Tetīda ir nereīda jeb jūras nimfa sengrieķu mitoloģijā, varoņa Ahilleja (Ἀχιλλεύς) māte.

Tetīda ir viena no 50 nereīdām, tiek uzskatīta par to vadoni, raksturota kā ļoti skaista. Viņa varēja pareģot un mainīt savu ārieni pēc vēlēšanās. Parasti nereīdas nevienojās laulībā ar mirstīgajiem, taču Tetīdai, kuru bija iekārojis gan Zevs (Ζεύς), gan Poseidons (Ποσειδῶν), nācās aprecēt mirstīgu vīrieti – Ftijas valdnieku Pēleju (Πηλεύς).

Tetīda ieguva slavu sava dēla varoņa Ahilleja dēļ, kad centās to padarīt nemirstīgu. Zināmākais ir mīts par Ahilleja papēdi. Tetīda mērca jaundzimušo Ahilleju pazemes upes Stiksas ūdeņos, turēdama to aiz vienas no potītēm un atstājot neiemērcēto pēdu ievainojamu.

Tetīdas vārda izcelsme ir neskaidra. Izteikta hipotēze, ka viņas vārds cēlies no sengrieķu darbības vārda τίθημι, tithēmi ‘nolikt’, ’novietot’. Latīņu valodā viņas vārds paliek nemainīgs – Thetis. Poētiski tas var tikt lietots jūras nosaukšanai.

Tetīdu nevajadzētu jaukt ar titānēm Temīdu (Θέμις) un Tētiju (Τηθύς).

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes: pirmo paaudzi veido Haoss (Χάος) un tās pēcteči, otro – Gājas (Γαῖα) un Urāna (Οὐρανός) bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) bērni, kas ir vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze.

Gāja partenoģenētiski radīja pirmatnējo ūdeņu dievu Pontu (Πόντος). No Gājas un Ponta cēlās jūras dievi – Nērejs (Νηρεύς), Taumants (Θαύμας) un Forkijs (Φόρκυς) – un jūras dievietes – Kēto (Κητώ) un Eiribija (Εὐρυβία). Savukārt Nērejs kopā ar okeanīdu Dorīdu (Δωρίς) radīja 50 nereīdas, un viena no viņām bija Tetīda. Nereīdas uzskaitītas sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmas “Teogonija” (Θεογονία, ap 7. gs. p. m. ē.) 240.–264. rindiņā. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad antīkajos avotos atrodama tikai viena versija par izcelšanos.

Tetīda ir nozīmīga figūra sengrieķu mitoloģijā, jo tikai divām no 50 Nēreja meitām veltīti atsevišķi mīti – Tetīdai un Amfitrītei (Ἀμφιτρίτη), Poseidona sievai.

Tetīdas funkcija bija laist pasaulē vienu no slavenākajiem varoņiem, tādējādi viņai piedēvētie notikumi tieši vai netieši saistīti ar viņas dēlu Ahilleju.

Tetīdai bija lemts dzemdēt diženu dēlu. Viņu iekāroja gan Zevs, gan Poseidons, taču titāne Temīda abus brīdināja par sekām, kas rastos, ja Tetīdai piedzimtu dēls vai nu no Zeva, vai Poseidona. Ja Tetīda ieņemtu bērnu no Zeva vai Poseidona, viņai piedzimtu dēls, kurš būtu varenāks par abiem dieviem un viņa rokās nonāktu kas tāds, kas būtu spēcīgāks par Zeva zibens šautrām un Poseidona trijžuburi. Šo noslēpumu zināja titāns Prometejs (Προμηθεύς), bet nevēlējās to atklāt Zevam. Pēc Temīdas ieteikuma Zevs un Poseidons nolēma Tetīdu izprecināt mirstīgajam, un tika izvēlēts Ftijas valdnieks Pēlejs viņa augstās dievbijības dēļ.

