“Teogonija” ir episka poēma (1022 rindiņu gara), kuru ap 8. vai 7. gs. p. m. ē. sarakstīja sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος). Poēma vēsta par pasaules un dievu izcelšanos, tā ir pirmais sistemātiskais grieķu mitoloģijas apkopojums. Poēmai piemīt episkajam žanram raksturīgās iezīmes, piemēram, daktilu heksametra pantmērs, homēriskā jeb episkā dialekta, proti, joniešu dialekta, izmantojums, mūzu (Μοῦσαι) uzrunāšana poēmas sākumā, pastāvīgie epiteti un citas iezīmes.
Pētnieki uzskata, ka Senajā Grieķijā kosmogoniski un teogoniski mīti pastāvējuši jau pirms 8. gs. p. m. ē., tāpēc, visticamāk, Hēsiods poēmā mēģinājis sakārtot vienuviet senajiem grieķiem zināmos mītus. Poēma ieguva plašu atzinību kā galvenais avots grieķu mitoloģijā, un tāds tas ir arī mūsdienās.