Šīs sistēmas veidojas no uzvedības veidiem, praksēm un uzskatiem par pasauli, kas rodas, interpretējot tekstus, svētvietas, vīzijas un citus medijus vai pieredzi, kas kalpo par pārdabisku, transcendentu, eksistenciālu, mistisku, garīgu vai citādi empīriski nepierādāmu apgalvojumu avotu; kā arī organizācijām vai indivīdiem, kas izplata minētos uzvedības veidus, prakses un uzskatus un praksē sasaista cilvēkus un to grupas ar kulturnosacītiem pārdabiskiem, transcendentiem, eksistenciāliem, mistiskiem vai garīgiem fenomeniem.

Pats vārds religio cēlies vai nu no darbības vārda relegere ‘atkal iziet cauri’ (domās vai tekstā; no re- ‘atkal’ un legere ‘lasīt’) vai arī no darbības vārda religare ‘cieši sasaistīt’, ar to saprotot saikni starp cilvēku un dieviem; vai arī no lietvārda religiens ‘uzmanīgs’, kas ir antonīms vārdam negligens ‘vienaldzīgs’. Romiešu izpratnē reliģija bija daļa no sabiedriskās dzīves prakses, kur pareizā dievību pielūgšana nodrošināja harmoniju sabiedrībā un labklājību iepretī nepareizai vai pārmērīgai dievbijībai.

Reliģijas definēšana, meklējot īpatnējās vai unikālas iezīmes, kas atšķirtu “reliģisko” no pārējās cilvēku dzīves, ir unikāla Rietumu nodarbe. Šī pieeja ceļas no Rietumu filozofiskās, intelektuālas un zinātniskas nostājas un dominējošās reliģiozitātes. Šī reliģiozitāte ir mantojums no jūdaismam, kristietībai un islāmam raksturīgās izpratnes, ko filozofijā dēvē par teismu. Teisma pamatā ir radikāls pretnostatījums starp transcendentu dievību un visu pārējo, starp radītāju un radību, Dievu un cilvēku. Šī reliģiskā un laicīgā dihotomija Rietumos sastopama daudzveidīgās formās. Daudzu ticīgo skatījumā ikviena svētnīca – baznīca, mošeja, sinagoga – reprezentē sakrālo telpu iepretī laicīgai. Šis nodalījums izpaužas arī rituālos, svētkos, īpašajā dzīvesveidā un/vai apģērbā, vai arī piederībā reliģiskām kopienām iepretī pārējai sabiedrībai. Sakrālais ir tas, kas tiek specifiski nodalīts reliģijas vajadzībām, laicīgais ir tas, kas paliek pāri – pasaule apkārt konkrētajā laikmetā.

Šī Rietumu dihotomiskā izpratne rada problēmas, mēģinot to universāli attiecināt uz visām kultūrām un reliģijām pasaulē. Pirmatnējās sabiedrībās tas, kas Rietumos tiek dēvēts par reliģisku, ir integrāla daļa no dzīvesveida un nav nodalāms no dzīves kā tādas. Konfūcismā, daoismā un šinto reliģiskā dzīve paredz harmoniju starp cilvēcisko un dabisko un to vienību. Savukārt visās budisma formās tiek noliegta transcendenta radītāja pastāvēšana, bet esamības avots ir nenosakāms un bezpersonisks.

Praktiskajā nozīmē reliģija veidojas no reliģiskām kopienām un indivīdiem, to uzskatu sistēmām, institūcijām un jebkāda veida medijiem, kurus tie izmanto, lai izplatītu un saglabātu savas idejas. Rietumu kontekstā un arī lielākajā pasaules daļā saistībā ar globalizācijas procesiem no likuma perspektīvas reliģija pastāv reģistrētu reliģisku organizāciju veidā. Šādā veidā tās uztur oficiālas attiecības ar valsts iestādēm. Šīs attiecības tiek regulētas ar likumiem, kas skar nodokļu politiku, tiesības izplatīt savu mācību publiski un valsts iestādēs (skolas, slimnīcas, cietumi, bruņotie spēki). Bieži šīs attiecības veidojušās vēsturiski un var pieņemt krasi atšķirīgas formas.

Jēdziena “reliģija” teorētiskā nozīme nav viennozīmīgi noteikta reliģijpētnieku vidū. Teorētiskās reliģijas definīcijas varētu iedalīt funkcionālās un fenomenoloģiskās jeb tajās, kas akcentē reliģijas nozīmi cilvēku sabiedrībā iepretī tām, kas skaidro tās būtību un nozīmi indivīda dzīvē. Tāpat funkcionālās definīcijas visbiežāk izvairās no references uz pārdabisko. Pastāv arī definīcijas, kas apvieno abus domāšanas virzienus. Funkcionāla izpratne par reliģiju neparedz arī ateistisku skatījumu.

