Ahillejs ir viens no zināmākajiem varoņiem sengrieķu mitoloģijā, slavu ieguva, piedaloties Trojas karā.

Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), kas veltīts Trojas kara noslēguma atspoguļošanai, Ahilleja dusmas ir priekšplāna motīvs. Par to vēsta eposa pirmās rindas:

“Dziedi man, dievišķā mūza, par varenā Pēleja dēla

Drausmīgām dusmām, kas postu un ciešanas ahaju vīriem

Nesa bez gala [..].”

(Augusta Ģiezena atdzejojums)

Ahillejs ir pusdievs un puscilvēks, jo viņa māte ir dieviete Tetīda (Θέτις) un tēvs mirstīgais vīrietis Ftijas valdnieks Pēlejs (Πηλεύς). Ahillejam bija pareģota bezgalīga slava, bet īss mūžs, tāpēc Tetīda mēģināja viņu padarīt nemirstīgu. Ahillejs raksturots kā dižens un skaists, audzis pie kentaura Heirona (Χείρων). Ahillejs ir Tesālijas cilts mirmidoniešu valdnieks.

Pētnieku vidū pastāv versijas par Ahilleja vārda etimoloģiju, un populārākā no tām norāda, ka Ahilleja vārds cēlies no sengrieķu nekatrās dzimtes lietvārda ἄχος, achos ‘sāpes, sēras’ un vīriešu dzimtes lietvārda λαός, laos, parasti daudzskaitļa formā λαοί, laoi, ‘vīri, kareivji’. Romiešu ekvivalents paliek nemainīgs – latīņu Achillēs.

Tetīda bija skaista nereīda, jūras nimfa, viņas tēvs bija jūras dievs Nērejs (Νηρεύς). Tetīdai bija lemts dzemdēt diženu dēlu, un viņu iekāroja gan Zevs (Ζεύς), gan Poseidons (Ποσειδῶν), bet titāne Temīda (Θέμις) abus brīdināja – ja Tetīda ieņems bērnu no Zeva vai Poseidona, viņai piedzims dēls, kurš būs varenāks par abiem dieviem. Šis ir noslēpums, ko zināja titāns Prometejs (Προμηθεύς), bet nevēlējās to atklāt Zevam. Pēc Temīdas ieteikuma Zevs un Poseidons nolēma Tetīdu izprecināt mirstīgajam, un tika izvēlēts Pēlejs.

Tetīda vēlējās dzemdēt nemirstīgu bērnu. Senākā versija stāsta, ka pirms Ahilleja Tetīda dzemdējusi vairākus bērnus un centusies pārbaudīt to nemirstību, mērcot tos vārošā ūdenī vai metot ugunī. Šīs rīcības dēļ visi bērni nomira, tāpēc, kad piedzimis Ahillejs, Tetīdas darbībās iejaucies Pēlejs un to izglābis. Cita versija stāsta, ka Tetīda centusies padarīt Ahilleju nemirstīgu, pa dienu ziezdama to ar ambroziju un naktī liekot ugunī, taču Pēlejs, kādu nakti ieraudzījis mazo Ahilleju ugunī, šausmās iekliedzies, bet Tetīda aizbēgusi. Slavenākā versija par Tetīdas mēģinājumiem padarīt Ahilleju nemirstīgu nāk no romiešu avotiem. Tetīda iemērcējusi mazo Ahilleju pazemes upes Stiksas ūdeņos, turēdama to aiz vienas no potītēm un atstājot neiemērcēto pēdu ievainojamu, tādējādi radot mītu par Ahilleja papēdi, kura dēļ viņš mira.

Ahilleja funkcija ir nest grieķiem uzvaru Trojas karā. Pareģis Kalhants (Κάλχας) bija teicis Agamemnonam (Ἀγαμέμνων) un Menelājam (Μενέλαος), ka viņi iekaros Troju, ja karagājienā piedalīsies Ahillejs. Ahillejam piedēvētie notikumi ved no dzimšanas līdz mūžīgās slavas iegūšanai Trojas karā un nāvei.

