Rainis bija moderns, universāli izglītots un sociāli angažēts rakstnieks ar dziļu sakņojumu pasaules kultūrā. Latviešu literārās valodas, kultūras un nacionālās identitātes mērķtiecīgs veidotājs, latviskās pašapziņas stiprinātājs, viens no ietekmīgākajiem sociālisma un nacionālā valstiskuma idejas paudējiem latviešu literatūrā un publicistikā.

Dzimis pusmuižu nomnieka un apsaimniekotāja Krišjāņa Pliekšāna un viņa sievas Dārtas ģimenē. Bērnību un skolas brīvdienas pavadīja vecāku nomātajās mājās Sēlijā (Tadenavā, Randenē un Berķenelē, Birkineļos jeb Berkenhēgenē) un Latgalē (Jasmuižā un Vasiļovā).

Astoņu-deviņu gadu vecumā izgāja pirmsskolas apmācību Ēģiptes jeb Vilkamiesta pastorātā. 08.1875.–12.1879. mācījās Grīvas vācu skolā (mūsdienās – J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskola). Papildus skolas obligātajai programmai apguva latīņu un grieķu valodas pamatus.

01.1880.–12.1883. turpināja izglītību Rīgas pilsētas ģimnāzijas (Stadt Gymnasium zu Riga; mūsdienās Rīgas Valsts 1. ģimnāzija) klasiskajā nodaļā. Oriģinālā un vācu tulkojumos lasīja antīko autoru darbus, spilgtākos iespaidus guva no sengrieķu literatūras – Homēra (Ὅμηρος), Aishila (Αἰσχύλος) u. c. darbiem – un Senās Romas autoru liriskās dzejas. Iepazina vācu, angļu un krievu klasisko literatūru, franču traģēdijas. Dzīvojot pansijā pie t. s. tautiskā laikmeta sabiedriskā darbinieka Bernharda Dīriķa, nonāca nacionālās atmodas ideju piesātinātā vidē,

08.1884. iestājās Pēterburgas Universitātes (Петербургский университет) Juridiskajā fakultātē.

Kopš 11.1886. sūtīja korespondences par Pēterburgas latviešu sabiedrisko un kultūras dzīvi laikrakstam “Dienas Lapa”. Interese par latgaliešu un lietuviešu folkloru un literatūru satuvināja ar lietuviešu valodnieku, folkloristu un etnogrāfu Eduardu Volteru (Eduardas Volteris). Vasaras brīvlaikā pēc viņa ierosinājuma vāca Višķu pagasta kāzu apdziedāšanās dziesmas. Kopā ar studiju biedru un draugu Pēteri Stučku sastādīja pret konservatīvajām latviešu pilsonības aprindām vērstu humoristiski satīrisku krājumu “Mazie Dunduri” (1888). 05.1888. pabeidza universitāti.

02.1889.–01.1891. kā tiesas amata kandidāts strādāja par sekretāru Viļņas apgabaltiesā. 1891. gadā Pēterburgas Universitātē ieguva tiesību zinātņu kandidāta grādu. Iesūtīja žurnāla “Austrums” redaktoram Jēkabam Velmem Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) traģēdijas “Boriss Godunovs” (Борис Годунов, 1831) tulkojumu un Jelgavas izdevējam Ādolfam Reinbergam savu pirmo dzejoļu krājumu “Rīta dziesmas”; no abiem saņēma atteikumu un nonāca dziļā depresijā.

09.1891. tika uzaicināts par līdzstrādnieku laikrakstā “Dienas Lapa”; decembrī kļuva par tā redaktoru. Vadīja arī avīzes ārzemju nodaļu un bieži tai sacerēja ievadrakstus (kopskaitā ap 400; publicēti bez paraksta). J. Pliekšāna vadībā “Dienas Lapa” izveidojās par Jaunās strāvas dalībnieku organizatorisko centru

1893. gadā apmeklēja Otrās Internacionāles 3. kongresu Cīrihē. Iepazīšanās ar vācu sociāldemokrātijas līderi Augustu Bēbeli (Ferdinand August Bebel) pamudināja pievērsties sociālisma mācībai, kurā J. Pliekšāns saskatīja ilgi meklēto līdzekli sabiedriskās iekārtas pārkārtošanai uz sociālā taisnīguma, demokrātijas un humānisma pamatiem.