Melfords Spiro (Melford Spiro) – institūcija, kas sastāv no kulturnosacītas mijiedarbības ar kulturā definētām pārcilvēciskām būtnēm.

Klifords Gīrcs (Clifford Geertz) – simbolu sistēma, kas integrē pasaules skatījumu un etosu.

Pīters Bergers (Peter Berger) – augstākā cilvēkam pieejama leģitimācijas pakāpe, pasargājot kultūras konstruktus no anomijas jeb haosa.

Savukārt reliģijpētnieks Timotijs Ficdžeralds (Timothy Fitzgerald) kritizēja reliģijas jēdzienu par to, ka tas liek nekritiski uzspiest Rietumu teismu atšķirīgām mācībām un kopienām, kas pastāv pasaulē, līdz ar to nosliecoties uz reliģisku universālismu, kas viņaprāt nav pētnieciski korekta pozīcija. Viņš piedāvāja tā vietā izmantot kultūras jēdzienu un apgalvoja, ka nav iespējams analītiski izdalīt reliģiju kā vienu kultūras kategoriju.

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā ir kļuvis populārs arī garīguma (spirituality) jēdziens, sākotnēji kā pašidentifikācijas veids cilvēkiem, kuri nesaista sevi ar institucionālo reliģiozitāti (baznīcām vai citām reliģiskām kopienām), bet piekopj prakses, kas tradicionāli saistītas ar reliģiju. Arī tradicionālās kopienas sāka piedāvāt dažādas garīguma prakses, pasniedzot reliģijas elementus mūsdienu sabiedrībai pieejamākajā veidā. Garīgums kļuva arī par pētniecisku kategoriju, kaut arī tās vērtība tika apstrīdēta, ņemot vērā, ka pie garīguma var tikt pieskaitītas visdažādākās prakses vai cilvēka uzskati par dzīves jēgu plašākajā veidā. Līdzīgi garīguma kā brīvākas reliģiozitātes formas pretnostatījums reliģijai kā striktākai ne vienmēr ir vietā, jo garīguma tradīcijās arī pastāv autoritātes, sakrālie teksti un kārtība.

Reliģiju pēta vairākas humanitārās disciplīnas: reliģijpētniecība, teoloģija, socioloģija, filozofija, psiholoģija, politoloģija, antropoloģija, vēsture, kā arī tās elementus vai ietekmi analizē kultūras studijas plašākajā nozīmē – pētot literatūru, kino, mūziku vai jebkādus citus mūsdienu medijus, kuros atrodamas tiešas vai netiešās atsauces uz reliģiskiem elementiem.

Atsevišķas reliģijpētniecības apakšnozares ir: reliģijas socioloģija, kas analizē reliģisku kopienu un indivīdu pastāvēšanas dinamiku no socioloģijas metožu perspektīvas, reliģijas pedagoģija, kas pēta reliģiskās izglītības problemātiskus jautājumus, reliģijas psiholoģija, kas analizē reliģiskās kopienas un indivīdus no psiholoģijas teoriju perspektīvas.

Reliģipētniecības vēsturē radušās vairākas pieejas reliģiju klasifikācijai, piemēram, ābrahāmiskās reliģijas (jūdaisms, islāms, kristietība). Šī reliģiju grupēšana balstās tajā, ka visas trīs reliģiskās grupas sākotnēji atsaucās uz Ābrahāma stāstu. Šīs klasifikācijas vērtība tomēr tiek apstrīdēta, jo tiek ignorētas šo reliģiju atšķirības, kā arī no šīs grupas parasti tiek izslēgtas jebkādas citas kustības, kurām Ābrahāma tēls ir nozīmīgs (bahāieši, Pēdējo dienu svētie, mandejieši).

Pasaules reliģiju iedalījums ir problemātisks, jo tas var norādīt gan uz kādas kopienas pastāvēšanu visā pasaulē, gan uz tās piekritēju skaitu attiecībā pret pasaules iedzīvotāju kopskaitu. Piemēram, jūdaisma un bahai ticības piekritēji ir pārstāvēti lielākajā pasaules daļā, bet to skaits ir krietni mazāks, nekā kristietības, budisma, hinduisma un islāma piekritēju skaits. Starp pasaules reliģijām bieži ierindo arī pagānisma reliģijas, kuras savā saturā ir atšķirīgas un obligāti neveido homogēnu vai radniecisku ideju klāstu, lai gan arī minētās lielās pasaules reliģijas sastāv no neatkarīgām kopienām, kuras visbiežāk uzskata sevi par pareizās ticības nesējiem iepretī pārējām kopienām šajā reliģijā.

