AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2023. gada 23. augustā
Toms Ķencis

mitoloģija

(no sengrieķu μυθολογία, muthología ‘stāstu stāstīšana’, kas cēlies no sengrieķu μῦθος, mȳthos ‘stāsts, runa, doma, vārds, saruna’ + λόγος, logos ‘vārds, runa, mācība’; latgaliešu mitologeja, angļu mythology, vācu Mythologie, franču mythologie, krievu мифология)
zinātnes nozare, kas pēta mītus

Saistītie šķirkļi

  • antropoloģija
  • folkloristika
  • kultūra
  • reliģija
  • socioloģija
Terakotas plāksne, kas ataino Odiseju, Eirikleju, Pēnelopi un Odiseja dēlu Tēlemahu no sengrieķu varoņeposa "Odiseja". Ap 450. gadu p. m. ē.

Terakotas plāksne, kas ataino Odiseju, Eirikleju, Pēnelopi un Odiseja dēlu Tēlemahu no sengrieķu varoņeposa "Odiseja". Ap 450. gadu p. m. ē.

Avots: Fletcher Fund/Metropolitan Museum of Art. 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Praktiskā un teorētiskā nozīme
  • 3.
    Mitoloģijas pētniecības vēsture un galvenās teorijas
  • 4.
    Pētniecības metodes
  • 5.
    Pašreizējais attīstības stāvoklis
  • 6.
    Svarīgākie periodiskie izdevumi
  • 7.
    Nozīmīgākie pētnieki
  • Multivide 5
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Praktiskā un teorētiskā nozīme
  • 3.
    Mitoloģijas pētniecības vēsture un galvenās teorijas
  • 4.
    Pētniecības metodes
  • 5.
    Pašreizējais attīstības stāvoklis
  • 6.
    Svarīgākie periodiskie izdevumi
  • 7.
    Nozīmīgākie pētnieki

Vārds “mitoloģija” tiek lietots divās nozīmēs:

  1. kādas tautas vai kultūras mītu kopums (piemēram, sengrieķu mitoloģija, latviešu mitoloģija, padomju mitoloģija),
  2. humanitārā zinātne, kas pēta šos mītus.

Mitoloģija ir būtiska jebkuras kultūras un organizētas reliģijas sastāvdaļa. Lai nošķirtu šīs nozīmes, mītu apkopošana un aprakstīšana dažkārt tiek saukta par mitogrāfiju.

Mitoloģijas pētniecība noris dažādu humanitāro un sociālo zinātņu ietvaros, no kurām galvenās ir etnogrāfija, folkloristika, antropoloģija, kultūras vēsture un reliģijas vēsture. Mitoloģijas pētniecība savu uzplaukumu piedzīvoja 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā. Mitoloģija pretendē atklāt dziļākās un nozīmīgākās sabiedrības likumsakarības.

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Mitoloģijas pētījumi tiek izmantoti daudzās zinātnes nozarēs. Tas daļēji izriet no plašā spektra, kurā ir ticis definēts pats pētījumu objekts – mīts. Antropoloģijā un etnogrāfijā mitoloģijas pētījumi atklāj pētāmās sabiedrības pasaules uzskata pamatprincipus un kultūras kopienas vai sabiedrības identitāti (mīts kā “dziļais” vēstījums). Reliģijas vēsturē – vienu no ticības dimensijām (mīts kā svētie raksti), dzīļu psiholoģijā – individuālās un kolektīvās bezapziņas tēlus (mīts kā psiholoģiskās struktūras manifestācija). Vispārīgā nozīmē (mīts kā sekundārā apzīmētāju sistēma) mīta pētniecība ļauj izskaidrot un dekonstruēt arī mūsdienu sabiedrībā valdošo ideoloģiju, tādējādi veicinot kritisko domāšanu un sabiedrības noturību.

Pārnesot uz kultūru evolūcijas teorijas, mitoloģijas pētniecība savulaik kalpoja globālā koloniālisma mērķiem (pretstatot kolonizatoru Abrahamisko reliģiju teoloģiju un kolonizēto “primitīvo reliģiju” mitoloģiju). Mitoloģijai kā kultūras un reliģijas vēstures sastāvdaļai ir nozīmīga loma nacionālās identitātes konstruēšanā – liecinot par kultūras kopienas senumu un iztēloto nacionālo savdabību. Šo faktoru mijiedarbība bija cēlonis mitoloģijas pētniecības attīstībai Eiropas koloniālās ekspansijas un nācijvalstu veidošanās laikā. Mitoloģijas pētījumos apkopotie tēli un sižeti nebeidz nodrošināt bagātīgu materiālu vēl arī 21. gs. kultūras jaunradei.

