Perifrāze pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Perifrāze ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā perifrāze tiek uzskatīta gan par domu figūru, gan par tropu – nav bijis vienota viedokļa. Perifrāze var būt gan vienkārša – izteikta ar vienu vārdu, gan sarežģīta – izteikta ar plašu frāzi. To apraksta antīkās retorikas pētnieki Trifons (Τρύφων) traktātā “Par tropiem” (Περί τρόπων, 1. gs. p. m. ē.), Aleksandrs (Ἀλέξανδρος) traktātā “Figūras” (Figurae, 2. gs.), Longīns (Λογγῖνος) traktātā “Par cildeno” (Περì Ὕψους, 1. gs.), kā arī Senās Romas retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.). Kvintiliāns raksturo perifrāzi kā izteicienu, kas ar vairākiem vārdiem nosauc to, ko varētu pateikt vienā vai dažos vārdos. Senās Romas valstsvīram un oratoram Markam Tullijam Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.) perifrāze nodēvēta par valodu, kas vienkāršu lietu apraksta ar daiļrunību. Perifrāze aprakstīta arī vēlāku autoru darbos, piemēram, Elija Donāta (Aelius Donatus) traktātā “Gramatikas māksla” (Ars Grammatika, 4. gs.), Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae / Origines, 7. gs.) un citos. Lai gan perifrāze aprakstīta vairākos traktātos, pamatdoma par to tomēr ir vienota.