Ķēde ir stilistiska figūra, kura pastāvējusi jau antīkajā retorikā. Ķēde ir viena no vārdu figūrām (latīņu figurae verborum), kuru pamatā ir jebkāda veida atkārtošanās. Sengrieķu valodā ķēde tiek dēvēta par ἀναδίπλωσις, anadiplosis – burtiski ‘atkalatkārtojums’, savukārt latīņu valodā šī figūra iztulkota kā reduplicatio – burtiski ‘atkaldivkāršojums’. Antīkajā retorikā šī figūra tiek definēta kā pēdējā vārda vai frāzes atkārtojums nākamā teikuma sākumā, piemēram, Senās Romas oratora Cicerona (Marcus Tullius Cicero) runā “Pret Katilinu” (In Catilinam, 70. g. p. m. ē.) – [..] hic tamen vivit. Vivit? ‘[..] viņš tomēr dzīvo. Dzīvo?’

Ķēde veidojas, atkārtojot iepriekšējā teikuma, panta vai strofas beigas nākamā teikuma, panta vai strofas sākumā. Šādi tiek radīts abu teksta vienību savienojums. Ķēde funkcionē prozā, runās, dzejā u. c. Tas vērojams, piemēram, latviešu dzejnieka un rakstnieka Aleksandra Čaka dzejoļu krājumā “Čaks. Padegs. Rīga” (1985) dzejolī “Šovakar”:

Skvērā uz sola –

uz sola, kur garām rūc tramvajs.

Latviešu valodā tiek lietots arī termins “pakare”, kuras definīcija pamatā ir tāda pati kā ķēdei. Dažkārt tiek precizēts, ka ķēdē tiek atkārtota vesela rindiņa. Tas visbiežāk vērojams tautas dziesmās, piemēram,

Teic man dziesmas, māmulīte,

Pa vārtiem vadīdama,

Ko dziedāšu tautiņās,

Vakariņus kavēdama,

Vakariņus kavēdama,

Bāleliņus gaidīdama.

Nesagaidu bāleliņus,

Iem' gulēt raudādama,

Iem' gulēt raudēdama

Apautām kājiņām.

Savukārt, definējot pakari, tiek norādīts, ka tiek atkārtots tikai viens vārds. Tas arī vērojams tautas dziesmās, piemēram,

Dziesmas, manas labas dziesmas,

Dziesmas tinu kamolā;

Ruden dzēru brāļam kāzas,

Tad vaļā šķetināju.

Avotos angļu valodā netiek sniegts šāds sīkāks iedalījums. Parasti šāda tipa atkārtojuma figūra angliski tiek dēvēta par anadiplosis, kas ir viens no atkārtojuma veidiem (angļu types of repetition) un ko pēta dažādu rakstnieku darbos, filmās, kristīgos tekstos u. c.