Vārds "tautasdziesma" (no vācu Volkslied) starptautiskajā kultūras apritē nonāca līdz ar apgaismības filozofa un literāta Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder) rakstiem (pirmo reizi minēts 1773. gadā). 

Klasiskās tautasdziesmas jeb dainas ir individuāli sacerētas un sabiedrībā no paaudzes paaudzē izplatītas četrrindes vai garākas dziesmas ar tradicionālu formu un saturu, kurā atspoguļojas latviešu zemnieka dzīves cikls un pasaules uzskats. Lielākais dainu vākums glabājas Latviešu folkloras krātuvē, tas ietver vairāk nekā 1 mlj tekstu un ap 30 000 melodiju.

Senākās ziņas par latviešu cilšu dziedāšanas tradīciju atrodamas divās 13. gs. hronikās – Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici chronicon Livoniae, 1225–1227) un Atskaņu hronikā (Livländische Reimchronik). Laikā no 15. gs. līdz 18. gs. tautasdziesmu saturs un izpildījums raksturots cittautu autoru vēsturiskajos un ceļojumu aprakstos, kā arī baznīcu dokumentācijā ar kritisku skatījumu uz pagānu ieražām. Tautasdziesmas teksts kopā ar melodiju pirmo reizi iespiests 1632. gadā Frīdriha Mēnija (Fridericus Menius) pētījumā par Livonijas iedzīvotāju izcelšanos (Syntagma de origine Livonorum), savukārt senākais pieraksts ir 1584. gadā raganu prāvu protokolos citētie sāls pūšamie vārdi. Tautasdziesmu piemēri ar komentāriem publicēti Georga Manceļa (Georgius Mancelius) sprediķu grāmatā (Lettische Postill, 1654) un Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) latviešu gramatikas izdevumos (1761. un 1783. gadā).

Mērķtiecīgs tautasdziesmu vākšanas un izdošanas darbs sākas pēc J. G. Herdera uzturēšanās Rīgā (1765–1769). Viņa vēlme iegūt latviešu tautasdziesmas daudztautu dziesmu izdevumam veicināja korespondentu tīkla veidošanos vietējās vācbaltiešu aprindās un rezultējās ar apmēram 80 tekstu kolekciju, no kuras 11 dziesmas publicētas Leipcigā izdotā krājuma “Tautasdziesmas” (Volkslieder) otrajā daļā (1778–1779). Tekstu oriģināli glabājas t. s. Herdera konvolūtos Berlīnes Valsts bibliotēkā. Pirmos latviešu tautasdziesmu izdevumus sagatavo vācu mācītāji Gustavs Bergmans (Gustav von Bergmann) un Frīdrihs Daniēls Vārs (Friedrich Daniel Wahr) 1807. un 1808. gadā, bet plašākais no vācbaltiešu inteliģences veidotajiem krājumiem ir Georga Bitnera (Georg Ludwig Friedrich Bűttner) “Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes” (1844).

Sākoties latviešu nacionālajai atmodai 19. gs. 2. pusē, J. G. Herdera atziņa par tautasdziesmām kā nacionālo kultūru pamatu kļuva par vienu no vadmotīviem jaunās latviešu inteliģences – jaunlatviešu organizētajai folkloras vākšanas kustībai, kam bija būtiska nozīme tautas konsolidēšanā. Krišjāņa Barona sastādītais pirmais pilnīgais latviešu tautasdziesmu izdevums “Latvju dainas” sešos sējumos ietver 217 996 tekstus, ko iesūtījuši ap 900 dziesmu vācēju. Tas ir arī pirmais zinātniskais izdevums, kurā līdzīgie dainu teksti grupēti tipos un dziesmas kārtotas pēc etnogrāfiskā principa – saistības ar tautas dzīvi, senajām ikdienas un svētku ieražām. Tādējādi “Latvju dainas” ir ne tikai latviešu filoloģijas pamats (Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcā”, 1923.–1932. gads, tās citētas ap 15 tk reižu), bet arī vērtīgs izziņas avots kultūrvēstures pētījumiem.

