Mitoloģijas pētniecības vēsture un galvenās teorijas Mītu burtisko patiesumu apšaubīja jau pirmssokratiskie filozofi. Kopš tā laika ir nostiprinājusies viena no izpratnēm par mītu kā sinonīmu nepatiesībai, pārspīlējumiem un pārpratumiem. Ap 320. gadu pirms mūsu ēras sengrieķu rakstnieks Eifemērs (Εὐήμερος) popularizēja uzskatu, ka mitoloģiskie dievi patiesībā bija izcili senlaiku cilvēki. Šāda interpretācija ieguva nosaukumu ‘eifemērisms’ un dažādās variācijās turpinās līdz pat mūsdienām. Ap mūsu ēras 8. gadu latīņu dzejnieks Ovidijs (Publius Ovidius Naso) publicēja ļoti populāru mītu literārās apdares darbā “Pārvērtības” (Metamorphoses), kuras vēlāk bieži vien iedvesmoja mīta alegoriskas un simboliskas interpretācijas. Lielākā daļa mitoloģijas pētniecības ir pieskaitāma diviem lieliem virzieniem – mīts ir nepatiesa vēsture vai mīts ir slēpta patiesība. Zinātniskas mitoloģijas pētniecības priekštecis ir itāļu domātājs Džovanni Batista Viko (Giovanni Battista Vico), kurš 18. gs. pirmajā pusē apšaubīja līdz tam Eiropā valdošo pieņēmumu, ka visi pagānu mīti ir sagrozīta kristīgā vēsture. Dž. B. Viko mitoloģijai piešķīra sava veida kultūras relativitāti.
Paradigmatisku pavērsienu mitoloģijas pētniecībā radīja salīdzinošās valodniecības rašanās 18. gs. beigās. 1786. gadā Viljams Džonss (Sir William Jones) savā Kalkutā nolasītajā lekcijā izvirzīja pieņēmumu, ka līdzības starp sanskritu, sengrieķu, latīņu, ģermāņu un ķeltu valodām ir tik būtiskas, ka nevar būt nejaušas. Tas lika pamatus idejai par senajiem indoeiropiešiem un to pirmvalodu. Pārņemot no valodniecības līdzību analīzi un radniecību rekonstrukciju, drīz izveidojās salīdzinošās mitoloģijas nozare. Par tās vājāko punktu kļuva vēlme visiem mītiem atrast vienu, kopīgu skaidrojumu – tā sauktie animisti (latīņu anima ‘gars, dvēsele’) uzskatīja, ka visi mīti ir cēlušies no priekšstatiem par ticību gariem vai dvēselēm, savukārt tā sauktajā natūrismā tā ir dabas parādību tēlaina aprakstīšana. Pazīstamākais šādas pieejas autors bija vācu pētnieks Frīdrihs Makss Millers (Friedrich Max Müller), kurš visu mītos skaidroja kā dabas (it īpaši saules un debesu) parādības un ir palicis vēsturē ar savu apgalvojumu, ka “mīts ir valodas slimība”. Līdzīgi Adalberts Kūns (Adalbert Kuhn) mitoloģijas centrā novietoja vētras, Georgs Hisings (Georg Hüsing) – mēnesi, Andželo de Gubernaitis (Angelo de Gubernaitis) – dzīvniekus, bet Johanness Hertels (Johannes Hertel) – uguni. Britu kultūras antropoloģijas pamatlicējs Edvards Teilors (Sir Edward Burnett Tylor) skaidroja mitoloģijas un reliģiskās domas pamatus ar vienotu animisma principu. Viņš aizsāka antropoloģisku reliģijas pētniecību, kas ir viens no vadošajiem mitoloģijas pētniecības ietvariem (reliģijas antropoloģija). No E. Teilora animisma Edinburgas jurists Džons Maklenans (John Ferguson McLennan) attīstīja totēmisma teoriju.
