Humors Senajā Grieķijā nav bijis termins retorikā, bet gan medicīnā. Pastāvēja humorālā jeb četru šķidrumu teorija – humorisms jeb humorālisms. Šī teorija skaidro saikni starp cilvēka ķermeni un kosmosu, norādot, ka abi veidoti no vieniem un tiem pašiem elementiem – zeme, ūdens, gaiss un uguns. Katram elementam piemīt noteiktas īpašības – zeme ir sausa un auksta, ūdens – auksts un mitrs, gaiss – mitrs un karsts, savukārt uguns – sausa un karsta. Cilvēka ķermenī šie elementi veido humorālo jeb četru šķidrumu teoriju: melnā žults (μελαγχολία, melanholia) – sausa un auksta, flegma (φλέγμα, flegma) – auksta un mitra, asinis (αἷμα, haima) – mitras un karstas, dzeltenā žults (χολή, holē) – sausa un karsta. Šiem šķidrumiem jābūt harmonijā. Ja harmonijas nav, iestājas kāda slimība. Šie elementi atbild arī par temperamentu – melnā žults veido melanholisku raksturu, flegma – flegmātisku, dzeltenā žults – holērisku, savukārt asinis – sangvīnisku. Tāpat cilvēka ķermenī ir četri svarīgākie orgāni – liesa (melnā žults), smadzenes (flegma), sirds (asinis) un aknas (žults). Šī teorija pastāvēja vēl viduslaikos.

Humors mūsdienu izpratnē vispirms ir spēja jokot un saprast jokus. Ir pētījumi par humora vēsturi, psiholoģiju, lingvistisko teoriju, semantiskajiem mehānismiem, par to, kā joko bērni un kā humors darbojas reklāmās u. tml. Humoru var skatīt arī šaurāk – kā komisko un kā tā daļu. Komiskais pastāvējis jau Senajā Grieķijā, piemēram, komediogrāfa Aristofana (Ἀριστοφάνης) komēdijās "Mākoņi" (Νεφέλαι, 420.–417. gads p. m. ē.), "Vardes" (Βάτραχοι, 405. gads p. m. ē.) un citās. No antīkās pasaules nāk arī teorija par to, kas rada komisko, kas rada smieklīgo. To aprakstījis sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης), Senās Romas valstsvīrs un orators Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero), Senās Romas retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) u. c. Sistemātiska komiskā izpēte sākas 19. gs. Līdz ar komisko tiek pētīta satīra, groteska, ironija utt.

Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte norāda, ka humors ir komiskā paveids, savukārt komiskais ir estētiskā kategorija. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā latviešu literatūrā un cittautu literatūrā populāra kļūst humoristiskā dzeja. Latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis par humoru raksta kā par tropu, nodēvējot to par vienu no galvenajām komikas kategorijām līdzās ironijai, sarkasmam un satīrai. Kā trops humors galvenokārt funkcionē, lai sasmīdinātu auditoriju, tas var būt gan literatūrā, teātrī, kino, runās, karikatūrās. Humora caurstrāvots ir latviešu grafiķa un dzejnieka Alberta Kronenberga darbs “Jērādiņa” (1937), kur galvenais varonis Gerhards Erhards Sīpoliņš tiek raksturots šādi:

"Bet to zēnu gan jūs varat

Dot man līdz, lai tas uz laukiem

Tiktu maķenīt pie taukiem.

Kāds viņš izskatās? – Kā slieka,

Bez jebkāda dzīves prieka.

Seja bāla, plika paure,

Saliecies kā veca taure."

Te skaidri redzama labsirdīga jokošana, bet nav nekāda slēpta izsmiekla vai skarbuma – tas arī skaidri nošķir humoru no ironijas, sarkasma un satīras.

Humors tiek izmantots arī reklāmās, bet šādos gadījumos, lai tas funkcionētu, auditorijai jāzina fona informācija. Tas parādās, piemēram, norvēģu aviokompānijas Norwegian Airlines reklāmā par aviobiļešu cenām uz Losandželosu – Brad is single. Los Angelos. From/one way, incl. taxes. £169* ‘Breds ir brīvs. Losandželosa. Sākot no/vienā virzienā, ar nodokļiem. £169*’. Lai uztvertu šo joku, ir jāzina konteksts. Amerikāņu aktieris Breds Pits (Brad Pitt) bija precējies ar amerikāņu aktrisi Andželīnu Džoliju (Angelina Jolie). Kad 2016. gadā tika paziņots par šķiršanās procesa uzsākšanu, norvēģu aviokompānija Norweigian Airlines izveidoja reklāmu par labām aviobiļešu cenām uz Losandželosu, jo Pits atkal ir brīvs.