Kopš 1894. gada pavasara J. Pliekšāns satuvinājās ar savu nākamo dzīvesbiedri – populāro dzejnieci Aspaziju, kurai bija svarīga nozīme viņa radošā talanta atklāšanā un veicināšanā. 11.1895. “Dienas Lapā” tika iespiests pirmais J. Pliekšāna dzejolis “Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele” ar parakstu J. Reinis;  turpmākās viņa publikācijas šajā un citos izdevumos parakstītas pareizajā formā – J. Rainis.

12.1895. P. Stučka un Janis Jansons (Brauns) panāca Raiņa aiziešanu no “Dienas Lapas”. 1896. gadā viņš strādāja notāra kantorī Jelgavā un pēc Aspazijas ierosinājuma pievērsās Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) “Fausta” (Faust, 1808; 1832) tulkošanai. Vienlaikus spraigā domu un ideju apmaiņā ar Aspaziju tapa uzmetumi laikmetīga satura romānam “Nākotnes cilvēks”.

09.1896.–01.1897. Rainis kopā ar Aspaziju uzturējās Berlīnē. Tur pieredzēto aprakstīja “Vēstulēs iz Berlīnes” (publicētas laikraksta “Mājas Viesis” literārajā pielikumā 01.–03.1897.).

Martā Rainis sāka strādāt par advokātu Panevēžā, maija beigās tika arestēts saistībā ar kāda advokāta apsūdzību par viņa goda aizskaršanu “Dienas Lapā” un nonāca vietējā cietumā. Mēnesi vēlāk līdz ar citiem jaunstrāvniekiem Rainim tika inkriminēta pretvalstiska darbība un viņu pārcēla uz Liepājas, pēc tam – uz Rīgas cietumu. Apcietinājumā krasi pasliktinājās Raiņa veselība, tomēr viņam ar Aspazijas atbalstu izdevās pabeigt “Fausta” tulkojumu, kura publikācija žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” (1897–1898) un grāmatā (1898) parādījās kā abu kopdarbs. “Fausta” latvisko versiju Rainis papildina ar plašiem skaidrojošiem komentāriem.

12.1897. Raini un Aspaziju salaulājās cietumā. Abi devās uz Raiņa pagaidu nometinājuma vietu Pleskavā, bet pēc tiesas sprieduma pasludināšanas 04.1899. Rainis tika izsūtīts uz Slobodskas pilsētu Vjatkas guberņā. Ar jurista praksi nodarboties viņam aizliedza, lai izdzīvotu, Rainis publicēja vairākus simtus atbilžu uz tieslietu jautājumiem laikrakstā “Mājas Viesis”, rakstīja literāras un sabiedriskas apceres. Par profesionālu skolu viņam kļuva pasaules dramaturģijas klasiķu sacerējumu tulkošana.

Pastāvīgu morālu un arī praktisku atspaidu Rainim izsūtījuma gados nodrošināja Aspazija, kura Rīgā pelnīja iztiku kā “Dienas Lapas” līdzstrādniece. Viņas ietekmē Slobodskas gados atraisījās Raiņa liriķa talants. 1900. gadā viņš sarakstīja savu pirmo īso stāstu (autora apzīmējumā – novelu) “Spītnieks”, gadu vēlāk arī pirmo lugu – satīrisko komēdiju “Pusideālists” (Jaunajā latviešu teātrī – 1903. gadā, grāmatā – 1904. gadā), kurā kritizēta tautības idejas profanācija.  

Raiņa pirmā dzejoļu krājuma “Tālas noskaņas zilā vakarā” iznākšana 1903. gada vasarā sakrita ar autora atbrīvošanu no trimdas un pieteica apdāvināta, laikmetīgi domājoša revolucionāra romantiķa ienākšanu latviešu literatūrā. Apgarotas dabas poēzijas caustrāvotais krājums izceļas ar simbolisku un alegorisku izteiksmes veidu, kā arī ar vienotu kompozīciju.