Mitoloģijas pētniecības vēsture un galvenās teorijas

Mītu burtisko patiesumu apšaubīja jau pirmssokratiskie filozofi. Kopš tā laika ir nostiprinājusies viena no izpratnēm par mītu kā sinonīmu nepatiesībai, pārspīlējumiem un pārpratumiem. Ap 320. gadu pirms mūsu ēras sengrieķu rakstnieks Eifemērs (Εὐήμερος) popularizēja uzskatu, ka mitoloģiskie dievi patiesībā bija izcili senlaiku cilvēki. Šāda interpretācija ieguva nosaukumu ‘eifemērisms’ un dažādās variācijās turpinās līdz pat mūsdienām. Ap mūsu ēras 8. gadu latīņu dzejnieks Ovidijs (Publius Ovidius Naso) publicēja ļoti populāru mītu literārās apdares darbā “Pārvērtības” (Metamorphoses), kuras vēlāk bieži vien iedvesmoja mīta alegoriskas un simboliskas interpretācijas. Lielākā daļa mitoloģijas pētniecības ir pieskaitāma diviem lieliem virzieniem – mīts ir nepatiesa vēsture vai mīts ir slēpta patiesība. Zinātniskas mitoloģijas pētniecības priekštecis ir itāļu domātājs Džovanni Batista Viko (Giovanni Battista Vico), kurš 18. gs. pirmajā pusē apšaubīja līdz tam Eiropā valdošo pieņēmumu, ka visi pagānu mīti ir sagrozīta kristīgā vēsture. Dž. B. Viko mitoloģijai piešķīra sava veida kultūras relativitāti.

Paradigmatisku pavērsienu mitoloģijas pētniecībā radīja salīdzinošās valodniecības rašanās 18. gs. beigās. 1786. gadā Viljams Džonss (Sir William Jones) savā Kalkutā nolasītajā lekcijā izvirzīja pieņēmumu, ka līdzības starp sanskritu, sengrieķu, latīņu, ģermāņu un ķeltu valodām ir tik būtiskas, ka nevar būt nejaušas. Tas lika pamatus idejai par senajiem indoeiropiešiem un to pirmvalodu. Pārņemot no valodniecības līdzību analīzi un radniecību rekonstrukciju, drīz izveidojās salīdzinošās mitoloģijas nozare. Par tās vājāko punktu kļuva vēlme visiem mītiem atrast vienu, kopīgu skaidrojumu – tā sauktie animisti (latīņu anima ‘gars, dvēsele’) uzskatīja, ka visi mīti ir cēlušies no priekšstatiem par ticību gariem vai dvēselēm, savukārt tā sauktajā natūrismā tā ir dabas parādību tēlaina aprakstīšana. Pazīstamākais šādas pieejas autors bija vācu pētnieks Frīdrihs Makss Millers (Friedrich Max Müller), kurš visu mītos skaidroja kā dabas (it īpaši saules un debesu) parādības un ir palicis vēsturē ar savu apgalvojumu, ka “mīts ir valodas slimība”. Līdzīgi Adalberts Kūns (Adalbert Kuhn) mitoloģijas centrā novietoja vētras, Georgs Hisings (Georg Hüsing) – mēnesi, Andželo de Gubernaitis (Angelo de Gubernaitis) – dzīvniekus, bet Johanness Hertels (Johannes Hertel) – uguni. Britu kultūras antropoloģijas pamatlicējs Edvards Teilors (Sir Edward Burnett Tylor) skaidroja mitoloģijas un reliģiskās domas pamatus ar vienotu animisma principu. Viņš aizsāka antropoloģisku reliģijas pētniecību, kas ir viens no vadošajiem mitoloģijas pētniecības ietvariem (reliģijas antropoloģija). No E. Teilora animisma Edinburgas jurists Džons Maklenans (John Ferguson McLennan) attīstīja totēmisma teoriju.