Ar šo lēmumu pati Tetīda nebija apmierināta, un Pēlejam nācās ar saviem spēkiem viņu notvert, jo tikai tad viņš to varētu apprecēt. Pēlejs noslēpās alā, kurā Tetīda mēdza atpūsties, vai, kā vēsta cita versija, gaidīja to Tesālijas jūras krastā. Viņš to sagrāba, bet Tetīda, būdama nereīda, pieņēma dažādas formas un mēģināja no Pēleja atbrīvoties. Avoti vēsta par dažādām formām, ko Tetīda pieņēma, – viņa pārvērtās par uguni, ūdeni, koku, putnu, lauvu, tīģerieni un/vai čūsku, bet Pēlejs viņu noturēja. Šis mīts atainots vairākos antīkās pasaules avotos, piemēram, sengrieķu dzejnieka Pindara (Πίνδαρος) darbos “Istmiskie epinīkiji” (Isthmian, ap 478. gadu p. m. ē.) un “Nemejiskie epinīkiji” (Nemean, ap 483. gadu p. m. ē.), sengrieķu traģēdiju autoram Aishilam (Αἰσχύλος) piedēvētajā traģēdijā “Atlaistais Prometejs” (Προμηθεὺς Λυόμενος, 479.–424. gads p. m. ē.), grieķu dzejniekam Stasīnam (Στασῖνος) piedēvētā eposa “Kiprija” (Κύπρια, ap 7. gs. p. m. ē.) pārstāstos, sengrieķu vēsturnieka Hērodota (Ἡρόδοτος) darbos, romiešu dzejnieka Ovidija (Ovidius) poēmā “Pārvērtības” (Metamorphoses, ap 8. gadu) un citos.

Tetīdas un Pēleja kāzas tika svinētas bagātīgi Pēlija kalnā, kentaura Heirona (Χείρων) plašajā alā, tajās piedalījās visi dievi, un Apollons (Ἀπόλλων) spēlēja savu liru. Tas lasāms sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) 24. dziedājuma 59.–63. rindiņā, kad Hēra (Ἥρα) uzrunā Apollonu:

“Ahillejs piedzimis taču no dieves, ko debesu pilī

Rūpīgi auklēju pati, bet mirstīgam devu par sievu,

Pēlejam, slavenam vīram, kas ieguva cieņu starp dieviem.

Visi jūs, mūžīgie dievi, tai svinējāt kāzas. Tu arī,

Nodevēj, neliešu sargs, tur biji ar kitaru savu.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums)

Savukārt strīdu un nesaskaņu dieviete Erīda (Ἔρις), kura nebija ielūgta uz kāzām, atstāja uz galda hesperīdu zelta ābolu, uz kura bija uzraksts “Visskaistākajai”, un izraisīja strīdu starp Hēru, Atēnu (Ἀθηνᾶ) un Afrodīti (Ἀφροδίτη), kas kļuva par formālu Trojas kara iemeslu.

Tetīdas un Pēleja laulība nebija gara, jo Tetīda turpināja uzskatīt, ka mirstīgs vīrietis nav viņas cienīgs. Tetīda Pēleju pameta neilgi pēc Ahilleja dzimšanas. Hēsiodam piedēvētajā, daļēji zudušajā poēmā “Aigimijs” (Αἰγίμιος, ap 7. gs. p. m. ē.) minēts, ka pirms Ahilleja Tetīda dzemdēja vairākus bērnus un centās pārbaudīt to nemirstību, mērcot tos vārošā ūdenī. Šīs rīcības dēļ visi bērni nomira, tāpēc, kad piedzima Ahillejs, Tetīdas darbībās iejaucās Pēlejs un to izglāba. Hēlēnisma laika grieķu dramaturgs Likofrons (Λυκόφρων) piedāvāja tādu pašu mīta versiju, taču tajā Tetīda, lai pārbaudītu nemirstību, meta jaundzimušos ugunī. Savukārt pēc citas tradīcijas Tetīda izmēģināja Dēmetras (Δημήτηρ) paņēmienu, kad tā mēģināja padarīt nemirstīgu Eleusīnas valdnieka Keleja (Κελεός) mazo dēlu Dēmofontu (Δημοφῶν). Tetīda nakts laikā lika mazo Ahilleju ugunī, lai atbrīvotos no mirstīgās miesas, bet pa dienu zieda to ar ambroziju, lai viņš kļūtu nemirstīgs un saglabātu mūžīgu jaunību. Taču kādu nakti Pēlejs ieraudzīja mazo Ahilleju ugunī un šausmās iekliedzās, bet Tetīda pēc šī notikuma aizbēga no mājām uz visiem laikiem.

