Musulmaņu zemju kopējais apzīmējums bija vienkārši “kalifāts”, taču periodizācijas ērtuma labad to pieņemts dēvēt par Umaijadu kalifātu (pēc valdošās dinastijas apzīmējuma).
Musulmaņu zemju kopējais apzīmējums bija vienkārši “kalifāts”, taču periodizācijas ērtuma labad to pieņemts dēvēt par Umaijadu kalifātu (pēc valdošās dinastijas apzīmējuma).
6.–7. gs. mijā lielākā daļa Arābijas pussalas iedzīvotāji bija lopkopji nomadi – ’arab, a’rab, ’urb, – t. i., arābi. 7. gs. vidū šo apzīmējumu sāka attiecināt arī uz pussalas piekrastē dzīvojošajiem zemkopjiem. Klasisks sezonālais nomadisms: no jūnija līdz septembrim kopiena pavadīja savā oāzē pie ūdens avota – pastāvīgu būvju nebija, dzīvoja teltīs –, bet oktobrī, sākoties lietavām, ar ganāmpulkiem devās pa ierasto maršrutu cauri savas teritorijas ganībām, lai jūnijā atgrieztos oāzē un gaidītu nākamo ganību sezonu. Klanos un dzimtās dalīta vadonības sabiedrība. Vadoņi – pirmie starp līdzīgiem – tika ievēlēti no cilts vecāko vidus. To pienākumos ietilpa ikdienas dzīves uzturēšana tradīciju rāmjos, aizsardzības organizēšana (starpcilšu sadursmes un konflikti par ūdens avotiem, lopiem un ganībām bija pierasti).
Arābijas pussala aizņem aptuveni 2 000 000 km2 starp Āzijas un Āfrikas kontinentiem. No ziemeļrietumiem virzienā uz dienvidiem gar Sarkanās jūras piekrasti stiepjas kalnu masīvs, bet pussalas austrumdaļa, ko ieskauj Persijas jūras līcis, ir līdzenums. No trim pusēm pussalu apskalo ūdeņi, bet sauszemes robežu ziemeļos veido Sīrijas tuksnesis. Rezultātā pussala, kaut ģeogrāfiski atrodas tuvu senajiem civilizācijas centriem, vienmēr bijusi lielā mērā izolēta. Klimatam raksturīga ļoti augsta dienas temperatūra un mazs mitrums. Musonu lietavas skar tikai pussalas dienvidus, tāpēc tās iekšējos apvidus – Arābijas plato – veido tuksneši un pustuksneši. Gar pussalas piekrasti bija jūras tirdzniecības ceļi, kā rezultātā tās dienvidu piekrastē jau izsenis bija izveidojušās vairākas lielas ostu pilsētas – Dubaija, Sana, Elkatifa u. c. –, turklāt pussalu šķērsoja arī vairāki sauszemes tirdzniecības ceļi, kas savienoja Persijas jūras līča ostas ar Sarkanās jūras ostām, kuru krustpunktos pastāvēja senas tirdzniecības pilsētas, no kurām lielākās bija Petra, Kufa, Alameja, Palmira, Mariba, Meka, Medina.
Kalifāta koncepcija līdz galam noformējās krietnu laiku pēc islāma valsts rašanās, taču bija diskusiju objekts kopš musulmaņu pastāvēšanas pirmās dienas. Pamati tam tika likti ar 610. gada t. s. Medinas hartu (arābu صحيفة المدينة, Ṣaḥīfat al-Madīnah), kurā tika noformulēts, kas ir islāma valsts un kādai tai jābūt. Tika definēta valsts principa atbilstība Korānā un Sunnā izklāstītajiem reliģijas izplatīšanas pamatprincipiem, kas reizē bija arī tiesību principi (islāms ir gan reliģija, gan sabiedrības organizēšanās veids), ka kalīfam jābūt vēlētam, atbildīgam musulmaņu priekšā, lēmumus jāpieņem kolektīvi, apspriežot svarīgākos jautājumus ar padomi, jābūt taisnīgam. Musulmaņu ekspansija sākās jau pravieša Muhameda (arābu محمد, Muḥammad) laikā. Pāris gados Arābijas pussala bija iekarota. Tālāko ekspansiju atviegloja tas, ka 7. gs. sākumā pussalas ziemeļos uz robežas zemkopju valstīm bija izveidojies sava veida varas vakuums, proti, Bizantijas Impērija un persiešu Sasanīdu Impērija bija novājinātas gadu desmitus ilgušajā pretstāvē. To finanšu un militārie resursi ievērojami sarukuši, abu impēriju dienvidu robežas praktiski palikušas bez aizsardzības – musulmaņi relatīvi viegli iekaroja Sīriju, Ēģipti un Mezopotāmiju. Pēc iekšējām jukām kalifātā 7. gs. otrajā pusē, musulmaņu ekspansija atjaunojās, izplatot kalifāta robežas aizvien tālāk, gadsimta laikā sasniedzot Indas upi austrumos, Kaspijas jūru ziemeļos un Gibraltāru rietumos.