Uz “Latvju dainu” bāzes radīti vēl divi tautasdziesmu lielizdevumi ar zinātniskiem apcerējumiem – “Latvju tautas daiņas” (12 sējumi, 1928–1932) un “Latvju dainas. Pamatdziesmas” (6 sējumi, 1928–1932). No 1936. līdz 1939. gadam iznāca “Latvju dainu” papildinājumi četros sējumos, kuros publicēts ap 32 000 no “Latvju dainām” atšķirīgu dziesmu no 1924. gadā dibinātās Latviešu folkloras krātuves arhīva. “Latvju dainu” un to papildinājumu dziesmu krājums veido trimdā izdotos “Latviešu tautas dziesmu” 12 sējumus (Kopenhāgena, 1952–1956). Plašākais publicējums, kurā apkopoti Latviešu folkloras krātuvē glabātie vākumi no 19. gs. beigām līdz 20. gs. 70. gadiem, ir akadēmiskais izdevums “Latviešu tautasdziesmas”, no kura plānotajiem 13 sējumiem izdoti 11 (1979–2018). Tajā pamatā ievērots “Latvju dainu” kārtojums, kas sniedz iespēju, salīdzinot abus pamatpublicējumus, izsekot tautasdziesmu tradīcijas attīstībai vairāk nekā gadsimta garumā.

Kaut arī tautasdziesmu vecums nav precīzi nosakāms, to veidošanās visdrīzāk saistāma ar vienotas latviešu valodas attīstības procesu pirms 16. gadsimta. Pateicoties ilgstošajai dzīvei mutvārdu tradīcijā, ko simboliski noslēdz “Latvju dainu” publicējums, dainās saglabājušies dažāda senuma priekšstati, vēsturiskās un valodas liecības.

Visvairāk dziesmu veltīts cilvēka mūža ritumam no dzimšanas līdz nāvei. Šī cikla dziesmas stāsta gan par ikdienas sadzīvi (attiecībām ģimenē, puišu un meitu saskarsmi, laulātu ļaužu kopdzīvi u. c.), gan par trim svarīgākajiem mūža godiem: kristībām, kāzām un bērēm. Īpaši daudz ir precību un kāzu dziesmu, kuru izvērstajā rituālajā dramaturģijā tiek saskatīta latviešu teātra sākotne. Otrs apjomīgākais cikls ir darba dziesmas, kurās raksturoti gan konkrēti darbi, to veicēji un darba vide dažādās nozarēs (zemkopībā, lopkopībā, zvejniecībā, apģērba gatavošanā u. tml.), gan darba ētika un estētika. Zemkopja darbi ir cieši saistīti ar saules ritu dabā, kura robežpunktus iezīmē gadskārtu svētki (Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi u. c.), kas izdziedāti gadskārtu ieražu dziesmās. Lauku un ģimenes auglība veicināta ar seksuālās simbolikas klātbūtni nerātnajās dziesmās, kas bijušas apdziedāšanās dziesmu sastāvdaļa kāzās, Jāņos un citos svētkos, bet kuras K. Barons cenzūras dēļ ievietojis atsevišķā sējumā. Tautasdziesmu latvieša garīgais pasaules tvērums atspoguļots mītiskajās dziesmās, kas caurvij mūža un darba dziesmu ciklus. Atsevišķu grupu veido vispārīgas dziesmas par Dievu, Laimu, Māru un personificētiem debesu spīdekļiem. Ar ieražām nesaistītas ir arī kara dziesmas un dziesmas, kurās attēlota sabiedrības sociālā struktūra – attiecības starp turīgajām un trūcīgajām kārtām latviešu vidū un latviešu dzimtzemnieka gaitas vācu muižā. Īpaša ir K. Barona mērķtiecīgi izveidotā dziesmu kopa par dziedāšanu “Latvju dainu” 1. sējumam. Tie ir metateksti, kuros izsmeļoši raksturota pati dziedāšanas tradīcija – kas, kad, kur un kā dziedājis tautasdziesmas.

Vairums dainu ir četrrindes ar saturā pabeigtu domu un tradicionālu formu, kuras pamatu veido teksta metriskā uzbūve. Tautasdziesmu metrikas analīzē līdz šim visplašāk izmantotā Luža Bērziņa sistēma ("Ievads latviešu tautas dzejā. Metrika un stilistika", 1940) izriet no klasiskās dzejas teorijas, pēc kuras tautasdziesmas iedalītas trohajiskajās (ap 90 %) un daktiliskajās (ap 10 %). L. Bērziņa oponenti pamatoti uzskata, ka trohaja pantmērs ir jaunāka laika parādība un ka dainu metrika ir bijusi vai aizvien ir sillabokvantitatīva – uz zilbju skaita un metriskā garuma balstīta līdzīgi kā citu tautu senajā dzejā. Tā kā visas tautasdziesmas ir dziedamas, to metrikas īpatnības aplūkojamas saistībā ar melodijas ritmisko uzbūvi.