Vienlīdz nozīmīga mitoloģijas pētniecībā bija arī nacionālā romantisma nostiprināšanās Eiropā pēc Napoleona kariem. Mitoloģijas pētniecība ieguva milzīgu nozīmi un prestižu dzimstošā nacionālisma ietvaros un metodoloģiski atbrīvojās no piesaistes antīkajām kultūrām. Par pētījumu objektu kļuva moderno Eiropas etnisko grupu priekšteču mitoloģija – vācu un skandināvu, prūšu, slāvu, latviešu. Savukārt līdzās senajiem tekstiem, valodas un vēstures liecībām, mitoloģiju rekonstruēšanā savu vietu sāka ieņemt folklora. Vienu no stūrakmeņiem tādai pieejai ielika ģermāņu valodu, mītu un folkloras pētnieki brāļi Grimmi – Jākobs (Jacob Ludwig Karl Grimm) un Vilhelms (Wilhelm Carl Grimm), it īpaši “Vācu mitoloģijas” (Deutshche Mythologie, 1935) autors J. Grimms. Pamazām veidojās mitoloģijas un vēstures pētniecības nošķīrums: mitoloģija no senākās vēstures kļuva par kritiski izvērtējamu vēstures avotu. Tāds pārejas laika darbs ir arī lietuviešu–poļu vēsturnieka Teodora Narbuta (Teodoras Narbutas) “Lietuviešu senatne” (Dzieje starożytne narodu litewskiego, 1835), kuras pirmo sējumu veidoja “Lietuviešu mitoloģija” (Mitologia Litevska).
Latviešu un prūšu mitoloģijas pētnieks Vilhelms Manhards (Wilhelm Mannhardt) savos darbos, kas tapa Kēnigsbergā, pirmais izmantoja folkloras vākšanas aptaujās iegūtus datus. Gan brāļi Grimmi, gan V. Manhards uzskatīja, ka mūsdienu zemnieku stāstos un paražās ir atrodamas seno mītu atskaņas. Nacionālā romantisma laikmetā mitoloģijas un episkās sendzejas pētīšana notika vienlaicīgi ar jaunu eposu, mītu un dievu panteonu sacerēšanu, abi procesi viens otru ietekmēja un to mērķi bieži pārklājās. Mīta kā senās kultūras liecības pieņemšana notika vienlaikus ar tā satura racionalizēšanu un apšaubīšanu. Mītu kā nepatiesu vēsturi vai pirmatnēju zinātni interpretēja arī komunisma pamatlicēji Kārlis Markss (Karl Marx) un Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels), ar to uz ilgu laiku nosakot dogmatizētu izpratni par mitoloģiju sociālisma bloka valstīs.
Skotu orientālists un Bībeles pētnieks Viljams Smits (William Robertson Smith) 19. gs. beigās pirmais izvirzīja pieņēmumu, ka mīts un reliģija sākotnēji izriet no rituāliem, nevis otrādi. Viņa idejas aizsāka tā saukto Kembridžas rituālistu virzienu reliģiju pētniecībā. Uz tā pamata vienu no ietekmīgākajām mitoloģijas teorijām – mīta un rituāla teoriju – attīstīja antropologs Džeimss Frēzers (Sir James George Frazer). Savā daudzsējumu darbā “Zelta Zars” (The Golden Bough, 1890) viņš skaidroja pieņēmumu, kā no maģijas – idejām un rituāliem – attīstās mīti, tālāk reliģija un zinātne. Kad tiek zaudēta ticība maģijai, palikušie rituāli iegūst jaunus skaidrojumus, un tā rodas mīti. Dž. Frēzers attīstīja ietekmīgas idejas par totēmismu, radniecību un varas pārmantošanu.
Tālāko mitoloģijas pētniecību būtiski ietekmēja vairāki paradigmatiski pavērsieni sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kas noritēja ap 19. un 20. gs. miju: Emila Dirkema (David Émile Durkheim) reliģijas socioloģija, Ferdināna de Sosīra (Ferdinand de Saussure) lingvistika, Vilhelma Vunda (Wilhelm Maximilian Wundt) eksperimentālā psiholoģija, Lisjēna Levī-Brila (Lucien Lévy-Bruhl) primitīvās mentalitātes hipotēze. No 20. gs sākuma mīts ieņēma nozīmīgu vietu arī jaunajā psihoanalīzes nozarē. Atsaucoties uz sengrieķu mitoloģiju, Zigmunds Freids (Sigismund Freud) deva nosaukumu Edipa kompleksam (“Sapņa interpretācija”, Traumdeutung, 1899) un lika pamatus mīta kā apspiestas dziņas interpretācijai individuālā līmenī, bet pēc tam to attiecināja jau uz kolektīva pirmatnējo vainu (“Totēms un tabu”, Totem und Tabu, 1913). Z. Freida sekotājs un vēlākais pretinieks Karls Gustavs Jungs (Karl Gustav Jung) mītos saskatīja arhetipu (visiem kopīgu, neapzinātu psihes struktūru–tēlu) reprezentāciju, kas ir kopīga mītiem, sapņiem un pasakām. Salīdzinošā mitoloģija šinī gadījumā pierādīja arhetipu universālumu, savukārt atsevišķi mīti bija attiecīgās sabiedrības mērķu, dziļāko baiļu un sapņu izpausmes. K. G. Jungs pieļāva pozitīvu un radošu interpretāciju. Pazīstamākais K. G. Junga pieejas attīstītājs bija literatūrpētnieks Džozefs Kempbels (Joseph John Campbell), kurš paplašināja šo tēlu stāstījuma funkcijas.