661. gadā par kalīfu kļuva izcilais karavadonis un vietvaldis Sīrijā Muāvija (arābu معاوية بن أبي سفيان, Muʿāwiyah ibn Abī Sufyān). Kalifa rezidence tika pārcelta uz Damasku, kas mazināja Medinas un Mekas kopienu politisko ietekmi. Pēc Muāvija nāves cīņa par varu un iekšējās jukas turpinājās, un tikai ap 695. gadu kalīfs Abds (arābu عبد الملك ابن مروان, ‘Abd al-Malik ibn Marwān) spēja apspiest iekšējos konfliktus un apvienoja kalifātu. Tika izveidoti nodokļu sistēmas pamati, sāka kalt savu naudu, nostiprinājās pirmās valsts pārvaldes institūcijas. Mainījās varas koncepcija: vēlēts kopienas garīgais līderis pārtapa par laicīgu valdnieku klasiskā izpratnē, un savu varu balstīja ne tik daudz uz cilšu vecāko sapulcēm, bet gan saviem karavadoņiem. Muāvijas lēmums atstāt varu dēlam Jazīdam (arābu يزيد بن معاوية بن أبي سفيان, Yazīd ibn Mu‘āwiya) – formāli gan ievērojot ievēlēšanas procesu, – iedibināja varas pārmantojamību un dinastijas izveidošanos.
Sabiedrības pārvaldē dominēja arābu cilšu elite (dalījās dienvidu un ziemeļu cilšu grupā), kam uzticēja pārvaldīt iekarotās teritorijas, kas balstīja kalīfa varu.
Zeme kā tāda bija valsts īpašums – tā visa pieder Dievam un ir kalīfa kā tā vietnieka ziņā –, taču tās pārvaldei tika izveidoti vairāki paralēli modeļi. Kalīfa ierēdņi savā valdījumā parasti saņēma nevis zemi, bet gan tiesības uz kādas teritorijas iedzīvotāju maksāto zemes renti. Arī valdošās dzimtas locekļiem un reliģiskajām institūcijām piešķīra zemi, par kuras izmantošanu nevajadzēja maksāt nekādus nodokļus, un to pēc likuma nevarēja arī atņemt un nodot citā valdījumā. Visizplatītākā forma bija zemnieku un lopkopju zeme, ko attiecīgā kopiena pārvaldīja kopīgi, maksājot kalīfa kasei renti nodokļa veidā. Vēl zeme tika piešķirta par dienestu vai pēc statusa arī personiskā lietošanā, un arī par to nācās maksāt renti; bez tam par sliktu kalpošanu vai noziegšanos to varēja atņemt. Karavīru ģimenēm piešķīra zemi, lai tās var sevi uzturēt, kamēr ģimenes galva kalpo kalifātam, un parasti zeme palika ģimenes lietošanā arī pēc dienesta gaitu beigšanas. Tā iekarotajās teritorijās tika izveidoti arābu anklāvi, uz kuriem vara varēja balstīties iekšējo nemieru laikā. Korānā atļautā poligāmija un labvēlīgie materiālie apstākļi veicināja īstu demogrāfisko sprādzienu arābu ciltīs, strauji pieaugot to locekļu skaitam.
Islāma pieņemšana iekarotajās zemēs noritēja visai strauji un reti kad piespiedu kārtā. Daļēji to var skaidrot ar to, ka visai plaši izplatītā kristietība un zaroastrisms savās koncepcijās bija visai tuvi islāmam – Korāns pārpilns ar aizguvumiem no jūdaisma un kristietības, zināmā mērā izrietēja no šīm reliģijām ar vienīgā Dieva kā visa labā un pozitīvā koncepciju, līdz ar to netika uztverts kā kaut kas svešs. Sākotnēji islamizācija visstraujāk noritēja vergu vidē, jo vergs pēc kļūšanas par musulmani pārstāja būt vergs, saimnieka īpašums, un kļuva par tā aizbilstamo. Bez tam musulmaņi maksāja nodokļos tikai desmito tiesu, savukārt citu reliģiju piederīgajiem vajadzēja maksāt visai lielu zemes nodokli (1/3–2/3 no ražas) un galvasnaudu – tie varai bija pat finansiāli izdevīgi.