Paturēt atmiņā tekstus un radīt aizvien jaunus to variantus dziedātājiem palīdzēja gan dainu loģiskā struktūra – abu dziesmas pušu saturiskā saistība, kam ir ap 20 veidu (jautājums–atbilde, vispārinājums–konkretizējums u. tml.), gan tradicionālā stilistika (atkārtojumi, pastāvīgie epiteti, tipiski paralēlismi un metaforas), gan arī formulas – nemainīgas vārdu grupas, kuras teicēji atkārtoti izmantoja tekstu radīšanai mutvārdu priekšnesumā (“dod, Dieviņ”, “kas to teica, tas meloja” u. tml.).

Dziedāšanas brīdī dainu četrrindes tika radoši saistītas t. s. dziesmu virknēs vai nu atbilstoši konkrēta rituāla saturam vai asociatīvi – pēc tēmas, tēla vai atslēgas vārda. Tautasdziesmām pieder arī garākas sižetiskas dziesmas, no kurām senākajām (līgavas zagšanas, kara dziesmām) vairāk episks raksturs, bet jaunākajām (t. s. tautas romancēm – “Apkārt kalnu gāju”, “Āvu, āvu baltas kājas” u. c.) – romantisks. Galvenās dziedātājas bija sievietes, tāpēc dainas atspoguļo pārsvarā sievietes pasaules redzējumu. Senākais dziedāšanas veids ir teiktās melodijas jeb rečitatīvi, ar kurām tika izdziedātas dziesmu virknes ģimenes un gadskārtu ieražu svētkos. Garajām tautasdziesmām parasti ir individuālas, izvērstas melodijas.

Kopš folkloristikas kā institucionālas zinātņu nozares nodibināšanās Latvijā (1924) līdz 20. gs. 80. gadiem tautasdziesmas bija visvairāk pētītais folkloras žanrs. Pirmās Latvijas Republikas laikā tapa nozīmīgi starpdisciplināri pētījumi tautasdziesmu datējuma, formas, kultūrvēsturiskā satura un mitoloģijas jomās. Vēsturiski ģeogrāfisko metodi pārstāvēja Annas Bērzkalnes doktora disertācija “Dziesma par žēlumā nomirušo puisi”.

Padomju okupācijas gados Latvijā sākts darbs pie akadēmiskā tautasdziesmu izdevuma, pētīts dainu kultūrvēsturiskais saturs un estētika (Jānis Rozenbergs, Rita Drīzule), žanriskās un rituālās īpatnības (Jadviga Darbiniece, Maija Ligere), variēšanās un metrika (Elga Melne, Janīna Kursīte), struktūra un nozīme (Dace Bula, Guntis Pakalns, Benedikta Mežale), arī tautasdziesmu valodas vēsture un semantika (Arturs Ozols, Beatrise Reidzāne), un “Latvju dainu” izveides vēsture (Kārlis Arājs, Māra Vīksna). Trimdā tapa pirmā latviešu tautasdziesmu datu bāze (Bostonas-Monreālas dainu projekts), kā arī nozīmīgi pētījumi tautasdziesmu mitoloģijā (Haralds Biezais), poētikā, semantikā, struktūrā (Lalita Muižniece, Baiba Metuzāle-Kangere, Velta Rūķe-Draviņa, Valdis Zeps) un formuliskajā uzbūvē (Vaira Vīķe-Freiberga). 80. gados sadarbībā ar trimdas pētniekiem radīta Dainu skapja elektroniskā versija.

Mūsdienu pētniecībai raksturīga kontekstuālā pieeja, ar kuras palīdzību skaidrota tautasdziesmu sociālā nozīme – izmantojums nacionālās identitātes konstruēšanā (D. Bula, 2000) un Dziesmotajā revolūcijā (Guntis Šmidchens, 2017). Atsevišķi pētījumi veltīti tautasdziesmu semantikai (B. Reidzāne, 2015; J. Kursīte, 2018) un dziesmu darināšanai mutvārdu priekšnesumā (V. Vīķe-Freiberga, 2007; 2019).

Kopš pirmās nacionālās atmodas tautasdziesmām kā nacionālās identitātes simbolam ir svarīga nozīme Latvijas izglītībā un kultūrā. Mūsdienās tās ir gan ģimenes un skolas tradīciju, gan folkloras kustības un Dziesmu svētku neatņemama sastāvdaļa, kā arī neizsmeļams iedvesmas avots masu kultūrai, radošajām industrijām un jaundarbiem visās profesionālajās mākslās.