Funkcionālisma teorijas sekotāji uzskatīja, ka mītu galvenais uzdevums ir veidot sabiedrības un tās atsevišķo locekļu uzvedību, piedāvājot akceptētus rīcības modeļus.
Pētot Polinēzijas pamatiedzīvotājus, Broņislavs Maļinovskis (Bronisław Kasper Malinowski) nonāca pie secinājuma, ka mīti ataino sabiedrisko institūciju izcelsmi un tā attaisno noteiktas kultūras normas. Tas mitoloģijas pētniecību tuvināja mūsdienīgai izpratnei, kurā mīts ir atbrīvots no reliģiskām un arhaiskām konotācijām, bet saglabā savas sociālās funkcijas. Arī Mirčas Eliades (Mircea Eliade) mūžīgās atgriešanās teorija paredz, ka kopienas locekļi izspēlēti (rituālos) atkārto mītus, lai atgrieztos aizvēsturiskā “pirmlaikā” un atjaunotu jēgpilnu sabiedrisko kārtību, savukārt mūsdienu cilvēku neirozes izraisa atsvešināšanās no mītiskā un svētā.
Vienlīdz nozīmīgi funkcionālisma un strukturālisma pētniecībai bija britu sociālā antropologa Alfrēda Redklifa-Brauna (Alfred Reginald Radcliffe-Brown) darbi, jo īpaši hipotēze par bināro opozīciju nozīmi mītos. Strukturālisma pamatpieņēmums ir mīta un valodas līdzība – abos atsevišķi elementi savu jēgu iegūst tikai kopā ar citiem elementiem. Strukturālisti cenšas atklāt, kāda ir mīta loģika – ka mīts nav zinātnes priekšgājējs vai nepatiesība, bet gan iekšēji sakarīgs sava laikmeta kādas cilvēku grupas kultūras atspoguļojums, burtiski saistīts ar savu dzīves pasauli. Atsevišķi mitoloģijas elementi ir skaidrojami tikai plašākā sistēmā, kuru raksturo vienota, bet ne vienmēr redzama nozīmju struktūra, piemēram, pretstati labs un ļauns, augša un apakša, jēls un vārīts, zeme un debess. Tādā ziņā mīts drīzāk atspoguļo prāta uzbūvi, nevis neapzinātas dziņas. Rietumu pasaulē strukturālismu par vadošo mitoloģijas teoriju pēc Otrā pasaules kara padarīja franču antropologs Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss). Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā strukturālisms attīstījās tā sauktās Tartu-Maskavas semiotikas skolā (Tartu-Moscow Semiotic School, Тартуско-московская (московско-тартуская) семиотическая школа), Jeļeazara Meletinska (Елеазар Моисеевич Мелетинский), Vladimira Toporova (Владимир Николаевич Топоров), Vjačeslava Ivanova (Вячеслав Всеволодович Иванов) darbos. Ietekmējoties no Vladimira Propa (Владимир Яковлевич Пропп) formālisma, padomju strukturālisti ar salīdzinošās mitoloģijas un valodniecības starpniecību rekonstruēja senākos “pirmmītus” un atklāja to izpausmes vēlāko laiku kultūrā. Pamatus vienotam seno indoeiropiešu mitoloģijas un sabiedrības struktūru skatījumam lika Žoržs Dimezils (Georges Dumezil), apvienojot atziņas no F. Sosīra lingvistikas, E. Dirkema socioloģijas un Dž. Frēzera reliģijas un maģijas pētījumiem. Ar Rolāna Barta (Roland Barthes) semiotisko pieeju poststrukturālisms pilnībā atbrīvoja mitoloģiju no piesaistes reliģijai vai folklorai, ļaujot mītu kā slēptu apzīmēšanas struktūru saskatīt visdažādākajās mūsdienu kultūras, politikas un ikdienas dzīves izpausmēs.
