Epifora pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Epifora ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā epifora tiek uzskatīta par vārdu figūru un nodēvēta par atkārtojumu kolona (rindkopas) vai kommas (teikuma vai teikuma daļas) nobeigumā. Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herrenium, 1. gs. p. m. ē.) epifora definēta kā tas, kas pretējs anaforai – vārds tiek atkārtots nevis sākumā, bet teikuma (teikuma daļas) beigās. Sniegts arī piemērs – “kartāgiešus romiešu tauta ar taisnību ir uzvarējusi, ar ieročiem ir uzvarējusi, ar augstsirdību ir uzvarējusi”. Epiforas teorija aprakstīta arī Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs. m.ē.), kur izteikts līdzīgs definējums un sniegti piemēri no Cicerona runām. Klasiskajā retorikā ir ļoti detalizēts vārdu un domu figūru dalījums, tāpēc epifora var daļēji pārklāties ar homoioteleutonu (sengrieķu ὁμοιοτέλευτον ‘vienādas beigas’).