Civilās pārvaldes institūcijās sākotnēji lietoto grieķu un persiešu valodu vietā – arābu beduīniem iekarotajās zemēs nācās komplektēt iestāžu personālsastāvu no vietējo izglītoto vidus – sāka lietot arābu valodu. Kalīfi maksimāli centās veicināt pavalstnieku arābu civilizēšanos un izglītošanos, kalifāta iedzīvotāju arabizāciju. Arābu valoda pārņēma lietvedību, izglītību, zinātni un filozofiju. Bez arābu valodas zināšanām jebkura karjera praktiski vairs nebija iespējama. Tas attiecās uz visiem musulmaņiem, kalifāta pavalstniekiem. Izņēmums bija vien jūdu un kristiešu, kas tika uzskatīti par “grāmatas ļaudīm”, kopienas, kas baudīja lielus atvieglojumus un ievērojamu kultūras autonomiju.
Savos iekarojumos arābi ieņēma plašas teritorijas, taču pamatā tur, kur nebija nopietnas pretestības. Ziemeļos to ekspansija apstājās, atduroties pret Hazāru kaganātu. Ziemeļrietumos arābi gan nonāca līdz pat Konstantinopolei, taču pilnībā Mazāziju tiem iekarot neizdevās – Bizantija atguva daļu zaudēto teritoriju. Rietumos viņus pie Puatjē apstādināja franki, bet austrumos pie Indas upes – indiešu radžas. Kur nebija spēcīgu un labi organizētu valstu – kā, piemēram, Ziemeļāfrikā un Afganistānā –, iekarošana veicās visai viegli. 8. gs. 30. gados kalifāts bija sasniedzis savu maksimumu un tālāki iekarojumi vairs nesekoja.
Teritorijas bija ārkārtīgi plašas: attīstīti zemkopības rajoni ar sarežģītām irigācijas sistēmām un ievērojamiem sasniegumiem dārzkopībā un augu selekcijā mijās ar stepēm un pustuksnešiem, kur iztikas avots bija lopkopība, un kalnu rajoniem, kur gan zemkopība, gan lopkopība atradās visai primitīvā stadijā. Visai attīstīta amatniecība, kur plašās manufaktūrās tika ražotas plaša patēriņa preces, darbarīki un interjera priekšmeti, bet meistaru darbnīcās – augstas kvalitātes luksusa preces. Saplūstot irāņu, sīriešu un helēnisma tradīcijām, izveidojās t. s. arābu arhitektūra ar konkrētiem kulta un sabiedrisko ēku pamattipiem.
Visai plašā un straujā pakļauto cilšu un tautu islamizācija radīja virkni konceptuālu pretrunu, ko radīja neatbilstība teorētiskajam islāma modelim un tā realizācijai. Arābu priviliģētais stāvoklis nekādi neatbilda islāma egalitāriskajam modelim, saskaņā ar kuru visi musulmaņi ir vienlīdzīgi. Tas veicināja iekšēju reliģisku strāvojumu un sektu parādīšanos, kas nostājās opozīcijā valsts varai, aicināja atgriezties pie sākotnējā islāma vai arī, uzņemot daudz ko no vietējām, neislāmiskajām reliģiskajām tradīcijām, aizsāka herēzes. Umaijadiem tika pārmests, ka tie zaudējuši kalīfu sūtību un valda kā karavadoņi, laicīgi valdnieki, nevis ticīgo vadoņi. 747. gadā Ziemeļpersijā sākās plaša sacelšanās Abū Muslima vadībā – kalifātu pārņēma jauns iekšējais karš. 750. gadā Damaska krita, pēdējais kalīfs bēga uz Ēģipti, kur mira, bet Umaijādu klans tika iznīcināts. Pie varas kalifātā nāca Abāsīdu dinastija.
Viens no izdzīvojušajiem, Abds ar-Rahmans (arābu عبد الرحمن بن معاوية بن هشام بن عبد الملك, Abd ar-Rahman ibn Mu’awiya ibn Hisham ibn Abd al-Málik), ar piekritējiem 756. gadā nonāca Pireneju pussalā, kur izveidoja Kordovas emirātu, aizsākot t. s. Spānijas Umaijadu dinastiju.
Umaijadu dinastijas vadībā 6.–8. gs. izveidojās unikāla teokrātiska teritoriāla kopība – kalifāts –, simbiozē apvienojot Arābijas pussalas beduīnu un iekaroto zemju tautu. Sāka veidoties jauna musulmaņu kultūra un islāma civilizācija, kas balstījās uz reliģijas un arābu valodas kopību.
Artis Buks "Umaijadu kalifāts". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/33411-Umaijadu-kalif%C4%81ts (skatīts 23.04.2024)