Metaforas teorija pirmo reizi iztirzāta 4. gs. p. m. ē. sengrieķu filozofa Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) traktātos “Poētika” (Περὶ ποιητικῆς) un “Rētorika” (Ῥητορική). “Poētikā” Aristotelis apraksta metaforu kā vienu no tropiem, sniegdams tās definīciju, kas līdz mūsdienām nav mainījusies – metafora ir vārda nozīmes pārnesums. Aristotelis norāda, ka metaforas pamatā ir līdzības saskatīšana. “Rētorikā” tiek uzsvērts, ka metafora ir svarīga kā dzejā, tā prozā. Nozīmīgs ir Aristoteļa apsvērums, ka ar metaforas palīdzību iespējams nosaukt lietas, kurām nav sava nosaukuma; tas ir pamats mūsdienu teorijai par metaforas nominatīvo jeb nosaucējfunkciju. “Rētorikā” norādīts, ka metafora ir līdzīga salīdzinājumam, jo abi tropi savā starpā atšķiras nedaudz. To ilustrē slavenais piemērs par Ahilleju (Ἀχιλλεύς), kurā “Ahillejs uzbruka kā lauva” ir salīdzinājums, taču “lauva uzbruka” ir metafora.

Antīkajā pasaulē Aristoteļa metaforas teoriju papildina romiešu oratori Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) traktātos “Orators” (Orator, 46. g. p. m. ē.) un “Par oratoru” (De oratore, 55. g. p. m. ē.) un Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs. m. ē.), kā arī nozīmīga vieta metaforas teorijai ir Ciceronam piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium), kas datējams ap 1. gs. p. m. ē.

Tradicionāli metafora tiek uzskatīta par tropu, par tēlainās izteiksmes līdzekli, kas funkcionē poētiskā tekstā un izsaka papildinformāciju, t. i., informāciju, kas pauž emocijas, piemēram, “ledains skatiens”. Taču metafora ir fenomens, kas valodā vērojams nepārtraukti, turklāt valodas lietotāji to bieži pat neapzinās, piemēram, “galda kāja” un “adatas acs” arī ir metaforas. Tāpēc 20. un 21. gs. metaforas nozīme tiek būtiski paplašināta – līdzās tradicionālajai metaforai nostājas konceptuālā metafora, kuru pēta kognitīvā lingvistika. Kognitīvajā lingvistikā izvirzītas dažādas metaforas funkcijas – izskaidrošana, noskaidrošana, aprakstīšana, izteikšana, vērtēšana, izklaidēšana un citas.

Konceptuālā metafora ir prāta mehānisms, kas ļauj izprast apkārtējo pasauli, izmantojot jau esošās zināšanas un pieredzi. Metafora ir līdzās esoša ikdienas dzīvē, turklāt ne tikai valodā, bet arī domās un darbībās. Konceptuālajai sistēmai pašos pamatos ir metaforiska būtība. Konceptuālo metaforu būtība ir kādu priekšmetu vai parādību izpratne un nosaukšana, lietojot citu veidu jēdzienus.

20. gs. sākumā tiek ieviesti termini “mērķjoma” jeb “apzīmējamais” un “avotjoma” jeb “apzīmējošais”, kas ir divas metaforas daļas. Mērķjoma apzīmē subjektu, uz kuru kaut kas tiek attiecināts, turpretī avotjoma ir subjekts, no kura attiecinātais tiek atvasināts. Metaforas struktūra ir trīsdaļīga, jo no mērķjomas un avotjomas tiek izsecinātas kopīgas pazīmes – salīdzinājuma pamats. Mērķjomai un avotjomai jābūt līdzīgām, savā starpā ar kaut ko raksturīgām, bet vēl pietiekoši atšķirīgām, lai metaforas būtu pārsteidzošas un svaigas. Piemēram, metaforā “mīlestība ir ceļojums” mērķjoma jeb apzīmējamais ir “mīlestība”, bet avotjoma jeb apzīmējošais – “ceļojums”; cilvēka apziņā rodas kopīgas pazīmes, kas norāda uz līdzībām abu subjektu starpā.