Krājumu veido trīs grāmatās tematiski sakārtoti, dažāda garuma mīlas tematikai veltīti dzejoļi elēģiskajā distihā. Ovidijs formāli seko romiešu mīlas elēģijas žanra paraugiem, tomēr jau šajā krājumā iezīmējas viņa unikālais stils – retorikas argumentācijā balstīts satura izklāsts, žanram raksturīgo elementu pārspīlējumi, rotaļīgs humors un trāpīga ironija.
Krājuma vadmotīvs atbilstoši mīlas elēģijas kanonam ir pirmās personas vēstījums par dzejnieka attiecībām ar precētu augstākās sabiedrības sievieti vārdā Korinna (Corinna). Ovidija priekšgājēju elēģijās adresātes – Propercija Kintija, Tibulla Dēlija un Katulla Lesbija – bija individualizētas un vēsturiskās personībās balstītas, taču Korinnai visticamāk reāla prototipa nebija. Varones vārds vedina domāt par norādi uz sengrieķu dzejnieci Korinnu (Κόριννα), līdzīgi kā Katulla mūzai Lesbijai vārds dots par godu Lesbas salas dzejniecei Sapfo (Σαπφώ/Ψάπφω).
Līdzīgi kā veidojot Korinnas tēlu (žanra kanona noteiktu, bet bez reāla prototipa) Ovidijs risinājis arī elēģiju saturu, tradīcijā iedibinātos mīlas elēģiju sižetus un motīvus izmantojot kā ietvaru savai individuālai interpretācijai. Viens no dominējošajiem motīviem Ovidija elēģijās ir mīlas un kara salīdzinājums. Salīdzinājums nav Ovidija ieviests, jo to elēģijās izmantojis arī priekšgājējs Propercijs. Ovidijs šo motīvu izvērš kā episkās dzejas parodiju – piemēram, I grāmatas 1. elēģija sākas ar vārdu arma 'ieroči', tāpat kā Vergilija (Publius Vergilius Maro) “Eneīda” (Aeneis, 13.–19. gadā p. m. ē.). Autors min, ka gribētu stāstīt par briesmīgu karu, bet viņa nodomus izjauc Kupidons, kas heksametra rindai nočiepj vienu pēdu, tādējadi pārveidojot pantmēru par elēģisko distihu.
Trīs elēģiju grāmatas veido noslēgtu ciklu: I grāmata sākas ar tēmas pieteikumu – mīlestība ir karš – un III noslēdzas ar atteikšanos no mīlas elēģiju rakstīšanas.