Slavenākā versija par Tetīdas mēģinājumiem padarīt Ahilleju nemirstīgu nāk no romiešu avotiem. Tā lasāma romiešu dzejnieka Stacija (Statius) nepabeigtajā poēmā “Ahilleida” (Achilleis, 94.–96. gads), kas veltīta Ahilleja agrīnai jaunībai, un romiešu gramatiķa Servija (Servius) darbā “Komentāri Vergilija Eneīdai” (In Vergilii Aeneidem commentarii, 4. gs. beigas). Šī versija vēsta, ka Tetīda mazo Ahilleju neilgi pēc dzimšanas iemērcēja pazemes upes Stiksas ūdeņos, turēdama to aiz vienas no potītēm. Stiksas ūdeņi padarīja Ahilleju nemirstīgu, tomēr neiemērcētā pēda palika ievainojama, tādējādi Tetīda neizpildīja savu mērķi, atstāja vienu vienīgu vietu ievainojamu un radīja mītu par Ahilleja papēdi, kura dēļ viņš arī mira.

Tetīda neiesaistījās Ahilleja audzināšanā, šis pienākums bija nonācis kentaura Heirona rokās, taču ik pa laikam viņa parādījās Ahilleja dzīvē arī vēlāk. Kad Ahillejs bija pieaudzis, Itakas valdnieks Odisejs (Ὀδυσσεύς) vēlējās viņu aicināt piedalīties Trojas karā. Tetīda, zinādama par Ahilleja bojāeju karā, paslēpa viņu Skīras salā, valdnieka Likomēda (Λυκομήδης) pilī. Ģērbies kā sieviete, Ahillejs dzīvoja kopā ar valdnieka meitām, taču Odisejs atklāja Tetīdas viltību. Tomēr, kad Ahillejs neizbēgami nonāca Trojas karā, Tetīda viņu atbalstīja, sniedzot padomu un mierinājumu vairākās situācijās, piemēram, kad Ahillejam tika atņemta gūstekne trojiete Briseīda (Βρισηΐς), kad mira viņa līdzgaitnieks Patrokls (Πάτροκλος), Tetīda sagatavoja Patrokla ķermeni bērēm, un, kad Hēfaists (Ἥφαιστος) bija izkalis apbrīnojami skaistas jaunas bruņas, viņa tās nogādāja savam dēlam.

Tetīdas atspoguļojums mākslā ir ļoti plašs un sens. No antīkās pasaules, sākot ar 6. gs. p. m. ē., saglabājušies vāžu gleznojumi un mozaīkas. Tetīda var tikt attēlota viena, jājot uz mītiskā jūras radījuma hipokampa, kopā ar Poseidona un Amfitrītes dēlu Tritonu (Τρίτων), kam bija cilvēka rumpis un zivs aste, vai kopā ar Pēleju. Gleznās bieži atspoguļotas Tetīdas un Pēleja skaistās kāzas plašā dievu lokā. Pompejos atrodas freska, kurā Tetīda atveidota, gaidot Hēfaista kalvē Ahilleja jaunās bruņas, savukārt dažādos vāžu gleznojumos – mīts, kurā viņa nodeva Ahillejam šīs bruņas. Bieži mākslā izmantots mīts, kurā Tetīda mēģina padarīt Ahilleju nemirstīgu Stiksas ūdeņos, piemēram, Londonā, Viktorijas un Alberta muzejā (Victoria and Albert Museum),, atrodas angļu skulptora Tomasa Benksa (Thomas Banks) statuja “Tetīda, iemērcot Ahilleju Stiksā” (Thetis dipping Achilles in the River Styx, 1789).

Tetīdai bija tempļi Tesālijā, Spartā un Mesēnijā, taču viņas kults Senās Grieķijas teritorijā nebija īpaši nozīmīgs.