Tropi pirmo reizi pētīti antīkās retorikas teorijā, aprakstot un sistematizējot ornatus jeb izgreznojuma jomu, kas ir svarīga runas sastāvdaļa. Antīkajā retorikā līdzās tropiem ir aprakstītas arī vārdu un domu figūras. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) retorikas profesora Tomasa O. Slouna (Thomas O. Sloane) redakcijā tapušajā grāmatā “Retorikas enciklopēdija” (Encyclopedia of Rhetoric, 2001) norādīts, ka retorikas teorija auga un paplašinājās līdz ar katru jaunu traktātu šajā jomā, tomēr tā nav bijusi konsekventa. Taču ir pamata dalījums – tropi (sengrieķu τρόποι, tropoi) un figūras (sengrieķu σχηῆματα, shēmata, latīņu figurae). Trops tiek definēts kā verborum immutatio – vārdu maiņa. Lai gan šī joma ir daudz aprakstīta, teorētiķu vidū nav vienotības par to, kas pieder pie domu vai vārdu figūrām un kas pieder pie tropiem, piemēram, perifrāzi daži teorētiķi definē kā domu figūru, daži kā tropu. Vācu klasiskā filologa Heinriha Lausberga (Heinrich Lausberg) apjomīgajā darbā par antīkās pasaules retoriku “Literārās retorikas rokasgrāmata” (Handbook of literary rhetoric: a foundation for literary study, 1998) norādīts, ka pie tropiem pieder metafora, metonīmija, sinekdoha, emfāze, hiperbola, antonomāze, ironija, litota un perifrāze. Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) par tropiem rakstījis traktātos “Retorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) un “Poētika” (Περὶ ποιητικῆς, 4. gs. p. m. ē.), uzsverot, ka tas nav kaut kas haotiski nepiemērots, bet gan tēlainība ar semantisku saikni. Tropu teoriju aprakstījis Senās Romas valstsvīrs un orators Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) traktātā “Par oratoru” (De oratore, 55. g. p. m. ē.), kā arī Senās Romas retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), sniedzot gan definīciju, gan funkcijas. Tāpat tropi raksturoti Ciceronam piedēvētajā traktātā “Retorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.). Tropi aprakstīti arī vēlāku autoru darbos, piemēram, Aleksandrijā dzīvojošā grieķu gramatiķa Trifona (Τρύφων) trakātā “Tropi” (Περὶ τροπῶν, ap 1. gs. p. m. ē.) un Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae / Origines, 7. gs.).