Anafora pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Anafora ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā anafora tiek uzskatīta par vārdu figūru un nodēvēta par atkārtojumu kolona (rindkopas) vai kommas (teikuma vai teikuma daļas) sākumā. Antīkās retorikas pētnieki Aleksandrs (Ἀλέξανδρος) savā traktātā “Figūras” (Figurae, 2. gs.) un Foibamons (Φοιβάμμων) savā traktātā “Figūras” (Figurae, 5.–6. gs.), kas tapuši sengrieķu valodā, bet tradicionāli to nosaukumi ir latīniski, aprakstījuši anaforu ļoti līdzīgi mūsdienu definīcijai. Anafora aprakstīta arī traktātos, kas rakstīti latīņu valodā, piemēram, Senās Romas oratoram Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herrenium, 1. gs. p. m. ē.). Anafora izmantota runās, lirikā, eposos u. c. antīkās pasaules literatūras žanros, piemēram, Cicerona runā “Pret Verru” (In Verrem, 70. g. p. m. ē.) – “Verrs apsūdzētāju izvirzīja, Verrs cēloni uzzināja, Verrs spriedumu deva”.