Asindetons pirmo reizi pētīts antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Asindetons ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā asindetons tiek uzskatīts par vārdu figūru – latīņu valodā figura verborum. Šis termins veidojies no sengrieķu īpašības vārda ἀσύνδετος, asyndetos ‘nesavienots, vaļīgs’, kas veidojies no diviem priedēķļiem ἀ, a ‘ne’ un σύν, syn ‘sa’ un no darbības vārda δέω, deo ‘siet’. Latīņu valodā tas ir lietvārds disiunctio – burtiski ‘atšķiršana, atdalīšana’, retorikā ar nozīmi ‘saikļa izlaidums’. Asindetons sastāv no līdzīgām teikuma daļām, kuras netiek sasaistītas ar saikļiem. Asindetons aprakstīts Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.), Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), kā arī vēlīnu autoru darbos, piemēram, Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae / Origines, 7. gs.). Viens no zināmākajām asindetoniem, kas nāk no antīkās pasaules, ir Romas konsulam Cēzaram (Gaius Iulius Caesar) piedēvētā frāze – veni, vidi, vici ‘atnācu, ieraudzīju, uzvarēju’.

Mūsdienās asindetons tiek definēts ļoti līdzīgi kā antīkajā retorikā. Tā ir stilistiska figūra, kura sastāv vai nu no vārdu savienojumiem, vai teikuma daļām, kuru savienošanai netiek izmantoti saikļi. Parasti šos vārdu savienojumus un teikuma daļas saista sakārtojuma sakars. Asindetons parādās literatūrā, īpaši dzejā, piemēram, grieķu dzejnieka Konstantīna Kavafja (Κωνσταντίνος Πέτρου Καβάφης) dzejolī “Veikalā” klasiskā filologa un tulkotāja Dena Dimiņa atdzejojumā:

Viņš tās rūpīgi, kārtīgi

ietina dārgā zaļā zīdā.

Rubīna rozes, pērļu lilijas,

ametista vijolītes. Viņš pats tās vērtē,

iekāro, saredz to skaistumu, bet dabā tomēr

nav redzējis un pētījis.

[..]

Sniegtajā piemērā vērojami divi asindetoni – pirmais ir “rubīna rozes, pērļu lilijas, ametista vijolītes”, bet otrais – “viņš pats tās vērtē, iekāro, saredz to skaistumu”.

Ja citas stilistiskās figūras un tropi parādās ne tikai dzejā, bet arī ikdienas runā, tad par asindetonu to nevarētu apgalvot, jo parasti runai ir raksturīgs biežs saikļu lietojums, nevis to izlaidums. Asindetons izteiksmi padara īsāku, liek koncentrēties uz pamatinformāciju un to akcentē. Tādējādi lasītāja vai klausītāja uzmanība tiek vērsta tieši uz šo asindetonā iekļauto ideju. Dažkārt latviešu valodā asindetons tiek dēvēts par bezsaikļa savienojumu. Par daudzsaikļu savienoju sauc polisindetonu, kas ir pretējs asindetonam.

Asindetons ir veiksmīgs runās, jo, to pielietojot, tiek pastiprināti pievērsta auditorijas uzmanība. Asindetons rada iespaidu, ka runātājs zina, ko grib teikt un ka viņam par to nav šaubu, jo netiek lietoti saikļi. Tas, piemēram, vērojams Amerikas Savienoto Valstu trīsdesmit piektā prezidenta Džona Kenedija (John Fitzgerald Kennedy) inaugurācijas runā 1961. gadā – ... that we shall pay any price, bear any burden, meet any hardship, support any friend, oppose any foe to assure the survival and the success of liberty... 'ka mēs maksāsim jebkuru cenu, nesīsim jebkuru nastu, tiksim galā ar jebkurām grūtībām, atbalstīsim ikvienu draugu, pretosimies jebkuram ienaidniekam, lai nodrošinātu brīvības pastāvēšanu un panākumus'.

Asindetons līdz ar citām stilistiskajām figūrām plaši tiek pētīts arī kristīgajos tekstos.