Ahillejs uzauga pie Heirona. Lai Ahillejs iegūtu spēku, kāds piemīt plēsīgiem zvēriem, Heirons deva tam ēst lauvu un kuiļu gaļu un subproduktus un lāču kaulu smadzenes. Ahillejs iemācījās drošsirdību un cīņas prasmi, medījot lauvas un kuiļus, viņš iemācījās skriet ātrāk par briežiem. Heirons izglītoja Ahilleju kara mākslā, medicīnā un mūzikā, tāpēc viņš raksturots kā laipns un iecietīgs pēc dabas, bet straujš un nežēlīgs kaujā. Daļu bērnības Ahillejs pavadījis pie Dolopijas valdnieka Amintora (Ἀμύντωρ) dēla Foinika (Φοῖνιξ), kurš viņu mācījis oratora mākslā un pavadījis Trojas karā.

Ahillejs atgriezās pie Pēleja kā gudrs, spēcīgs un izglītots jauneklis, un, kā vēstīts eposa “Īliada” 11. dziedājumā, Pēleja pilī ieradās Pilas valdnieks Nestors (Νέστωρ) un Itakas valdnieks Odisejs (Ὀδυσσεύς), lai aicinātu Ahilleju piedalīties Trojas karā. Ahillejs ar prieku piekritis, un līdzi nolēma doties arī viņa līdzgaitnieks argonauta Menoitija (Μενοίτιος) dēls Patrokls (Πάτροκλος). Cita versija stāsta, ka Tetīda, zinādama par Ahilleja bojāeju karā, paslēpa viņu Skīras salā valdnieka Likomēda (Λυκομήδης) pilī. Ģērbies kā sieviete, Ahillejs dzīvoja kopā ar valdnieka meitām. Taču Spartas valdnieks Menelājs uzzināja Ahilleja atrašanās vietu un sūtīja uz Skiras salu Odiseju un Aitolijas valdnieku Diomēdu (Διομήδης). Odisejs izlikās par tirgotāju un izlika valdnieka meitām priekšā rotas, skaistus audumus un tērpus, un to vidū arī bruņas un ieročus. Ahillejs sevi atklāja, sniedzoties pēc ieročiem. Pastāv arī versija, kurā Odisejs, izklājis savas preces, lika saviem pavadoņiem pūst kara taures un šķindināt ieročus, lai radītu iespaidu, ka Likomēda pilij uzbrūk. Ahillejs tūlīt meties Likomēdu aizstāvēt, un tā Odisejs atklājis Tetīdas viltību. Ahillejs piekritis doties karagājienā uz Troju. Pēlejs nodeva dēlam bruņas, ko viņam kāzās bija dāvājuši dievi, Heirona šķēpu un divus nemirstīgus zirgus – Baliju (Βάλιος) un Ksantu (Ξάνθος).

Slēpjoties Likomēda pilī, Ahillejs iesaistījās mīlas dēkā ar vienu no valdnieka meitām – Dēidameju (Δηϊδάμεια). Viņa dzemdēja Ahillejam dēlu Neoptolemu (Νεοπτόλεμος), kurš kļuva par dižu karotāju un piedalījās Trojas kara noslēgumā.

Ahillejs guva nemirstīgu slavu Trojas karā. Eposs “Īliada” vēsta par kara noslēgumu, kurā par galveno motīvu izvēršas Ahilleja dusmas. Ahilleja dusmas eposā pārveidojas un no aizvainojuma izaug līdz brutāli nežēlīgam un necilvēciskam niknumam, kas liek apgānīt Trojas valdnieka Priama (Πρίαμος) dēla un varoņa Hektora (Ἕκτωρ) līķi. Ahilleja dusmas aizsākās ar to, ka Agamemnons atņēma Ahillejam gūstekni Brisēidu (Βρισηΐς), trojieša Briseja (Βρισεύς) meitu. Šī apvainojuma dēļ Ahillejs atteicās piedalīties kaujās. Ahilleja klāt neesamība ietekmēja grieķu karotājus. Tas lasāms 2. dziedājumā 686.–689. rindiņā:

“Tomēr par sīvajām cīņām šie kareivji domāja mazāk:

Nebija taču tiem vīra, kas vestu to rindas uz cīņu.

Gulēja Ahillejs knašais bez darba pie melnajiem kuģiem,

Tāpēc ka dusmojās sirdī par košmati, Brīseja meitu.”