Rainis dzīvoja Jelgavā un Rīgā, atradās policijas uzraudzībā, turpināja tulkot literatūras klasiķu darbus. Kopš 1904. gada uzturējās galvenokārt Jaundubultos, 1905. gada revolūcijas priekšvakarā Rainis sarakstīja vienu no savām izcilākajām lugām – simbolisko dzejas drāmu “Uguns un nakts” (žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” publicēta 1905. gadā, grāmatā – 1908. gadā, pirmuzvedums teātrī – 1911. gadā). Tēma par mūžīgo pretstatu – tumsas un gaismas − sadursmi filozofiski daudzslāņainajā darbā konkretizēta laikmetā, kad mītiskais tautas varonis Lāčplēsis dodas aizstāvēt dzimteni pret vācu krustnešiem. “Ugunī un naktī” Rainis ar “organisku”, t. i., cilvēka veidolā ietvertu, simbolu starpniecību pirmo reizi izsaka prasību pēc neatkarīgas Latvijas valsts kā svešu varu apspiestās tautas pastāvēšanas un attīstības pamatnosacījumu.

Būdams varas principa noliedzējs, viņš tomēr uzskatīja, ka netaisnīgās sabiedriskās sistēmas pretošanās salaužama vienīgi ar ieroču spēku. Rainis kļuva par Jūrmalas revolucionāro kaujinieku grupas garīgo līderi, uzstājās ar runām slepenās sapulcēs, masu mītiņos bieži tika skandēta viņa dzeja. Piedalījās 1905. gada skolotāju un pagastu pārstāvju kongresos un latviešu inteliģences vārdā sacerēja caram adresētu petīciju, pieprasot latviešiem politiskas tiesības. Kā aicinājums uz bruņotu cīņu izskanēja Raiņa otrais dzejoļu krājums “Vētras sēja” (1905).

12.1905. draudošo represiju dēļ Rainis kopā ar Aspaziju slepus pameta dzimteni un, pieņēmis svešu – Artura Nagliņa – identitāti, meklēja politisko patvērumu Šveicē. Līdz 03.1906. abi uzturējās Cīrihē, pēc tam devās uz Šveices-Itālijas pierobežu un apmetās uz dzīvi Kastaņolā (mūsdienās Lugāno) pie Čerezio ezera.

Emigrācijas pirmie gadi, kad dzimtenē turpinājās izrēķināšanās ar revolūcijas dalībniekiem, Rainim izvērtās par ilgstošu eksistenciālu un psiholoģisku krīzi. 08.1906. Rīgas baltvācu laikraksti uzsāka pret viņu plašu apmelošanas kampaņu revolucionāru bandu un banku ekspropriāciju organizēšanā, taču nopietnu apdraudējumu Raiņa drošībai Šveicē tas tomēr neizraisīja. Galvenais viņa depresijas iemesls bija nespēja glābt revolūcijas upurus, kā arī publicēšanās iespēju izsīkums. Turklāt aizvien pasliktinājās Aspazijas veselības stāvoklis, un nepietika līdzekļu tā uzlabošanai.

Neaizstājamu palīdzību šajā trimdas posmā sniedza tolaik Kaukāzā dzīvojošais rakstnieks un mecenāts Ernests Birznieks-Upītis. Viņa dāsnais finansējums ļāva nodibināt kolektīvu apgādu “Spēks”, kurš publicēja rakstu krājumu “Kopums I” Raiņa redakcijā, Jāņa Jankava sastādītu Raiņa dzejoļu apkopojumu “Jaunais spēks” (abi 1907. gadā) un īsi pirms izjukšanas – arī drāmas “Uguns un nakts” pirmpublicējumu (1908). Kopš 08.1908. E. Birznieks-Upītis turpināja sponsorēt Raini un Aspaziju nu jau kā topošā apgāda “Dzirciemnieki” vadītājs.