Reliģiskās uzvedības aizsākumi atrodami jau vidējā paleolītā (aptuveni 300 000.–30 000. g. p. m. ē.), kad parādās pirmās liecības par mērķtiecīgiem apbedījumiem, kā arī par apbedīšanas rituāliem, līdzās ķermenim apglabājot arī mantas, kas norāda uz iespējamo pārliecību par pēcnāves dzīvi. Vēlajā paleolītā (aptuveni 30 000.–8000. g. p. m. ē.) vērojamas pirmās liecības par totēmismu, simpatētisko maģiju un senču kultu. Šī perioda sākumu raksturo arī vēlīnāka paleolīta reliģisko autoritāšu (šamaņu, priesteru u. tml.) trūkums un rituāli, kuros visi cilts locekļi piedalās vienlīdzīgi.

Mezolītā sakarā ar pakāpenisku transformāciju no kultūras, kas orientēta uz medniecību, pie mednieku un vācēju kultūras, reliģiozitātes centrā dzīvnieku pasaules vietā nāk auglības kulti. Šajā sakarā attīstās arī reliģiskie priekštati, kas sasaista auglību, seksualitāti, veģetācijas procesus dabā un lauksaimniecības ciklu, kā arī auglīgās zemes identificēšana ar mātes simbolismu.

Neolīta laikmetā novērojams ar dzīvniekiem saistītu kultu noriets. Vērojama dubultu apbedījumu tradīcija, kad vīrs un sieva tiek apglabāti kopā. Šīs liecības arī norāda uz to, ka sieva tika nogalināta, lai tiktu apbedīta līdzās vīram. Atrodamas liecības arī par upurēšanu.

Ar Mezopotāmijas reliģijām (ap 4000.–3500. g. p. m. ē.) sākās reliģisko tekstu vēsture. Periodā starp 8.–2. gs. p. m. ē. aizsākās liela daļa ievērojamo pasaules reliģisko tradīciju: budisms, konfūcisms, džainisms, hinduisms, jūdaisms, zoroastrisms, kā arī attīstījās grieķu filozofija, t. sk. platonisms, kas ievērojami ietekmēja vēlākās Rietumu reliģiskās un filozofiskās tradīcijas. Citas mūsdienās ievērojamas tradīcijas ir vēlīnākas: kristietība aizsākās 1. gs. m. ē., islāms – 6. gs. m. ē.

Laikmetā no dibināšanas līdz mūsdienām lielās pasaules reliģiskās tradīcijas piedzīvoja dažādas transformācijas, ietekmes, šķelšanās un atjaunotnes un nepastāv kā vienotas kopienas ideju, piederības un pārvaldes līmenī. Katrā tradīcijā ir vairāki atzari, kas lielākoties pastāv uz savu interpretāciju attiecībā pret tradīcijas saturu, būtību un nozīmi, kā arī veido attiecības ar pārējiem atzariem un citām reliģiskām tradīcijām.

Vēsturiski līdz 19. gs. beigām reliģija galvenokārt tika pētīta teoloģijas ietvaros kā kristietības refleksija par savu vēsturi un saturu konkrētajā laikmetā. Citas reliģijas tika uzskatītas par kristietības deviācijām vai maldīgām mācībām, kuras nepieciešams atspēkot. Apgaismības laikmetā deisma filozofijas paspārnē sāka veidoties izpratne par reliģisku universālismu, kur visas reliģijas tiek saprastas kā atšķirīgas atbildes uz viena un tā paša Dieva pastāvēšanu, kaut arī izvērtējot tās pēc to atbilstības Rietumu ētikai.

19. gs. sāka veidoties un attīstīties reliģijpētniecība, sākotnēji kā daļa no teoloģijas studijām un arī kā atsevišķa disciplīna. Sākotnēji apgaismības ietekmē tā tika saprasta kā objektīvs skatījums uz reliģiju, pētniekam neiesaistoties tās procesā un vērtējot tās norises neitrāli. Taču 20. gs. beigās šī neitralitāte tika apšaubīta, un mūsdienu reliģijpētnieki apzinās šo ierobežojumu un saprot, ka pilnīga neitralitāte un objektivitāte nav iespējama. 20. gs. radās arī izpratne par reliģijas studēšanu reliģiskās pieredzes plaknē, atsakoties no dogmatisku tekstu studijām. Daļa no šīs tendences ir garīguma studijas, kas ir atbilde uz 20. gs. otrās puses Rietumu cilvēku tendenci pretnostatīt garīgumu (spirituality) reliģozitātei (religiosity), kur reliģiozais tiek saprasts kā novecojis, institucionāls, apspiedošs, bet garīgais kā moderns, individuāls, atbrīvojošs. Pētnieki atzīst, ka arī garīguma diskursā pastāv institūcijas, autoritatīvas personas un dogmatika. Pats garīguma jēdziens tika kritizēts kā pārāk izplūdis, jo ar to var saprast jebkādas ētiskas mācības, un var saturēt elementus no reliģijas, filozofijas, psiholoģijas, eksaktām zinātnēm vai citiem avotiem. 