Vienlīdz nozīmīga mitoloģijas pētniecībā bija arī nacionālā romantisma nostiprināšanās Eiropā pēc Napoleona kariem. Mitoloģijas pētniecība ieguva milzīgu nozīmi un prestižu dzimstošā nacionālisma ietvaros un metodoloģiski atbrīvojās no piesaistes antīkajām kultūrām. Par pētījumu objektu kļuva moderno Eiropas etnisko grupu priekšteču mitoloģija – vācu un skandināvu, prūšu, slāvu, latviešu. Savukārt līdzās senajiem tekstiem, valodas un vēstures liecībām, mitoloģiju rekonstruēšanā savu vietu sāka ieņemt folklora. Vienu no stūrakmeņiem tādai pieejai ielika ģermāņu valodu, mītu un folkloras pētnieki brāļi Grimmi – Jākobs (Jacob Ludwig Karl Grimm) un Vilhelms (Wilhelm Carl Grimm), it īpaši “Vācu mitoloģijas” (Deutshche Mythologie, 1935) autors J. Grimms. Pamazām veidojās mitoloģijas un vēstures pētniecības nošķīrums: mitoloģija no senākās vēstures kļuva par kritiski izvērtējamu vēstures avotu. Tāds pārejas laika darbs ir arī lietuviešu–poļu vēsturnieka Teodora Narbuta (Teodoras Narbutas) “Lietuviešu senatne” (Dzieje starożytne narodu litewskiego, 1835), kuras pirmo sējumu veidoja “Lietuviešu mitoloģija” (Mitologia Litevska).

Latviešu un prūšu mitoloģijas pētnieks Vilhelms Manhards (Wilhelm Mannhardt) savos darbos, kas tapa Kēnigsbergā, pirmais izmantoja folkloras vākšanas aptaujās iegūtus datus. Gan brāļi Grimmi, gan V. Manhards uzskatīja, ka mūsdienu zemnieku stāstos un paražās ir atrodamas seno mītu atskaņas. Nacionālā romantisma laikmetā mitoloģijas un episkās sendzejas pētīšana notika vienlaicīgi ar jaunu eposu, mītu un dievu panteonu sacerēšanu, abi procesi viens otru ietekmēja un to mērķi bieži pārklājās. Mīta kā senās kultūras liecības pieņemšana notika vienlaikus ar tā satura racionalizēšanu un apšaubīšanu. Mītu kā nepatiesu vēsturi vai pirmatnēju zinātni interpretēja arī komunisma pamatlicēji Kārlis Markss (Karl Marx) un Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels), ar to uz ilgu laiku nosakot dogmatizētu izpratni par mitoloģiju sociālisma bloka valstīs.

Skotu orientālists un Bībeles pētnieks Viljams Smits (William Robertson Smith) 19. gs. beigās pirmais izvirzīja pieņēmumu, ka mīts un reliģija sākotnēji izriet no rituāliem, nevis otrādi. Viņa idejas aizsāka tā saukto Kembridžas rituālistu virzienu reliģiju pētniecībā. Uz tā pamata vienu no ietekmīgākajām mitoloģijas teorijām – mīta un rituāla teoriju ­– attīstīja antropologs Džeimss Frēzers (Sir James George Frazer). Savā daudzsējumu darbā “Zelta Zars” (The Golden Bough, 1890) viņš skaidroja pieņēmumu, kā no maģijas – idejām un rituāliem – attīstās mīti, tālāk reliģija un zinātne. Kad tiek zaudēta ticība maģijai, palikušie rituāli iegūst jaunus skaidrojumus, un tā rodas mīti. Dž. Frēzers attīstīja ietekmīgas idejas par totēmismu, radniecību un varas pārmantošanu.