Šajā periodā sacerētajā Raiņa lirikā dominē asi sociāli motīvi, metaforiska tēlainība un filozofiskas pārdomas un tā ir tuva modernisma estētikai. 

Daļu no pirmajos Šveices gados sarakstītajiem dzejoļiem Rainis apkopoja krājumā “Klusā grāmata” (1909), kuru veltīja kritušo revolucionāru piemiņai (krājums tūlīt pēc iznākšanas tika konfiscēts). Gadu vēlāk dzejnieks nāca klajā ar poēmu “Ave sol!”. Nostalģiskas skumjas caurvij Raiņa dzejoļu krājumu “Tie, kas neaizmirst” (1911), kuru autors nodēvējis par “rudens dziesmu”.

Ap 1911. gadu uz dzejniekpāra pieaugušo literāro ieņēmumu un Jaundubultu vasarnīcas pārdošanas rēķina Aspazija beidzot varēja uzsākt ārstēšanos Cīrihē. Viņu attiecībās pamazām sāka iezīmēties atsvešināšanās.

Dienvidu trimdas vidusposmā, pastāvīgi apšaubīdams jau sasniegto, pilnveidodams savu māksliniecisko rokrakstu un turpinādams spraigus patiesības meklējumus, Rainis tuvojās savas garīgās un mākslinieciskās evolūcijas brieduma stadijai. Šajā laikā viņš vērsās pie lasītāja ar pašu intīmāko un filozofiskāko no saviem dzejoļu krājumiem “Gals un sākums” (1912). Akcentējot dialektisko attīstības un mūžīgās maiņas motīvu, Rainis tajā pievērsās apcerei par cilvēka sūtību, vientulības sāpēm un garīgo vērtību nezūdamību.

Radoši auglīga izvērtās Raiņa sadarbība ar Jauno Rīgas teātri (1908–1915). Pēc tā vadības ierosinājuma Rainis sarakstīja bērniem adresētu Ziemassvētku lugu “Zelta zirgs” (1909), kuras sižeta pamatā ir igauņu tautas pasaka. Arī šajā darbā dominē dialektiskās attīstības ideja un organiski savijas trīs satura slāņi – filozofiskais, sociālais un psiholoģiskais. Vienlaikus drāmā izcelta prasība pēc tautas vienotības tieksmē uz augstāko mērķi – brīvību. “Zelta zirga” idejiskais kopsaucējs ietverts Baltā tēva pravietojumā “pastāvēs, kas pārvērtīsies”, kurš spārnota izteiciena nozīmē bieži tiek lietots arī mūsu dienās.

Dzejnieks jau intuitīvi atrasto, savai mākslinieciskajai patībai piemērotāko virzienu dramaturģijā mēģināja pamatot arī teorētiski.  Radās t. s. rainiskās ideju drāmas koncepcija. Atbilstoši tās pamatprincipam visi daiļdarba elementi tiek pakļauti nozīmīgas, vispārcilvēciskas idejas atklāsmei, iezīmējot arī tās tapšanu un attīstību. Piemērotākā ideju drāmai ir folkloras, mitoloģijas un vēstures viela.  

Tipiska nākotnes cilvēka – sabiedrības “jauniekārtas” priekšvēstneša – īpašības Rainis piešķir lugas “Indulis un Ārija” (1911) titulvaronim, kūru cilts vadonim Indulim. Viņš pārstāv ideju, ka vienot valsti un saliedēt tautas dzīvotspējīgā kopībā spēj nevis ieroču spēks, bet gan gars.  

Pati poētiskākā un tautiskākā no Raiņa Šveicē sarakstītajām lugām ir “Pūt, vējiņi!” (1913) – latviskajai dvēselei piemītošā kautrā skaistuma neuzbāzīgs cildinājums. Lugā par bārenītes Baibas un bravūrīgā daugavieša Ulda mīlestību izcelta doma, ka pasauli uz jauniem pamatiem pārveidojošam spēkam jāiet roku rokā ar garīgumu un ētisku tīrību.

