“Teogonija” ir episka poēma (1022 rindiņu gara), kuru ap 8. vai 7. gs. p. m. ē. sarakstīja sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος). Poēma vēsta par pasaules un dievu izcelšanos, tā ir pirmais sistemātiskais grieķu mitoloģijas apkopojums. Poēmai piemīt episkajam žanram raksturīgās iezīmes, piemēram, daktilu heksametra pantmērs, homēriskā jeb episkā dialekta, proti, joniešu dialekta, izmantojums, mūzu (Μοῦσαι) uzrunāšana poēmas sākumā, pastāvīgie epiteti un citas iezīmes.

Pētnieki uzskata, ka Senajā Grieķijā kosmogoniski un teogoniski mīti pastāvējuši jau pirms 8. gs. p. m. ē., tāpēc, visticamāk, Hēsiods poēmā mēģinājis sakārtot vienuviet senajiem grieķiem zināmos mītus. Poēma ieguva plašu atzinību kā galvenais avots grieķu mitoloģijā, un tāds tas ir arī mūsdienās.

“Teogonija” ir ievērojamāki īsāka poēma salīdzinājumā ar Homēra (Ὅμηρος) eposiem “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.). Tamdēļ daži pētnieki izsaka hipotēzi, ka poēma sākotnēji pastāvējusi mutiskā formā, bet pierakstīta vēlāk. Taču ir arī pētnieki, kas uzskata, ka Hēsiods pats būtu varējis poēmu pierakstīt.

Ap 6. gs. sākumu p. m. ē. kāds nezināms autors poēmu papildinājis – nobeigums pārveidots, lai radītu pāreju uz Hēsiodam piedēvētu poēmu “Sieviešu katalogs” (Γυναικῶν Κατάλογος) jeb “Ēhojas” (Ἠοῖαι). Tā ir daļēji saglabājusies poēma, kas vēsta par mirstīgajām sievietēm, kuras kļuvušas par dievu mīļotajām un dzemdējušas varoņus – mītiskos grieķu senčus. Pētnieku vidū pastāv varianti, kurā rindiņā sākotnējā “Teogonijas” versija beidzas – tas varētu būt 900., 929. vai 962. rindiņā.

Poēma sniedz ģenealoģisku dievu izcelšanās vēsturi un skaidrojumu par pasaules rašanos, ataino dievu paaudžu nežēlīgo varas maiņu un jaunākās dievu paaudzes nostabilizēšanos.

Poēmas saturu var iedalīt 15 daļās.

Mūzu uzrunāšana, to raksturošana, dievi un notikumi, par kuriem tās dzied. Mīts par mūzu dzimšanu, to īpašībām un spējām.

Haosa (Χάος), Gājas (Γαῖα), Tartara (Τάρταρος) un Erota (Ἔρως) rašanās. No Haosa rodas Nikte (Νύξ) un Erebs (Ἔρεβος), no Niktes un Ereba – Aiters (Αἰθήρ) un Hemēra (Ἡμέρα). Gāja rada Urānu (Οὐρανός), Kalnus (Οὔρεα) un Pontu (Πόντος).

No Gājas un Urāna rodas:

• 12 titāni – meitas Tētija (Τηθύς), Temīda (Θέμις), Teja (Θεία), Reja (Ῥεία), Mnēmosine (Μνημοσύνη) un Foibe (Φοίβη), dēli Okeāns (Ωκεανός), Japets (Ἰαπετός), Hiperions (Ὑπερίων), Kojs (Κοῖος), Krejs (Κρεῖος) un Krons (Κρόνος),
• 3 ciklopi jeb kiklopi (Κύκλωπες) – Bronts (Βρόντης), Sterops (Στερόπης) un Args (Ἄργης),
• 3 simtroči jeb hekatonheiri (Ἑκατόγχειρες) – Briarejs (Βριάρεως), Gijs (Γύης) un Kots (Κόττος).

Krons nocērt Urāna fallu. No Urāna asins lāsēm rodas giganti (Γίγαντες), erīnijas (Ἐρινύες) un nimfas melijas (Μελίαι), no jūras putām, kuras bija sajaukušās ar Urāna asinīm un spermu, rodas Afrodīte (Ἀφροδίτη).

No Niktes rodas dievības, kas personificē likteni, vecumu, nāvi, pāragru nāvi, miegu, murgus, nopēlumu, postu, atmaksu, viltību un kaisli, kā arī moiras (Μοῖραι), hesperīdas (Ἑσπερίδες) un nesaskaņu dieviete Erīda (Ἔρις). No Erīdas rodas dievības, kuras iemieso likstas, aizmirstību, badu, skumjas, karus, kaujas, cīņas, slepkavības, strīdus, melus, noziedzību un zvērestu.

No Ponta rodas jūras dievi – Nērejs (Νηρεύς), Taumants (Θαύμας) un Forkijs (Φόρκυς) – un jūras dievietes – Kēto (Κητώ) un Eiribija (Εὐρυβία). No Nēreja un Okeāna meitas Dorīdas (Δωρίς) rodas 50 jūras nimfas nereīdas (Νηρεΐδες). No Taumanta un Okeāna meitas Elektras (Ἠλέκτρα) rodas Irīda (Ἶρις) un harpijas (Ἅρπυαι) – Okipete (Ὠκυπέτη) un Aello (Ἀελλώ).

No Forkija un Kēto rodas grajas (Γραῖαι), gorgonas (Γοργόνες) un čūska, kas pasaules malā sargā zelta ābolus. No gorgonas Medūzas (Μέδουσα) rodas spārnotais zirgs Pēgass (Πήγασος) un milzis Hrisaors (Χρυσάωρ). No Hisaora un Okeāna meitas Kallirojas (Καλλιρρόη) rodas Gērionejs (Γηρυών) un Ehidna (Ἔχιδνα). No Ehidnas rodas Orts (Ὄρθρος), Kerbers (Κέρβερος), Lernes Hidra (Λερναῖα Ὕδρα), Himaira (Χίμαιρα), Sfinksa (Σφίγξ) un Nemejas lauva (Νεμέος λέων).

No Tētijas un Okeāna rodas upes un 3000 okeanīdu (Ὠκεανίδες). No Tejas un Hiperiona rodas Hēlijs (Ἥλιος), Selēne (Σελήνη) un Ēosa (Ἠώς). No Eiribijas un Kreja rodas Astrajs (Ἀστραῖος), Pallants (Πάλλας) un Perss (Πέρσης). No Ēosas un Astraja rodas vēji – Zefīrs (Ζέφυρος), Borejs (Βορέας), Nots (Νότος) un Eirs (Εὖρος) – un zvaigznes. No Stiksas un Pallanta rodas Zēls (Ζῆλος), Nīke (Νίκη), Bija (Βία) un Kratoss (Κράτος).

No Foibes un Koja rodas Lēto (Λητώ) un Asterija (Ἀστερία). No Asterijas un Persa rodas Hekate. Hekates slavinājums.

No Rejas un Krona rodas Hestija (Ἑστία), Dēmetra (Δημήτηρ), Hēra (Ἥρα), Aīds (Ἅιδης) un Zevs (Ζεύς). Krons aprij visus bērnus; Rejas viltība, pasniedzot Kronam Zeva vietā autiņos ievīstītu akmeni. Zeva nākšana pie varas.

No Klimenes (Κλυμένη) un Japeta rodas Atlants (Ἄτλας), Menoitijs (Μενοίτιος), Prometejs (Προμηθεύς) un Epimetejs (Ἐπιμηθεύς). Menoitija notriekšana Erebā (Ἔρεβος); Atlanta liktenis turēt debesis; Prometeja saistīšana. Zeva un Prometeja dialoga atstāstījums. Prometeja viltība, dāvājot mirstīgajiem uguni, par ko Zevs soda cilvēci, radīdams brīnišķīgi skaistu sievietes tēlu, no kura rodas citas sievietes, kuras nes nelaimi. Mizogīna apcere.

Titanomahija – titānu un Olimpa dievu 10 gadus ilga cīņa. Olimpa dievu uzvara. Simtroču iesaistīšana cīņā, spilgts pēdējās cīņas apraksts, titānu ieslodzīšana.

Pazemes apraksts, Tartars, Aīda valstība.

Pēc titānu krišanas no Gājas un Tartara rodas briesmonis Tifons. Tifona apraksts. Zeva cīņa un uzvara pār Tifonu. Varas nonākšana Zeva rokās.

Zeva septiņas sievas un viņu pēcteči: ar Metīdu (Μῆτις) Zevs rada Atēnu (Ἀθηνᾶ), ar Temīdu – horas (Ὧραι) un moiras, ar Eirinomi (Εὐρυνόμη) – haritas (Χάριτες), ar Dēmetru – Persefoni (Περσεφόνη), ar Mnēmosini (Μνημοσύνη) – mūzas, ar Lēto – Apollonu (Ἀπόλλων) un Artemīdu (Ἄρτεμις), ar Hēru – Eileitiju (Εἰλείθυια), Hēbi (Ἥβη) un Areju (Ἄρης).

Atēnas dzimšana no Zeva galvas. Hēra partenoģenētiski rada Hēfaistu (Ἥφαιστος). No Zeva un Amfitrītes (Ἀμφιτρίτη) rodas Tritons (Τρίτων). No Afrodītes un Areja rodas Fobs (Φόβος), Deims (Δεῖμος) un Harmonija (Ἁρμονία). No Zeva un Majas (Μαῖα) rodas Hermejs (Ἑρμῆς). No Zeva un Semeles (Σεμέλη) rodas Dionīss (Διόνυσος). No Zeva un Alkmēnes (Ἀλκμήνη) rodas Hērakls (Ἡρακλῆς). No Hēlija un Perseidas (Περσηίς) rodas Kirke (Κίρκη) un Aiēts (Αἰήτης). No Idijas (Ἰδυῖα) un Aiēta rodas Mēdeja (Μήδεια).

Mūzu uzrunāšana, aicinājums dziedāt par dievietēm, kuras mirstīgiem vīriem dzemdējušas dieviem līdzīgus bērnus. No Dēmetras un Jasiona (Ἰασίων) rodas Plūts (Πλοῦτος). No Harmonijas un Kadma (Κάδμος) rodas Īno (Ἰνώ), Semele, Agave (Ἀγαύη), Autonija (Αὐτονόη) un Polidors (Πολύδωρος). No Ēosas un Tītona (Τιθωνός) rodas Memnons (Μέμνων) un Ēmations (Ἠμαθίων). No Ēosas un Kefala (Κέφαλος) rodas Faetons (Φαέθων). No Mēdejas un Jāsona (Ἰάσων) rodas Mēdejs (Μήδειος). No Psamates (Ψαμάθη) un Aiaka (Αἰακός) rodas Foks (Φῶκος). No Tetīdas (Θέτις) un Pēleja (Πηλεύς) rodas Ahillejs (Ἀχιλλεύς). No Afrodītes un Anhīsa (Ἀγχίσης) rodas Enejs (Αἰνείας). No Kirkes un Odiseja (Ὀδυσσεύς) rodas Latīns (Λατῖνος), Agrijs (Ἄγριος) un Tēlegons (Τηλέγονος). No Kalipso (Καλυψώ) un Odiseja rodas Nausitojs (Ναυσίθοος) un Nausinojs (Ναυσίνοος).

Stāstījums trešajā personā, dažviet izmantota arī tiešā runa, veidots hronoloģiski, bet nav lineārs, jo tajā ietvertas dažas atkāpes, kas ievietotas raitajā notikumu attīstībā, – slavinājums Hekatei, dialogs starp Zevu un Prometeju, Prometeja uguns nodošana cilvēcei, par kuru Zevs vīriešiem kā nelaimi uzsūta sievietes, mizogīna apcere, Kota un Zeva dialogs. Mīti aprakstīti krāšņi, izmantojot tropus un stilistiskās figūras. Poēmu caurvij pēctecības mīts.

Poēmas manuskriptu pētniecība un Hēsioda darbu apkopošana noritējusi, sākot ar 15. gs., tā aktuāla arī mūsdienās. Senākais poēmas manuskripts datējams ar 13. gs., taču manuskripti, uz kuriem balstīts pašlaik pieejamais oriģinālteksts, nāk no 14. un 15. gs. Saglabājušies aptuveni 70 daļēju vai pilnīgu manuskriptu.

Pirmais poēmas izdevums tika izdots 1495. gadā Venēcijā Alda Manūcija (Aldus Manutius) izdevniecībā. Angļu valodā poēmu atdzejoja Hjū Džerārds Evelins-Vaits (Hugh Gerard Evelyn-White), izdota krājumā “Hēsiods, homēriskās himnas, episkais cikls, homērika” (Hesiod, Homeric Hymns, Epic Cycle, Homerica) 1914. gadā. Nozīmīgs ir arī Glena Vorena Mosta (Glenn Warren Most) atdzejojums, kas izdots 2006. gadā krājumā “Hēsiods: Teogonija, Darbi un dienas, liecības” (Hesiod: Theogony, Works and days, Testimonia), kur līdzās tulkojumam angļu valodā ir arī oriģinālais teksta variants sengrieķu valodā. Poēma tulkota arī citās modernajās valodās. Latviešu valodā poēmu atdzejoja Augusts Ģiezens, izdevums tapa Ābrama Feldhūna redakcijā, izdots 1995. gadā un 1998. gadā. Abos izdevumos Ilmāra Blumberga ilustrācijas.

Poēmai bijusi nozīmīga ietekme jau neilgu laiku pēc Hēsioda nāves. Antīkie autori, kuri aprakstījuši mitoloģiskus sižetus, izmantojuši poēmu kā vienu no avotiem, piemēram, Ovidijs (Publius Ovidius Naso) poēmā “Pārvērtības” (Metamorphoses, 8. gs. m. ē.). Poēma ietekmējusi arī vēlāku autoru darbus, piemēram, Džona Miltona (John Milton) darbu “Pazaudētā paradīze” (Paradise Lost, 1667). Sengrieķu mitoloģijas stāsti par dievu un pasaules rašanos lielā mērā ir poēmas pārstāsts, turklāt poēmas mīti atspoguļoti gleznās, statujās, ciļņos  un citur.