Stilistiskās figūras antīkajā retorikā tiek sauktas vienkārši par figūrām, kas burtiskā tulkojumā ir ‘izskats, tēls, veids’ (sengrieķu σχηῆματα, schēmata, latīņu figurae). Figūras pirmo reizi pētītas antīkās retorikas teorijā, aprakstot un sistematizējot ornatus jeb izgreznojuma jomu, kas ir svarīga runas sastāvdaļa. Antīkajā retorikā līdzās figūrām ir aprakstīti arī tropi. Tropu skaits antīkajā retorikā ir pavisam neliels, ja to salīdzina ar figūrām, kuras ir vairāki desmiti. Figūras tiek iedalītas divās lielās grupas – ir vārdu figūras (latīņu figurae verborum), kas parādās vārdu kārtas maiņā, līdzīgu vai vienādu vārdu lietošanā, saikļu pastiprinātā lietošanā vai tieši pretēji u. tml., un domu figūras (latīņu figurae sententiarum), kas parādās vārda nozīmes maiņā. Abas grupas tiek izdalītas vēl mazākās vienībās, un dažkārt definīcijas un sniegtie piemēri mēdz daļēji pārklāties. Figūras aprakstījuši antīkās retorikas teorētiķi, piemēram, Aristotelis (Ἀριστοτέλης) traktātos “Retorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) un “Poētika” (Περὶ ποιητικῆς, 4. gs. p. m. ē.), Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) traktātā “Par oratoru” (De oratore, 55. g. p. m. ē.), Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), Trifons (Τρύφων) trakātā “Tropi” (Περὶ τροπῶν, ap 1. gs. p. m. ē.), Seviļas Isidors (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae / Origines, 7. gs.) u. c.