Raiņa lugu uzvedumi Jaunajā Rīgas teātrī izpelnījās plašu popularitāti. Sevišķus panākumus guva mākslinieciski augstvērtīgais drāmas “Uguns un nakts” pirmiestudējums (tā sagatavošanā tika ieguldīti brīvprātīgi ziedojumi), kuram bija izcila vēsturiska nozīme latviešu skatuves mākslas kopainā.

Nozīmīgs ir arī Raiņa Šveices gadu ieguldījums latviešu grāmatniecības modernizēšanā. Viņa lietpratīgajā vadībā par svarīgu latviešu garīgo un nacionālo identitāti stiprinošu kopdarbu izvērtās Anša Gulbja izdotās “Universālās bibliotēkas” (1911. gads, ar pārtraukumiem līdz 1927. gadam) projekts.

Galvenās briesmas lielvaru militārajā konfliktā ierauto latviešu pastāvēšanai Rainis – principiāls kara pretinieks – saskatīja ķeizariskās Vācijas aneksioniskajos plānos Baltijā. Pretēji lielinieku internacionālistu pozīcijai Rainis kļuva par konsekventu “aizsardzībnieku”, respektīvi, nostājās Krievijas pusē un aktīvi atbalstīja arī latviešu bataljonu dibināšanu Krievijas armijas sastāvā, kaut gan paredzēja, ka brīvību Latvijai atnesīs nevis vienas vai otras lielvalsts uzvara karā, bet gan demokrātiska revolūcija Krievijā kā kara neizbēgamas sekas.

Jau pirmajos kara mēnešos Rainis aizsāka vairākas lugas ar pretkara tematiku. No folkloras vielā dibinātas drāmas “Zīles vēsts” ieceres izauga luga par mākslas un mākslinieka lomu tautas dzīvē – “Spēlēju, dancoju” (1915).

Uz latviešu tautasdziesmu motīviem par brāļa un māsas mīlestību dibināta Raiņa luga “Krauklītis” (1917), kurā atbalsojas Raiņa pārdzīvojumi pēc Rīgas krišanas vācu rokās 09.1917. Tajā asociatīvā veidā attēlota Kurzemes okupācija 1915. gadā un izcelta Latvijas teritoriālās nedalāmības ideja.

Politiskam manifestam literārā formā līdzinās Raiņa dramatiskā poēma “Daugava” (1919). Tā ir pravietisks mākslas darbs, kurā iestrādāts Latvijas nacionālā valstiskuma idejas pamatkods un spilgti izcelta likteņupes Daugavas simboliskā nozīme latviešu tautas dzīvē.

1919. gadā pirmizdevumu beidzot piedzīvoja Raiņa personiskākā, ilgi un mokoši rakstītā luga “Jāzeps un viņa brāļi” – darbs, kurā jaunai dzīvei atmodināta pazīstamā Bībeles leģenda par Jēkabu un viņa dēliem. Filozofiskā vēriena un piesātinājuma ziņā šī luga ir izcilākā virsotne Raiņa daiļradē.

Raiņa un Aspazijas atgriešanās brīvajā Latvijā 04.1920. izvērtās par lielāko triumfu abu dzejnieku dzīvē: viņi tika sagaidīti kā nacionālie varoņi – tautas brīvības cīņu iedvesmotāji. Rainim beidzot bija iespēja redzēt savu lugu iestudējumus un klātienē izbaudīt lasītāju cieņu un mīlestību.

Pārbraucējs ar lielu entuziasmu iesaistījās topošās Latvijas valsts jauncelsmē. Kā sociāldemokrātu deputātu Raini 17.04.1920. ievēlēja Satversmes Sapulcē, vēlāk – trīs pirmajās Saeimās. Savās parlamenta runās, atsaucoties uz senās Grieķijas un brīvās Šveices pieredzi, Rainis uzsvēra, ka neatkarīgajai Latvijai jākļūst par tiesisku, demokrātisku un, galvenais, augsti kulturālu valsti, jo tikai tad tā varēs ieņemt cienījamu vietu Eiropas brīvo, līdztiesīgo valstu kopienā.