(A.  Ģiezena atdzejojums)

16. dziedājumā Patrokls ieradās pie Ahilleja ar lūgumu uzvilkt viņa bruņas un izvest mirmidoniešus grieķiem palīgā, jo grieķi bija daudz cietuši kaujās ar trojiešiem. Ahillejs piekrita ar nosacījumu, ka Patrokls neiesaistīsies tālākās cīņās. Patrokls uzvilka Ahilleja bruņas, izveda mirmidoniešus kaujā, un trojieši, ieraudzīdami spožās bruņas, nodomāja, ka ieradies pats Ahillejs. Cīņa izvērtās sīva, Patrokls nepaklausīja Ahilleja nosacījumam un iesaistījās divkaujā ar Hektoru, kurš viņu nogalināja. Par Patrokla nāvi daļa atbildības jāuzņemas arī Apollonam (Ἀπόλλων), kurš novājināja viņa spēkus. Tika nosūtīta ziņa par Patrokla nāvi. Ahilleju pārņēma milzīgas skumjas, un pie viņa ieradās Tetīda. Ahillejs vēlējās nekavējoties atriebties Hektoram, taču Tetīda deva padomu sagaidīt nākamās dienas rītu, kad Hēfaists (Ἥφαιστος) būs izkalis jaunas bruņas.

Ahillejs izlīga ar Agamemnonu, un viņam tika atdotas atņemtās balvas un Brisēida. Ar Zeva atļauju dievi varēja izvēlēties puses – atbalstīt grieķus vai trojiešus. Cīņas laukā ieradās dievi, iznāca arī Ahillejs, meklēdams Hektoru. Apollona musināts, pret Ahilleju cīņā izgāja Trojas varonis Enejs (Αἰνείας). Norisinājās divkauja, un Eneju no nāves izglāba Poseidons. Ahillejs turpināja cīņu, daudzus nogalināja, tai skaitā Priama dēlu Polidoru (Πολύδωρος), Hektora brāli. Hektors devās atriebt Polidoru, norisinājās divkauja starp Ahilleju un Hektoru, bet iejaucās Apollons un izglāba Hektoru no nāves. Tas saniknoja Ahilleju vēl vairāk, un milzīgās dusmās viņš metās nogalināt ikvienu trojieti. Upes un lauki bija noplūduši asinīm, nokaisīti līķiem un vairogiem. Divdesmit trojiešus viņš sagūstīja, lai pie Patrokla sārta tiem nocirstu galvas. 22. dziedājumā Ahillejs un Hektors uzsāka izšķirošo divkauju. Ahillejs nogalināja Hektoru, iemetot tam šķēpu kaklā. Pirms nāves Hektors lūdza, lai to apglabā pienācīgi, taču Ahillejs atteica. Ar Hektora nāvi Ahilleja dusmas vēl nebija remdētas, viņš zaimoja Hektora līķi, novelkot tam bruņas un atstājot to citiem kareivjiem par apsmieklu. Ahillejs piesēja Hektora līķi pie divričiem un aizvilka to uz grieķu nometni. Ahilleja dusmas bija sasniegušas apogeju. Uzskatāmi tas parādās 22. dziedājumā 395.–398. rindiņā:

“[..] nekrietni darbi pret Hektoru ienāca prātā:

Abējām Hektora kājām viņš izdūra cauri caur cīpslām

Vidū starp papēža kaulu un pēdu, kur ievilka siksnas,

Sēja pie divričiem tās, lai galva tam vilktos gar zemi.”