Reliģijas noriets Rietumos tika prognozēts kopš 20. gs. otrās puses saistībā ar pieaugušo sabiedrības sekularizāciju. Mūsdienās pētnieki ir uzmanīgi pret šādām prognozēm un aicina pievērsties konkrētu reliģisku kopienu dinamikas analīzei. Rietumu sabiedrībā pastāv gan augošas, gan dilstošas reliģiskās kopienas, un tam ir dažādi iemesli atkarībā no konteksta. Pastāv arī tādas jaunās reliģiskās kustības, kas saista savu ideoloģiju ar sekulāro humānismu, piedāvājot savu rituālu, sapulču un ideju klāstu, kas līdzinās kristīgo kopienu praksei, bet neatsaucas uz jebko pārdabisku.

20. gs. otrajā pusē attīstās starpreliģiju dialogs kā pasaules miera, saticības un vienotības veicināšanas rīks Rietumos, kā arī citviet pasaulē. Starpreliģiju dialogu īsteno gan reliģisku kopienu oficiālie pārstāvji, gan neatkarīgas sabiedriskās organizācijas. 21. gs. sākums tiek vērtēts arī kā postsekulārisma laikmets, kurā pretēji paredzētam reliģijas ietekmes norietam tā ieņem jaunās nišas sabiedrībā.

Reliģijpētniecība mūsdienās ir disciplīna ar potenciālu veikt starpdisciplinārus pētījumus – iesaistot metodes, pieejas un atziņas no plaša zinātņu klāsta. Lai analizētu reliģiju mūsu sabiedrībā un indivīdu reliģisko pieredzi, tiek pielietotas literatūrzinātnes, socioloģijas, filozofijas, lingvistikas, bioloģijas, vēstures, psiholoģijas un citu nozaru metodes un pieejas.

Amerikas reliģijas akadēmija (American Academy of Religion, dibināta 1909. gadā kā Bībeles pasniedzēju apvienība). Vēlāk tā pievērsās visu reliģiju izpētei un mūsdienās publicē tiešsaistes un drukātos izdevumus, lai veicinātu reliģijas akadēmisku izpēti un sabiedrības izpratni par to. Tā publicē Journal of the American Academy Religion žurnālu, piecas akadēmisku grāmatu sērijas, grāmatu recenzijas un tiešsaistes žurnālu Religious Studies News.

Starptautiskā reliģiju vēstures asociācija (The International Association for the History of Religions, kopš 1935) darbojas ar mērķi visā pasaulē veicināt vēsturisku, sociālo un salīdzinošu reliģijpētniecību, kā arī kalpo par pasaules forumu kritiskai, analītiskai un starpkultūru pētniecībai reliģijas laukā. Tai pieder arī Eiropas reliģijpētniecības asociācija (European Association for the Study of Religions).

Pasaules reliģiju parlaments (Parliament of World’s Religions) pirmoreiz sapulcējās 1893. gadā un atkārtoti 1993. gadā, svinot pirmā parlamenta simtgadi. Kopš 1993. gada tas notiek regulāri katru gadu, pulcinot lielāko daļu pasaules reliģiju pārstāvjus ar mērķi veicināt starpreliģiju dialogu un reliģisku organizāciju iesaistīšanos dialogā ar pasauli, kā arī veidot taisnīgu, mierpilnu un ilgtspējīgu pasauli.

Harvard Theological Review (izdevējs Harvard Divinity School, kopš 1908); The International Journal for the Psychology of Religion (izdevējs Taylor & Francis, kopš 1991); Journal of Contemporary Religion (izdevējs Routledge, kopš 1985); The Journal of Religion (izdevējs University of Chicago Press, kopš 1897); Journal of Religion and Popular Culture (izdevējs University of Toronto Press, kopš 2002); Journal for the Scientific Study of Religion (izdevējs Society for the Scientific Study of Religion, kopš 1961); Religious Studies (izdevējs Cambridge University Press, kopš 1965); Religious Studies Review (izdevējs Rice University School of Humanities, kopš 1975); Review of Religious Research (izdevējs Religious Research Association, kopš 1959); Studies in Religion/Sciences Religieuses (izdevējs SAGE Publications, kopš 1971).

