Termins “aliterācija” veidojies no latīņu valodas prievārda ad ‘klāt’ un latīņu lietvārda littera ‘burts’ un burtiski nozīmē ‘klāt [pieliktais/pievienotais] burts’. Tas ir salīdzinoši jauns termins, jo nenāk no antīkās retorikas. Taču antīkajā retorikā ir citas līdzīgas stilistiskās figūras, kuras daļēji sakrīt ar aliterāciju un daļēji pārklājas arī savā starpā, piemēram, πολύπτωτον, polyptoton – burtiski ‘daudzveidīgs’, παρονομασία, paronomasia – burtiski ‘pārsaukšana’ u. c. Senās Romas valstsvīram un oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Retorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.) vērojama παρονομασία, paronomasia – hic sibi posset temperare, si amore mallet obtemperare ‘kurš varētu sevi savaldīt, ja labāk grib mīlai izdabāt’. Bieži vien tulkojumos ir grūti pilnvērtīgi saglabāt gan nozīmi, gan stilistisko figūru, vislabāk tā vērojama tieši oriģināltekstā.

Aliterācija ir vienādu vai līdzīgu skaņu atkārtošanās zilbju vai vārdu sākumā, piemēram, latviešu dzejnieka un rakstnieka Aleksandra Čaka dzejoļu krājumā “Čaks. Padegs. Rīga” (1985) dzejolī “Divi vientuļi” – “un dzērām dzeltenu vīnu”. Dzejā aliterācija sniedz skanīgumu un ritmiskumu. Aliterāciju nevajadzētu jaukt ar asonansi, kas ir vienādu patskaņu vai divskaņu atkārtojums, taču abas stilistiskās figūras var tikt lietotas kopā. Aliterācija parādās arī dziesmu tekstos, prozā, zīmolu nosaukumos, piemēram, Koka-kola (Coca-cola), pseidonīmos, piemēram, Merilina Monro (Marilyn Monroe), romānu tēlu vārdos, piemēram, Lords Voldemorts (Lord Voldemort).

Aliterācija vērojama latviešu tautasdziesmās, piemēram,

Gludu, gludu, galvu glaudu,

Vītin viju vainadziņu;

Sasaproti, māmuliņa,

Nedod jaunas tautiņās.

Dažkārt tiek norādīts, ka aliterācija var sniegt senuma noskaņu vai piešķirt maģiskumu buramvārdos, piemēram, dzelzim dzimu, dzelzim augu, dzelzim savas kājas āvu.