Tālāko mitoloģijas pētniecību būtiski ietekmēja vairāki paradigmatiski pavērsieni sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kas noritēja ap 19. un 20. gs. miju: Emila Dirkema (David Émile Durkheim) reliģijas socioloģija, Ferdināna de Sosīra (Ferdinand de Saussure) lingvistika, Vilhelma Vunda (Wilhelm Maximilian Wundt) eksperimentālā psiholoģija, Lisjēna Levī-Brila (Lucien Lévy-Bruhl) primitīvās mentalitātes hipotēze. No 20. gs sākuma mīts ieņēma nozīmīgu vietu arī jaunajā psihoanalīzes nozarē. Atsaucoties uz sengrieķu mitoloģiju, Zigmunds Freids (Sigismund Freud) deva nosaukumu Edipa kompleksam (“Sapņa interpretācija”, Traumdeutung, 1899) un lika pamatus mīta kā apspiestas dziņas interpretācijai individuālā līmenī, bet pēc tam to attiecināja jau uz kolektīva pirmatnējo vainu (“Totēms un tabu”, Totem und Tabu, 1913). Z. Freida sekotājs un vēlākais pretinieks Karls Gustavs Jungs (Karl Gustav Jung) mītos saskatīja arhetipu (visiem kopīgu, neapzinātu psihes struktūru–tēlu) reprezentāciju, kas ir kopīga mītiem, sapņiem un pasakām. Salīdzinošā mitoloģija šinī gadījumā pierādīja arhetipu universālumu, savukārt atsevišķi mīti bija attiecīgās sabiedrības mērķu, dziļāko baiļu un sapņu izpausmes. K. G. Jungs pieļāva pozitīvu un radošu interpretāciju. Pazīstamākais K. G. Junga pieejas attīstītājs bija literatūrpētnieks Džozefs Kempbels (Joseph John Campbell), kurš paplašināja šo tēlu stāstījuma funkcijas.

Funkcionālisma teorijas sekotāji uzskatīja, ka mītu galvenais uzdevums ir veidot sabiedrības un tās atsevišķo locekļu uzvedību, piedāvājot akceptētus rīcības modeļus.

Pētot Polinēzijas pamatiedzīvotājus, Broņislavs Maļinovskis (Bronisław Kasper Malinowski) nonāca pie secinājuma, ka mīti ataino sabiedrisko institūciju izcelsmi un tā attaisno noteiktas kultūras normas. Tas mitoloģijas pētniecību tuvināja mūsdienīgai izpratnei, kurā mīts ir atbrīvots no reliģiskām un arhaiskām konotācijām, bet saglabā savas sociālās funkcijas. Arī Mirčas Eliades (Mircea Eliade) mūžīgās atgriešanās teorija paredz, ka kopienas locekļi izspēlēti (rituālos) atkārto mītus, lai atgrieztos aizvēsturiskā “pirmlaikā” un atjaunotu jēgpilnu sabiedrisko kārtību, savukārt mūsdienu cilvēku neirozes izraisa atsvešināšanās no mītiskā un svētā.

Vienlīdz nozīmīgi funkcionālisma un strukturālisma pētniecībai bija britu sociālā antropologa Alfrēda Redklifa-Brauna (Alfred Reginald Radcliffe-Brown) darbi, jo īpaši hipotēze par bināro opozīciju nozīmi mītos. Strukturālisma pamatpieņēmums ir mīta un valodas līdzība – abos atsevišķi elementi savu jēgu iegūst tikai kopā ar citiem elementiem. Strukturālisti cenšas atklāt, kāda ir mīta loģika – ka mīts nav zinātnes priekšgājējs vai nepatiesība, bet gan iekšēji sakarīgs sava laikmeta kādas cilvēku grupas kultūras atspoguļojums, burtiski saistīts ar savu dzīves pasauli. Atsevišķi mitoloģijas elementi ir skaidrojami tikai plašākā sistēmā, kuru raksturo vienota, bet ne vienmēr redzama nozīmju struktūra, piemēram, pretstati labs un ļauns, augša un apakša, jēls un vārīts, zeme un debess. Tādā ziņā mīts drīzāk atspoguļo prāta uzbūvi, nevis neapzinātas dziņas. Rietumu pasaulē strukturālismu par vadošo mitoloģijas teoriju pēc Otrā pasaules kara padarīja franču antropologs Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss). Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā strukturālisms attīstījās tā sauktās Tartu-Maskavas semiotikas skolā (Tartu-Moscow Semiotic School, Тартуско-московская (московско-тартуская) семиотическая школа), Jeļeazara Meletinska (Елеазар Моисеевич Мелетинский), Vladimira Toporova (Владимир Николаевич Топоров), Vjačeslava Ivanova (Вячеслав Всеволодович Иванов) darbos. Ietekmējoties no Vladimira Propa (Владимир Яковлевич Пропп) formālisma, padomju strukturālisti ar salīdzinošās mitoloģijas un valodniecības starpniecību rekonstruēja senākos “pirmmītus” un atklāja to izpausmes vēlāko laiku kultūrā. Pamatus vienotam seno indoeiropiešu mitoloģijas un sabiedrības struktūru skatījumam lika Žoržs Dimezils (Georges Dumezil), apvienojot atziņas no F. Sosīra lingvistikas, E. Dirkema socioloģijas un Dž. Frēzera reliģijas un maģijas pētījumiem. Ar Rolāna Barta (Roland Barthes) semiotisko pieeju poststrukturālisms pilnībā atbrīvoja mitoloģiju no piesaistes reliģijai vai folklorai, ļaujot mītu kā slēptu apzīmēšanas struktūru saskatīt visdažādākajās mūsdienu kultūras, politikas un ikdienas dzīves izpausmēs.