Viljams Džeimss (William James) – amerikāņu filozofs un psihologs, kurš lika pamatus reliģisku fenomenu analīzei no indivīdu reliģiskās pieredzes perspektīvas, uzskatot to par centrālu reliģijpētniecības objektu iepretī reliģiskām institūcijām. Šī pieeja paredzēja pieredzes analīzi psiholoģijas teoriju ietvaros.

Makss Vēbers (Max Weber) – vācu sociologs, filozofs un ekonomists. Nozīmīgākais pienesums ir sasaiste starp reliģiskām idejām un ekonomisko situāciju un sabiedrības stratifikāciju. M. Vēbers uzskatīja reliģiju par vienu no faktoriem sekulārās kapitālistiskas sabiedrības veidošanā, reliģiskām idejām un garīdzniecības profesionalizācijai pakāpeniski attīstoties paralēli reliģisko ideju transformācijai.

Emils Dirkems (Émile Durkheim) – franču sociologs, kurš lika pamatus reliģijas interpretācijai pēc tās funkcijas sabiedrībā. E. Dirkems uzskatīja, ka modernās sabiedrības konstrukcijas un spējas izprast pasauli ir cēlušās no reliģijas. Savā darbā viņš fokusējās uz Amerikas un Austrālijas vietējo iedzīvotāju reliģiju – totēmismu, uzskatot to par senāko reliģijas paveidu un līdz ar to avotu tam, lai saprastu reliģijas būtisko saturu un nozīmi.

Broņislavs Maļinovskis (Bronisław Kasper Malinowski) – poļu antropologs un etnogrāfs. Pētīja Jaungvinejas un Austrālijas pamatiedzīvotāju kopienas. B. Maļinovska pētījumos reliģijas galvenā funkcija tiek saprasta kā mehānisms, kas palīdz indivīdiem un sabiedrībai pārvarēt emocionālo stresu, kas rodas dzīves krīžu (dzimšana, pubertāte, laulība, nāve) gaitā.

Mirča Eliade (Mircea Eliade) – rumāņu reliģiju vēsturnieks, reliģijas fenomenoloģijas skolas pārstāvis. M. Eliade vērsās pret reliģisku fenomenu reducēšanu uz psiholoģiskiem, sociāliem, ekonomiskiem, vēsturiskiem vai citiem fenomeniem. M. Eliade attēloja sakrālā (reliģiskā) un profānā (sekulārā) attiecības kā dialektiku, kurā paradoksālajā veidā mūžīgais manifestējas laikā un telpā. Viņš arī apgalvoja, ka reliģijas ļauj interpretēt universālas simboliskās sistēmas, kas vienmēr norāda uz transcendentu sakrālu jēgu.

Ninians Smārts (Ninian Smart) – skotu reliģijpētnieks, kurš dibināja pirmo sekulāro reliģijpētniecības departamentu Apvienotajā Karalistē. N. Smārta pienesums reliģijpētniecībai ir pāreja no mēģinājumiem definēt un studēt reliģiju un tās būtību vienā universālā veidā pie dažādu mainīgu reliģijas dimensiju definēšanas. Šīs dimensijas pastāv gandrīz vienmēr un tās iespējams studēt iepretī nenosakāmajai reliģijas būtībai: doktrinālās, mitoloģiskās, ētiskas, rituālās, pieredzes, institucionālās, materiālās.

Jans Asmans (Jan Assmann) – vācu ēģiptologs, kurš attīstīja kultūras atmiņas teoriju un pielietoja to reliģijpētniecībā. Saskaņā ar J. Asmana uzskatiem, reliģijas elementi (teksti, rituāli, prakses) kalpo par atmiņas konstruēšanas mehānismiem, kas ļauj veidot jaunu identitāti vai saglabāt to vēstures gaitā. Šī teorija arī atklāj ciešākus sakarus starp reliģiju un politiku.

Adams Posamajs (Adam Possamai) – beļģu sociologs, kurš pievērsās vēlīnā modernā laikmeta jauno reliģisko kustību un garīguma veidošanās pētniecībai globalizācijas un patēriņa kultūras kontekstā. A. Posamajs arī pētīja jaunā laikmeta jeb New Age garīgumu, apgalvojot, ka šis jēdziens nav korekts un tas ir daļa no plašākas kultūras tendences patērēt prakses, mītus un mācības no pirmsmodernā laikmeta un interpretēt tās no jauna atbilstoši mūsdienu situācijai.