Jau kopš seniem laikiem pasaules vēsturē dialogs starp reliģijām ir pastāvējis kā kontakts starp dažādu reliģisku uzskatu pārstāvjiem. Senās Ēģiptes 18. dinastijas valdīšanas laikā (ap 1550.–1292. gadu p. m. ē.) parādījās liecības par nūbiešu dievietes Mehitas ienākšanu oficiālajā Ēģiptes panteonā. Romas Impērijas laikā pakļautajām tautām, kas vēlējās pievienoties impērijai, tika atļauts saglabāt savas reliģiskās tradīcijas. To dievi tika pielīdzināti romiešu dievībām. Kristietības agrīnajā posmā teologi diskutēja ar pagānu filozofiem un jūdaisma pārstāvjiem. Bizantiešu vēsturnieks Teofāns Apliecinātājs (Θεοφάνης Ὁμολογητής) rakstīja par saraksti starp imperatoru Leonu III (Λέων ὁ Ἴσαυρος) un Umaijadu kalīfu Umaru II (ʿUmar ibn ʿAbd al-ʿAzīz ibn Marwān), kurā kalīfs pēc neveiksmīga Konstantinopoles aplenkuma prasīja izskaidrot kristiešu veikto apustuļu relikviju un svētbilžu godināšanu. Leons III pastāvēja uz to, ka islāms ir atvasināts no kristietības, bet atzina, ka abu reliģiju pārstāvji vēlas pielūgt vienu un to pašu Dievu. Viduslaiku Barselonas disputs starp rabīnu Nahmanīdu (Mōše ben-Nāḥmān) un kristiešu garīdzniekiem (1263) ir piemērs publiskajām debatēm, kuras organizēja un kurās piedalījās arī Aragonas karalis Džeimss I (Chaime I o Conqueridor). Šādas debates gan nav uzskatāmas par starpreliģiju dialogu, jo to mērķis bija pierādīt savas pozīcijas patiesumu, nevis nonākt pie kopīgiem risinājumiem. Mogolu Impērijas imperators Akbars Lielais (Abu’l-Fath Jalal-ud-din Muhammad Akbar) aizstāvēja reliģisko toleranci islāma, zoroastrisma, hinduisma, sikhisma, kristietības, džainisma, jūdaisma un citu reliģisko un filozofisko tradīciju pārstāvju starpā. Akbars Lielais rīkoja viņiem debates jaunuzceltā lūgšanu namā un pats ieņēma šķīrējtiesneša lomu, lai novērstu strīdus. Starpreliģiju dialogs modernās koncepcijas izpratnē simboliski aizsākās ar Pasaules Reliģiju parlamentu (The Parliament of the World’s Religions) Čikāgā. Šis pasākums 1893. gadā bija daļa no Pasaules izstādes Čikāgā. Tajā notika vairākas sapulces, kurās piedalījās cilvēki, kas bija atbraukuši no visas pasaules. To sekmēja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Konstitūcijas (Constitution of the United States of America, 1787) nodrošināta reliģijas un apziņas brīvība, bet arī Rietumu koloniālisms un orientālisma valdzinājums, kas veicināja Austrumu garīgo tradīciju pētniecību. Pasaules Reliģiju parlamenta iniciatori nāca no protestantu vides, kas bija ieinteresēta misionāru darbā, un šajā vidē dzima izpratne par citām pasaules reliģijām līdzās Rietumos pazīstamajām (kristietībai, jūdaismam un islāmam). Tas veicināja iekļaujošas attieksmes veidošanos pret citām reliģijām, jo šī pieredze varētu bagātināt kristiešu dzīvi. Parlamentā piedalījās kristietības konfesiju, islāma, bahāisma, hinduisma, budisma, džainisma, kā arī teozofijas un citu tradīciju pārstāvji. Pēdējo dienu svēto, Amerikas pamatiedzīvotāju un sikhisma reliģisko tradīciju pārstāvji netika aicināti. Parlamenta mērķis tika definēts kā “visu reliģiju vienotība iepretī nereliģijai [..], neatkarīgo reliģisko organizāciju kongresu veidošanas veicināšana [..] sasniegumu prezentācijai un pārdomām par darbu nākotnē”. 1924. gada Londonas “Dažu dzīvo impērijas reliģisko kustību konference” (The Conference on Some Living Religions Within the Empire) turpināja Pasaules Reliģiju parlamenta idejas, kaut arī neiekļāva kristiešus un jūdaistus, kas rīkotāju izpratnē auditorijai bija pazīstami. Konferences rīkotājiem bija arī vēlme novērst protestantu konfesiju strīdus. Starpreliģiju dialoga aktualitāti pasaules mērogā ietekmēja arī Romas katoļu baznīcas Vatikāna II koncils un tā dokuments “Deklarācija par baznīcas attiecībām ar nekristīgajām reliģijām” (Nostra aetate, 1965), kas aicināja kristiešus labvēlīgi attiekties pret jūdaismu, islāmu, hinduismu, budismu un citām Austrumu reliģijām, kā arī koncila dokuments “Deklarācija par reliģisko brīvību” (Dignitatis humanae, 1965), kas aicināja aizstāvēt indivīdu apziņas brīvības tiesības.