Džanbatista Viko statuja. Roma, 2012. gads.

Džanbatista Viko statuja. Roma, 2012. gads.

Fotogrāfe Renata Sedmakova. Avots: Shutterstock.com.

Džeimss Poselvaits (James Posselwhite). "Viljams Džonss". 1836. gads.

Džeimss Poselvaits (James Posselwhite). "Viljams Džonss". 1836. gads.

Avots: The Print Collector/Print Collector/Getty Images, 463963363.

Brāļi Jākobs un Vilhelms Grimmi. Ilustrācija, ap 1735. gadu.

Brāļi Jākobs un Vilhelms Grimmi. Ilustrācija, ap 1735. gadu.

Avots: Hulton Archive/Getty Images, 51245545.

Džeimss Frēzers. 1928. gads.

Džeimss Frēzers. 1928. gads.

Avots: Getty Images, 515170114. 

Pētniecības metodes

Mitoloģijas pētniecībā tiek lietots visplašākais humanitāro, sociālo un mākslas zinātņu metožu klāsts. Pētniecības nozares un metodes izvēle ir tieši atkarīga no tā, kā tiek konstruēts jeb definēts izpētes objekts – mīts. 19. un 20. gs. gaitā ir radītas vairāk nekā 600 dažādas mītu definīcijas. Vienlaikus lielākajai daļai mitoloģijas pētījumu ir raksturīgi šādi secīgi soļi:

  1. izpētes objekta definēšana (kas var būt jau nosacīta izvēlētās nozares vai pētniecības tradīcijas ietvaros),
  2. datu ieguve,
  3. sistematizēšana,
  4. salīdzinājums.

Mitoloģijas pētījumos tiek izmantots visplašākais avotu klāsts – valodas un arheoloģijas liecības, folkloras materiāli un rakstītā vēsture, pacientu sapņi, daiļliteratūra un lauka pētījumu dati. Mūsdienu mitoloģiju analīzē avots var būt jebkura kultūras reprezentācija – teksti, attēli, filmas, reklāmas un citi. Metodoloģiski nozīmīgākais solis ir iegūto datu – mītu vai to elementu – sistematizēšana. Tā no atsevišķām vienībām – mītiem – rodas sistēma – mitoloģija. Izplatītākie mītu sistēmu veidi ir naratīvu kopums un reliģiska (piemēram, dievu panteons) vai semiotiska (kultūras teksts) sistēma. Salīdzinošā pētniecība veido atgriezenisko saiti ar iepriekšējiem metodoloģiskajiem soļiem, kā arī rada jaunas zināšanas, kas ir vērstas galvenokārt trīs pētniecības virzienos:

  1. dažādu mitoloģiju kopīgo pamatu rekonstrukcija,
  2. savstarpējā ietekme – kultūru apmaiņa un migrācija,
  3. tipoloģisku vai naratīvu līdzību apkopošana.
Pašreizējais attīstības stāvoklis

Mūsdienās mitoloģijas pētījumi norisinās galvenokārt folkloristikas un antropoloģijas nozaru paspārnē un ir veltīti dažādu tautu, reģionu vai etnisko grupu mitoloģijām vai to aspektiem. Līdztekus kopš 20. gs. otrās puses, bieži vien postkoloniālisma vai poststrukturālisma teoriju ietekmē, norisinās kritiska iepriekšējo pētījumu un to politisko seku izvērtēšana, galvenokārt koloniālisma un nacionālisma kontekstos. Postmodernā mitoloģijas pētniecība vairs nemeklē pirmmītus, bet drīzāk akceptē katras mīta versijas konkrēto vēsturisko un kultūras nozīmību. Ievērojamu mitoloģijas pētniecības daļu mūsdienās veido kultūras studijas, kuru pētījuma objekts ir seno mītu un mitoloģiju reprezentācija dažādos medijos, it īpaši televīzijā, literatūrā, kino un datorspēlēs.

