Stilistiskās figūras antīkajā retorikā tiek sauktas vienkārši par figūrām, kas burtiskā tulkojumā ir ‘izskats, tēls, veids’ (sengrieķu σχηῆματα, schēmata, latīņu figurae). Figūras pirmo reizi pētītas antīkās retorikas teorijā, aprakstot un sistematizējot ornatus jeb izgreznojuma jomu, kas ir svarīga runas sastāvdaļa. Antīkajā retorikā līdzās figūrām ir aprakstīti arī tropi. Tropu skaits antīkajā retorikā ir pavisam neliels, ja to salīdzina ar figūrām, kuras ir vairāki desmiti. Figūras tiek iedalītas divās lielās grupas – ir vārdu figūras (latīņu figurae verborum), kas parādās vārdu kārtas maiņā, līdzīgu vai vienādu vārdu lietošanā, saikļu pastiprinātā lietošanā vai tieši pretēji u. tml., un domu figūras (latīņu figurae sententiarum), kas parādās vārda nozīmes maiņā. Abas grupas tiek izdalītas vēl mazākās vienībās, un dažkārt definīcijas un sniegtie piemēri mēdz daļēji pārklāties. Figūras aprakstījuši antīkās retorikas teorētiķi, piemēram, Aristotelis (Ἀριστοτέλης) traktātos “Retorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) un “Poētika” (Περὶ ποιητικῆς, 4. gs. p. m. ē.), Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) traktātā “Par oratoru” (De oratore, 55. g. p. m. ē.), Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), Trifons (Τρύφων) trakātā “Tropi” (Περὶ τροπῶν, ap 1. gs. p. m. ē.), Seviļas Isidors (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae / Origines, 7. gs.) u. c.

Mūsdienās stilistisko figūru nozīme ir līdzīga kā antīkajā retorikā – tēlainības un izteiksmības radīšana. Atšķirība ir tāda, ka mūsdienu teorijā tropu skaits ir būtiski palielinājies – vairākas antīkās retorikas domu figūras mūsdienās tiek definētas kā tropi, piemēram, hiperbola, perifrāze, antitēze u. c. Stilistisko figūru funkcija ir veidot tēlainu un greznotu izteiksmi, kas nav sarunvalodas norma, lai gan ir arī tādas figūras, kas vērojamas ikdienas runā, piemēram, polisindetons. Lai gan stilistiskās figūras sevišķi daudz parādās dzejā, tās tomēr vērojamas arī prozā, tautasdziesmās, runās, reklāmās, filmās, kā arī sarunvalodā. Stilistisko figūru lietojums īpaši spilgts ir klasicismā – laikā no 17. līdz 19. gs., kad par paraugu visam tiek pieņemta antīkās pasaules kultūra. Šajā periodā daiļdarba vērtība tiek noteikta pēc tropu un stilistisko figūru lietojuma biežuma. Vēlāk modernismā un postmodernismā tropi un stilistiskās figūras netiek lietotas tik bieži un mērķtiecīgi.

Līdzīgi kā antīkajā retorikā arī mūsdienās stilistisko figūru definīcijas ne vienmēr ir vienotas, tās var daļēji pārklāties un dažādos avotos sniegtie piemēri var būt diskutabli. Tāpat kā tropu teorijā ir grūti novilkt stingras robežas starp vienu un otru, tāpat ir arī stilistiskajās figūrās – lai gan ir pieejamas definīcijas, figūru noteikšanā vienmēr līdzās pastāvoša ir subjektivitāte. Stilistiskās figūras var dažādi grupēt, piemēram, retoriskajās figūrās un atkārtojuma figūrās. Mūsdienās parasti pie stilistiskajām figūrām tiek pieskaitīta anafora, epifora, asindetons, polisindetons, asonanse, konsonanse, aliterācija, gredzens, ķēde, daudzkāršojums jeb divkāršojums, blīvējums, inversija, retoriskais jautājums, retoriskā uzruna, retoriskais izsauciens, emfāze, kāpinājums, hiazms, hiperbatons, izokolons, parēmija, zeigma jeb zevgma u. c. Taču dažkārt kāda no tikko nosauktajām stilistiskajām figūrām var tikt uzskatīta par tropu.

Ja avotos latviešu un angļu valodā tropu nosaukšanai ir saglabāts sengrieķu cilmes vārds, izņemot, salīdzinājumu, tad figūru terminoloģija ir izveidojusies dažāda un tamdēļ reizēm vērojama arī neskaidrība. Figūru terminoloģijā ir sengrieķu cilmes vārdi, piemēram, epifora, latīņu cilmes vārdi, piemēram, aliterācija, un tulkojumi latviešu valodā, piemēram, blīvējums. Avotos latviešu valodā vienam jēdzienam mēdz parādīties divi termini, piemēram, ķēde un pakare, kas nosauc vienu jēdzienu. Arī avotos angļu valodā figūru terminoloģijā nepastāv pilnīga vienotība. Tomēr, neskatoties uz vietumis esošo nekonsekvenci terminoloģijā, par stilistiskajām figūrām ir daudz un dažādi pētījumi.