Neilgu laiku Rainis vadīja Mākslas departamentu (1920), piedalījās Dailes teātra dibināšanā un kļuva par tā pirmo direktoru (1920–1921), četras sezonas (1921–1925) bija Nacionālā teātra direktors. 12.1926.–01.1928. viņš pildīja izglītības ministra pienākumus sociāldemokrātu veidotā valdībā. Rainis bija Latvijas Universitātes goda biedrs (no 1920. gada), uzņemās dažādus sabiedriskus amatus, bieži apmeklēja Latvijas novadus.

20. gadu pirmajā pusē nāca klajā jau Šveicē aizsāktais Raiņa impresionistiskais “romāns dzejoļos” – “Dagdas piecas skiču burtnīcas” (1920−1925). To veido pieci atsevišķi dzejoļu krājumi, kuru vienojošā ass ir trimdinieka ideālista Dagda dramatiskais dzīvesstāsts. Pirmās trīs cikla daļas “Addio bella!”, “Čūsku vārdi” un “Uz mājām” iznāk gan atsevišķās burtnīcās (visas 1920. gadā), gan vienā grāmatā ar kopīgu virsrakstu “Treji loki” (1921). Ciklu turpina krājums “Sudrabota gaisma” (1921) un “Mēness meitiņa” (1925). Krājumos organiski apvienota mīlas lirika un filozofiska dzeja, kas veltīta pārdomām par dzīves jēgu.

20. gados Rainis sarakstīja sešus sirsnības, gaiša humora un asprātības pārpilnus dzejoļu krājumus mazajiem lasītājiem: “Zelta sietiņš” (1920), “Puķu lodziņš”, “Vasaras princīši un princītes”, “Lellīte Lolīte” (visi 1924. gadā), “Putniņš uz zara” (1925) un “Saulīte slimnīcā” (1928). Tajos apkopotie dzejoļi kļuvuši par latviešu bērnu dzejas klasiku. Bērnu auditorijai veltītas arī Raiņa lugas “Mušu ķēniņš” (1923) un “Suns un kaķe” (1928). Par bērnības epu Rainis nodēvējis savu autobiogrāfisko poēmu “Saules gadi” (1925), kurā atspoguļoti viņa dzīves pirmie septiņi, Tadenavā un Randenē aizvadītie, dzīves gadi.

20. gadu augstākais Raiņa sasniegums dramaturģijā ir pēc krievu biļinu motīviem sacerētā “vecuma traģēdija” “Ilja Muromietis” (1923). Arī šajā darbā atbalsojas Raiņa nespēja līdz galam iejusties šaurajos Latvijas apstākļos un tās pretrunīgajā sabiedriskajā atmosfērā.

Latviešu vēsturisko teiku vielā dibinātās drāmas “Mīla stiprāka par nāvi” (1927) un “Rīgas ragana” (1928) filozofiskās domas vēriena un mākslinieciskās kvalitātes ziņā atpaliek no Raiņa Šveicē sarakstītajām lugām.

20. gadu vidū Raiņa dzīvē ienāca jauna mīlestība – Olga Kliģere (Klīgere), kurai dzejnieks veltīja dzejoļu krājumu “Mēness meitiņa”. Šo attiecību sekas bija pilnīga atsvešināšanās starp Aspaziju un Raini, kaut gan formāli viņu kopdzīve turpinājās. Jaunā mīlestība dzejniekam tomēr nesniedza cerēto garīgo atjaunotni, un ap viņu pamazām aizvien ciešāk savilkās vientulības loks. 

20. gados Rainis samērā bieži devās ārzemju ceļojumos. Spēcīga nostalģija Raini vilināja atpakaļ uz Kastaņolu, kurā dzejnieks redzēja garīgas un fiziskas atjaunotnes avotu (ik pa laikam viņš plānoja Kastaņolā atgriezties pavisam). Bijušo trimdas vietu dzejnieks apmeklēja 1921. un 1926. gadā, bet 1927. gada vasarā tur uzturējās vairākas nedēļas un sarakstīja atmiņu grāmatu “Kastaņola” (1928). 20. gados tapa arī trīs Kastaņolas tēmām veltīti īsie stāsti “Sirds solījums”, “L’orologio kā Jaungada dāvana” un “Skaistules bēdīgais gals” (publicēti periodikā), kuri līdz ar krājumā “Novelas” (1925) iekļautajiem stāstiem veido Raiņa īsprozas mantojumu.  

