rotaļīgs humors un trāpīga ironija.

Krājuma vadmotīvs atbilstoši mīlas elēģijas kanonam ir pirmās personas vēstījums par dzejnieka attiecībām ar precētu augstākās sabiedrības sievieti vārdā Korinna (Corinna). Ovidija priekšgājēju elēģijās adresātes – Propercija Kintija, Tibulla Dēlija un Katulla Lesbija – bija individualizētas un vēsturiskās personībās balstītas, taču Korinnai visticamāk reāla prototipa nebija. Varones vārds vedina domāt par norādi uz sengrieķu dzejnieci Korinnu (Κόριννα), līdzīgi kā Katulla mūzai Lesbijai vārds dots par godu Lesbas salas dzejniecei Sapfo (Σαπφώ/Ψάπφω).

Līdzīgi kā veidojot Korinnas tēlu (žanra kanona noteiktu, bet bez reāla prototipa) Ovidijs risinājis arī elēģiju saturu, tradīcijā iedibinātos mīlas elēģiju sižetus un motīvus izmantojot kā ietvaru savai individuālai interpretācijai. Viens no dominējošajiem motīviem Ovidija elēģijās ir mīlas un kara salīdzinājums. Salīdzinājums nav Ovidija ieviests, jo to elēģijās izmantojis arī priekšgājējs Propercijs. Ovidijs šo motīvu izvērš kā episkās dzejas parodiju – piemēram, I grāmatas 1. elēģija sākas ar vārdu arma 'ieroči', tāpat kā Vergilija (Publius Vergilius Maro) “Eneīda” (Aeneis, 13.–19. gadā p. m. ē.). Autors min, ka gribētu stāstīt par briesmīgu karu, bet viņa nodomus izjauc Kupidons, kas heksametra rindai nočiepj vienu pēdu, tādējadi pārveidojot pantmēru par elēģisko distihu.

Trīs elēģiju grāmatas veido noslēgtu ciklu: I grāmata sākas ar tēmas pieteikumu – mīlestība ir karš – un III noslēdzas ar atteikšanos no mīlas elēģiju rakstīšanas.

• I grāmatā ir 15 elēģijas, kuras tematiski aplūko dzejas varoņa dēku ar Korinnu. Netrūkst mīlas elēģijas žanram raksturīgu sižetu – atzīšanās mīlestībā, slepenas tikšanās, greizsirdība, strīdi un lūgšanās pie slēgtām durvīm. Tomēr salīdzinājumā ar Tibulla un Propercija elēģijām, kur vīrietis ir cietējs un savas kaislības vergs, Ovidija mīlnieks ir baudītājs, kura kaisli nesaista tikai viena mīļotā. Savus pārdzīvojumus viņš  atklāj nevis caur izmisumu, bet ironiju.
• II grāmatā ir 19 elēģijas, to tematikā ienāk paralēlas mīlas attiecības un Ovidija laika Romas sadzīves un tikumu realitāte. 6. elēģija, kas veltīta Korinnas mirušajam papagailim, ir asprātīga atsauce uz Katulla dzeju par Lesbijas mirušo zvirbuli.
• III grāmatā ir 15 elēģijas, kurās autors no mīlas pārdzīvojumiem pievēršas sadzīvisku notikumu attēlojumam, filozofiskiem un mitoloģiskiem sižetiem. Parādās alegorijas un atsauces uz vēsturiskiem notikumiem, piemērām, 9. elēģija veltīta Tibulla piemiņai. Attiecības ar Korinnu ir beigušās un ar grāmatas pēdējo dzejoli Ovidijs atvadās no mīlas elēģiju rakstīšanas.

Līdzīgi kā citi Ovidija darbi, kas saglabājušies, arī “Mīlas elēģijas” tika un joprojām tiek izmantotas latīņu valodas un dzejas apguvei. Līdz mūsu dienām ir nonākuši vairāki “Mīlas elēģiju” manuskripti. Zinātisko izdevumu sagatvošanai visbiežāk tiek izmantoti divi 9. gs. un divi 11. gs. manuskripti. Pirmie mūsdienīgie zinātniskie “Mīlas elēģiju” izdevumi ir Franko Munari (Franco Munari) 1951. gadā Florencē publicētais un Edvarda J. Kenneja (Edward J. Kenney) Oksfordas universitātes klasisko tekstu (Oxford Classical Texts) sērijā tapušais izdevums.

Ovidija “Mīlas elēģijas” iezīmēja pagrieziena punktu romiešu mīlas elēģiju attīstībā, paverot jaunu virzienu žanra attīstībai. Ovidija elēģijas asprātīgais tonis jūtams sudraba laikmeta dzejnieka Marciāla (Marcus Valerius Martialis) epigrammās, no kurām daudzas sacerētas elēģiskajā distihā.

Viduslaiku un renesanses autori, kas rakstīja dzeju latīniski, tiecās atdarināt Ovidija mīlas dzejoļu izteiksmi un tematiku. “Mīlas elēģijām” un pārējiem Ovidija daiļrades pirmā perioda darbiem bija liela nozīme kurtuāzās jeb galma literatūras attīstībā.

Viens no ievērojamākajiem atdzejojumiem angļu valodā ir Kristofera Mārlova (Christopher Marlowe) “Mīlas elēģiju” I grāmata, kas publicēta ap 1580. gadu.

No “Mīlas elēģijām” nāk arī vairāki pazīstami teicieni, piemēram, Militat omnis amans (I 9, 1) 'Katrs mīlētājs ir arī karotājs'; Sic ego nec sine te nec tecum vivere possum (III 11, 39) 'Es nevaru dzīvot ne bez, ne ar tevi'.

Latviešu valodā Ovidija “Mīlas elēģijas” praktiski nav tulkotas. Vienīgie atdzejojumi ir Raiņa humoristiski satīriskajā krājumā “Mazie dunduri” (1888) iekļautās II grāmatas 7. un 15. elēģija.

Mācību grāmatu vajadzībām atsevišķus teikumus vai izteicienus tulkoja klasiskais filologs Jānis Lezdiņš.