(A.  Ģiezena atdzejojums)

23. dziedājumā Ahillejs sarīkoja Patrokla bēres un sacīkstes, kurās dāvāja dažādas dāvanas. Nākamajā dienā pēc sacīkstēm viņš atkal piesēja Hektora līķi pie divričiem un trīs reizes to apvilka ap Patrokla kapu. Šāda mirušā zaimošana turpinājās vairākas dienas, bet Apollons un Afrodīte (Ἀφροδίτη) sargāja Hektora līķi no trūdēšanas. Pēc Zeva norādījumiem pie Priama ieradās dievu sūtne varavīksnes dieviete Irīda (Ἶρις) ar ziņu steigties pie Ahilleja un izpirkt dēla līķi. Priams devās uz grieķu nometni, un Ahilleja kalpa veidolā viņam par pavadoni ieradās Hermejs (Ἑρμῆς), Zeva sūtīts. Priams, iegājis Ahilleja teltī, raudāja un lūdza atdot dēla līķi, un Ahillejs uzklausīja Priama lūgumu, viņa dusmas bija rimušas. Nākamajā rītā Hermeja pavadībā Priams nogādāja Hektora līķi Trojā. Grieķi atturējās no cīņas divpadsmit dienas, lai trojieši varētu ar godu apglabāt Hektoru. Eposs noslēdzas ar Hektora bērēm.

Eposs “Īliada” nevēsta par leģendāro Ahilleja nāvi, ir tikai nāves pareģojumi. Piemēram, 22. dziedājuma 355.–360. rindiņā Hektors norādījis:

“[..] Apollons Foibs un dievišķais Priamids Parids

Nogāzīs tevi pie Trojas, kaut karotājs dūšīgs tu esi.”

(A.  Ģiezena atdzejojums)

Ahilleju nogalināja Priama dēls un Hektora brālis Parids (Πάρις), izšaujot loku, un Apollons palīdzēja bultai nonākt vienīgajā vietā, kurā Ahillejs bija ievainojams. Mīts par Ahilleja ievainojamo vietu – papēdi – ir sens. Tas fiksēts vāžu gleznojumos jau pirms pirmajiem literārajiem romiešu avotiem, kas stāsta par šo mītu. Līdz ar to Apollona kā precīza loka šāvēja iesaiste bija obligāta. Šis mīts ir pamatā teicienam par Ahilleja papēdi kā vāju vietu. Medicīnā papēža cīpslu, kas iet uz apakšstilba muskuļiem, sauc par Ahilleja cīpslu, un saslimšanas, kas skar šo cīpslu, ietver Ahilleja vārdu, piemēram, ahilodīnija – sāpes Ahilleja cīpslā.

Trojiešu un grieķu starpā izvērtās cīņa par Ahilleja līķi. Grieķu varonim Ajantam (Αἴας) izdevās nogādāt to grieķu nometnē. Kad Ahilleja līķis bija sagatavots sārtam, ieradās Tetīda ar savām māsām. Par Ahilleju sēroja septiņas dienas un septiņas naktis. Ahilleja kauli tika ielikti urnā kopā ar Patrokla kauliem. Urna tika apglabāta un tai virsū savests pakalns, kas atradās Hellesponta krastā un ko jūrnieki varēja redzēt jau iztālēm. Tas aprakstīts Homēra eposa “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) 24. dziedājuma 43.–94. rindiņā.

Ahillejs apdziedāts arī citos antīkās pasaules avotos, taču neviens no tiem nelīdzinās eposa “Īliada” apjomam un nozīmīgumam.

Ahilleja atspoguļojums mākslā ir sens un plašs. No antīkās pasaules saglabājušās freskas, monētas, ciļņi un vāžu gleznojumi, daži no tiem datējami jau ar 6. gs. p. m. ē. Vēlāk Ahillejs atveidots gleznās, ciļņos un statujās. Bieži Ahillejs atveidots pilnā apbruņojumā kaujā, taču izmantoti arī citi mīti, piemēram, Tetīda, iemērcot mazo Ahilleju Stiksā, izglītošanās pie Heirona un citi. Plaši pazīstams ir vāžu gleznojums no 5. gs. p. m. ē., kurā Ahillejs pārsien ievainoto Patrokla roku. Ar Ahilleju saistītie mīti izmantoti arī kinofilmās. Zināmākā no tām ir 2004. gadā iznākusī Volfganga Petersena (Wolfgang Petersen) filma “Troja” (Troy), kurā Ahilleju atveido amerikāņu aktieris Breds Pits (Brad Pitt).

Ahillejs godāts plašā teritorijā daudzu gadsimtu garumā līdz pat mūsu ēras sākumam. Nozīmīga kulta vieta ir Ahilleja kapa uzkalns Troadā, tagadējā Turcijas teritorijā.