28.02.1925. Rainim piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņa I šķiru, bet 1927. gadā – Beļģijas Leopolda ordeni.

12.09.1929., dienu pēc savas sešdesmit ceturtās dzimšanas dienas, Rainis Majoru vasarnīcā pēkšņi mira. Nepabeigtas palika desmitiem iecerētas un aizsāktas lugas, pusceļā apstājās darbs pie vairākiem dzejoļu krājumiem, aforismu apkopojuma (publicēts pēc nāves) un tulkojumiem. Rainis apbedīts 15.09. Rīgas Jaunajos kapos, kuri vēlāk nodēvēti viņa vārdā. 1932. gadā kapa vietā uzstādīta arhitekta Pētera Ārenda projektēta kolonāde, 1935. gadā – tēlnieka Kārļa Zemdegas veidots piemineklis.

Paša Raiņa sakārtotie, taču viņa dzīves laikā nepublicētie dzejoļu krājumi “Rīta dziesmas” un “Saules gadi” iekļauti pēc dzejnieka nāves izdotajā kopotu rakstu “Dzīve un darbi” 11. sējumā. Krājumos “Dvēseles dziesmas”, “Sirds devējs” (abi 1935. gadā), “Lielās līnijas” (1936), “Aizas ziedi” (1937) un “Mūza cīņās” (1940) galvenokārt Raiņa nepublicēto dzeju apkopojis un savā redakcijā laidis klajā Antons Birkerts. Viņa sakārtojumā pirmoreiz atsevišķā grāmatā izdots arī Raiņa aforismu krājums ar nosaukumu “Kalnā kāpējs” (1940).

Padomju okupācijas laikā 11.09.1940. Rainim piešķirts Tautas dzejnieka nosaukums.

Raiņa darbi tulkoti lietuviešu, igauņu, vācu, itāļu, krievu, poļu, angļu, franču un citās valodās. Visvairāk tulkotā Raiņa luga ir “Jāzeps un viņa brāļi”; tā vairākkārt iestudēta ārpus Latvijas (piemēram, 2001. gadā  Stokholmas teātrī “Orion”, režisors Laršs Rudolfsons, Lars Rudolfsson).

Latvijā un ārzemēs darbojas septiņi Raiņa (četri no tiem – Raiņa un Aspazijas) piemiņai veltīti memoriālie muzeji: “Tadenava” Jēkabpils novada Dunavas pagastā, “Jasmuiža” Preiļu novada Aizkalnes pagastā, Raiņa māja Berķenelē Daugavpils novada Kalkūnes pagasta Birkineļos, Raiņa un Aspazijas māja Rīgā Baznīcas ielā 30, Raiņa un Aspazijas vasarnīca Jūrmalā, Majoros, Raiņa muzejmāja Slobodskā (vietējā izstāžu–muzeju centra sastāvdaļa), Raiņa un Aspazijas muzejs Kastaņolā (Lugāno Vēstures arhīva apakšstruktūra).

11.09.1965. Rīgā, Esplanādē, atklāts arhitekta Dzintara Dribas un tēlnieku Aivara Gulbja un Laimoņa Blumberga veidots Raiņa piemineklis (pēc K. Zemdegas meta). Dzejnieka pieminekļi un krūšutēli uzstādīti arī Latvijas novados – viņa bijušajās dzīvesvietās un citur. 09.09.1972. latviešu trimdinieku ierosināts un daļēji finansēts Raiņa piemineklis ar vietējās pašvaldības atbalstu atklāts Kastaņolā (autori – šveiciešu arhitekts Frančesko Kjēza, Francesco Chiesa, un latviešu tēlnieks Jānis Plāte).