Svarīgākie periodiskie izdevumi

Mitoloģijas pētījumi mūsdienās galvenokārt tiek publicēti citu nozaru, piemēram, folkloristikas, izdevumos. Izņēmums kopš 2013. gada ir žurnāls Nouvelle Mythologie Comparée franču valodā, savukārt angliski – kopš 2015. gada izdotais Comparative Mythology, ko publicē Starptautiskā salīdzinošās mitoloģijas pētniecības biedrība (The International Association for Comparative Mythology).

Nozīmīgākie pētnieki

Līdzās iepriekš minētajiem nozares pamatlicējiem jāmin arī 20. un 21. gs. nozīmīgākie mitoloģijas pētnieki un kritisku teoriju autori: vācu luterāņu teologs un Jaunās Derības interprets Rūdolfs Bultmans (Rudolf Bultmann), amerikāņu folklorists Alans Dandess (Alan Dundes), indoeiropiešu mītu pētnieki Brūss Linkolns (Bruce Lincoln) un Emīlija Laila (Emily Lyle), somu folklorists Lauri Honko (Lauri Honko) un mītu pētniecības vēstures pētnieks Viljams Dotijs (William Doty). 

Multivide

Terakotas plāksne, kas ataino Odiseju, Eirikleju, Pēnelopi un Odiseja dēlu Tēlemahu no sengrieķu varoņeposa "Odiseja". Ap 450. gadu p. m. ē.

Terakotas plāksne, kas ataino Odiseju, Eirikleju, Pēnelopi un Odiseja dēlu Tēlemahu no sengrieķu varoņeposa "Odiseja". Ap 450. gadu p. m. ē.

Avots: Fletcher Fund/Metropolitan Museum of Art. 

Džanbatista Viko statuja. Roma, 2012. gads.

Džanbatista Viko statuja. Roma, 2012. gads.

Fotogrāfe Renata Sedmakova. Avots: Shutterstock.com.

Džeimss Poselvaits (James Posselwhite). "Viljams Džonss". 1836. gads.

Džeimss Poselvaits (James Posselwhite). "Viljams Džonss". 1836. gads.

Avots: The Print Collector/Print Collector/Getty Images, 463963363.

Brāļi Jākobs un Vilhelms Grimmi. Ilustrācija, ap 1735. gadu.

Brāļi Jākobs un Vilhelms Grimmi. Ilustrācija, ap 1735. gadu.

Avots: Hulton Archive/Getty Images, 51245545.

Džeimss Frēzers. 1928. gads.

Džeimss Frēzers. 1928. gads.

Avots: Getty Images, 515170114. 

Terakotas plāksne, kas ataino Odiseju, Eirikleju, Pēnelopi un Odiseja dēlu Tēlemahu no sengrieķu varoņeposa "Odiseja". Ap 450. gadu p. m. ē.

Avots: Fletcher Fund/Metropolitan Museum of Art. 

Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • antropoloģija
  • folkloristika
  • kultūra
  • reliģija
  • socioloģija

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Barts, R., Mitoloģijas, Rīga, Omnia Mea, 2010.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Dundes, A. (ed.), Sacred Narrative, Readings in the Theory of Myth, Berkeley, Los Angeles, London, University of California Press, 1984.
  • Ellwood, R.S., The Politics of Myth: A Study of C. G. Jung, Mircea Eliade, and Joseph Campbell, Albany, State University of New York Press, 1999.
  • Kuper, A., The Reinvention of Primitive Society: Transformations of a Myth, London, New York, Routledge, 2005.
  • Lincoln, B., Theorizing Myth. Narrative, Ideology, and Scholarship, Chicago, London, The University of Chicago Press, 1999.
  • Mūks, R., Mīts un iztēle, Rīga, Karogs, 1991.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Patton, L. and E. Doniger (eds.), Myth and Method, Charlottesville, London, University Press of Virginia, 1996.
  • Puhvel, J., Comparative mythology, Baltimore, London, John Hopkins University Press, 1989.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Toms Ķencis "Mitoloģija". Nacionālā enciklopēdija. (skatīts 04.10.2023)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

Šobrīd enciklopēdijā ir 4071 šķirklis,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2023. © Tilde, izstrāde, 2023. © Orians Anvari, dizains, 2023. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana