Musulmaņu zemju kopapzīmējums bija vienkārši “kalifāts”, taču periodizācijas ērtuma labad to pieņemts periodizēt kā Umaijadu kalifātu un Abāsīdu kalifātu, pēc valdošās dinastijas apzīmējuma. Abāsīdu dinastija (العباسيون, al-‘abbāsījūn) savu izcelsmi un nosaukumu guvusi no pravieša tēvoča al-Abasa ibn Abd al-Mutaliba (arābu العباس بن عبد المطلب , Al-‘Abbas ibn ‘Abd al-Muttalib) – kureišu cilts hašimītu klana atzars.

Arābu kalifāts bija sasniedzis savas ģeogrāfiskās izplatības maksimumu, izveidoti nodokļu sistēmas pamati, kalta nauda (daudzās provincēs sava, taču vienā monētas pusē obligāti bija jāatēlo valdošais kalīfs, izmērs un saturs bija pēc vienota parauga), izveidotas valsts pārvaldes institūcijas. Musulmaņi maksāja nodokļos tikai desmito tiesu, savukārt citu reliģiju piederīgajiem vajadzēja maksāt visai lielu zemes nodokli (1/3–2/3 no ražas) un galvasnaudu – tas veicināja strauju un relatīvi brīvprātīgu islamizāciju. Kalīfs bija laicīgs valdnieks klasiskā izpratnē (tā reliģiskā vadoņa funkcijas bija kļuvušas otršķirīgas) un savu varu balstīja ne tik daudz uz cilšu vecāko sapulcēm, bet gan uz saviem karavadoņiem, un arī pats valdīja kā karavadonis. Tika iedibināta varas pārmantojamība. Sabiedrības pārvaldē dominēja arābu cilšu elite (dalījās dienvidu un ziemeļu cilšu grupā).

Zeme bija valsts īpašums – tā visa pieder Dievam, un bija kalīfa kā tā vietnieka ziņā, ‒ taču tās pārvaldei bija izveidoti vairāki paralēli modeļi. Kalīfa ierēdņi par atalgojumu savā pārvaldījumā parasti saņēma nevis zemi īpašumā, bet gan tiesības uz kādas teritorijas iedzīvotāju maksāto zemes renti. Arī valdošās dzimtas locekļiem un reliģiskajām institūcijām piešķīra zemi, par kuras izmantošanu nevajadzēja maksāt nodokļus, un to nevarēja arī atņemt un nodot citā valdījumā. Visizplatītākā forma bija zemnieku un lopkopju zeme, ko attiecīgā kopiena pārvaldīja kopīgi, maksājot kalīfa kasei renti nodokļa veidā. Zeme tika piešķirta arī par dienestu vai pēc statusa personiskā lietošanā, un arī par to nācās maksāt renti; bez tam par sliktu kalpošanu vai noziegšanos to varēja atņemt. Karavīru ģimenēm piešķīra zemi, lai tās varētu sevi uzturēt, kamēr ģimenes vīrieši kalpo kalifātam, un parasti zeme palika ģimenes lietošanā arī pēc dienesta gaitu beigšanas. Arābu valoda tika lietota lietvedībā, izglītībā, zinātnē un filozofijā.

Ziemeļrietumos kalifāta robežas daļēji aptvēra Mazāzijas rietumus, ziemeļos – Kaspijas un Arāla jūras, austrumos pletās līdz Indas upei, bet rietumos – Pireneju grēdai. Galvaspilsēta bija Damaska. Teritorija aptvēra lielāko daļu tā laika civilizētās pasaules, Ziemeļāfriku, Tuvos Austrumus un Centrālāziju, izņemot Seno Indiju un Seno Ķīnu, – tā laika lielākās pilsētas un kultūras centrus, galvenos tirdzniecības ceļus.

Arābu priviliģētais stāvoklis kalifātā neatbilda islāma egalitāriskajam modelim, saskaņā ar kuru visi musulmaņi ir vienlīdzīgi. Tas veicināja iekšēju reliģisku strāvojumu un sektu rašanos. Tās nostājās opozīcijā valsts varai, aicināja atgriezties pie sākotnējā islāma vai arī, pārņemot vairākas idejas no vietējām neislāmiskajām reliģiskajām tradīcijām, aizsāka herēzes. Umaijadiem tika pārmests, ka tie zaudējuši kalīfu sūtību un valda kā karavadoņi, laicīgi valdnieki, nevis ticīgo vadoņi. 747. gadā Ziemeļpersijā sākās plaša sacelšanās – kalifātu pārņēma jauns iekšējais karš. Umaijadiem tika pārmests gan tas, ka šīs dinastijas kalīfi maz interesējas par reliģiskajiem jautājumiem, gan tas, ka to izcelsme neatbilst statusam (kaut arī dinastija nāca no kureišu cilts, tā nebija asinsradniecībā ar hašimītiem, t. i. pravieša dzimtu). 750. gadā Damaska krita, pēdējais kalīfs mira, bet Umaijadu klans tika iznīcināts. 28.11. Kufas mošejas priekšā Abū al Abass al Safahs (arābu أبو العباس عبد الله بن محمد السفّاح‎, Abu al-‘Abbās ‘Abdu’llāh ibn Muhammad al-Saffāḥ) pieņēma pavalstnieku zvērestu, kļūstot par kalīfu.

Iegūstot varu, Abāsīdu kalīfiem nācās mainīt pašu varas principu, jo valsts bija tik plaša un to iedzīvotāju sastāvs tik dažāds, ka to vairs nevarēja pārvaldīt ar līdzšinējām beduīnu cilšu vadoņu pārvaldes metodēm. Kalīfam no karavadoņa vajadzēja kļūt par valdnieku, kas vienotu un reprezentētu visus pavalstniekus. Bet etniski tik raibā sabiedrībā, kuras vienojošais elements bija tikai reliģija – kas svarīgāka par etniskajām saitēm, ‒ varai neizbēgami bija jākļūst teokrātiskai. Kalīfs kļuva par reliģiskās varas simbolu un sarāva tradicionālās varas saites ar arābu eliti. Otrais Abāsīdu dinastijas kalīfs al Mansurs (arābu أبو جعفر عبدالله بن محمد المنصور‎, Abu Ja’far Abdallah ibn Muhammad al-Mansur) pārcēla rezidenci no Damaskas uz Bagdādi. Tika uzsākta mērķtiecīga valsts varas centralizācija un unifikācija.

Par svarīgāko provinci kļuva Persija. Kalifāta pārvaldes modelis, finanšu sistēma un pasts tika pārņemts no Sasanīdu Impērijas mantojuma, pārvaldes institūcijās masveidā tika iesaistīti izglītotie irāņi. Mēģinot centralizēt tiesu un administratīvo jomu, abāsīdi centās radīt pamatu lokālajai juridiskajai praksei, balstoties uz nostātiem par pravieša darbiem un izteicieniem – hadīsām. Taču islāma tiesību kanonizācija neizdevās – bija pārāk daudz iekšēju reliģisku strāvojumu, izveidojās vairākas paralēli pastāvošas islāma tiesību skolas.

Kalifāts bija milzīgs cilšu un tautu konglomerāts, pie tam tās atradās visdažādākajos civilizētības līmeņos. Islāmam mijiedarbojoties ar vietējiem ticējumiem, attīstījās dažādi tā strāvojumi, sektas, misticisms un pareģojumi. Bez tam arī alīdi – 661. gadā nogalinātā kalīfa Alī (arābu علي بن أﺑﻲ طالب , ʿAlī ibn Abī Ṭālib) pēcteči, ‒ neatmeta cerības atgriezties pie varas. Praktiski visu dinastijas valdīšanas laiku ik pa brīdim provincēs uzplaiksnīja dumpji, kuru apspiešanai tika veltīti visi varas spēki, bet kādreizējā arābu ekspansija bija jau aizmirsta. 9.‒10. gs. mijā cilšu zemessardzes spēkus sāka aizstāt ar regulāru tjurku un deleimītu cilšu algotņu karaspēku.

Pie varas abāsīdi nonāca, pateicoties šiītu atbalstam, taču visai drīz saprata, ka šī strāvojuma fanātisms un ticība kalīfa kā imāma dievišķajai būtībai un varai traucē veidot sekulāru iekārtu, bez kuras saimnieciskā dzīve nav iespējama. Abāsīdi novērsās no saviem sākotnējiem atbalstītājiem un sāka balstīties uz sunnītiem. Noformējās fakihu – teoloģijas un islāma tiesību zinātāju, ‒ kārta, kas lielā mērā kalifātā sāka pildīt tās funkcijas, ko kristīgā garīdzniecība Eiropā. Musulmaņu iekšējās kolīzijas un herēzes, izraisīja virkni iekšējo disputu starp dažādām teologu un tiesību skolām, konfliktus, herētiķu vajāšanu un aizvien vairāk radikalizēja reliģiskās doktrīnas, kas ietekmēja kristiešu, zoroastriešu un jūdu kopienas – mazinājās iecietība pret to atšķirību, kā arī privilēģijas. 8.‒9. gs. pilnībā izveidojās fikhs (arābu فقه‎‎, fiqh) – islāma tiesību zinātne, ‒ bet 9.‒10. gs. – klasiskā teoloģija.

9.‒11. gs. bija arābu literatūras, it īpaši dzejas uzplaukuma laiks. Dzejnieki bija īpaši cienīti, to darbus lasīja, mācījās no galvas, stāstīja tālāk. Kopš 8. gs. vidus no sengrieķu un latīņu uz arābu valodu masveidā tika tulkota daļa antīkās literatūras mantojuma – filozofu, matemātiķu, astronomu, mediķu traktāti, kā arī senindiešu autoru darbi par matemātiku un astronomiju. Darbojās helēnisma centri Gondišapūras akadēmijā, Aleksandrijā un Antiohijā, radās arābu filoloģijas un literārisma centri Kufā un Basrā; Bagdādē pēc kalīfa rīkojuma tika izveidota augstākā mācību iestāde, t. s. Gudrības nams. Strauji attīstījās medicīna un ģeogrāfija. Sākot ar 9. gs. lielākajās pilsētās ierīkoja publiskās bibliotēkas un observatorijas. Tā kā dzīvas būtnes attēlot bija aizliegts, glezniecības praktiski nebija, tikai 12. gs. parādījās miniatūras žanrs kā grāmatu noformēšanas palīgdisciplīna. Saplūstot irāņu, sīriešu un helēnisma tradīcijām, bija izveidojusies t. s. arābu arhitektūra, kurā bija konkrēti kulta un sabiedrisko ēku pamattipi. Teritorijas bija ārkārtīgi plašas: attīstīti zemkopības rajoni ar sarežģītām irigācijas sistēmām un ievērojamiem sasniegumiem dārzkopībā un augu selekcijā, mijās ar stepēm un pustuksnešiem, kur iztikas avots bija lopkopība, un kalnu rajoniem, kur gan zemkopība, gan lopkopība atradās visai primitīvā stadijā. Augsti attīstīta bija amatniecība, kur plašās manufaktūrās tika ražotas plaša patēriņa preces, darbarīki un interjera priekšmeti, bet meistaru darbnīcās – augstas kvalitātes luksusa preces.

945. gadā reālā vara kalifātā nonāca karavadoņu dinastijas, Buīdu, rokās, savukārt kalīfa ziņā palika vien reliģiskie jautājumi. Situācija nemainījās arī 1055. gadā, kad Bagdādi iekaroja Seldžuku Impērija – Buīdus nomainīja Seldžuki, bet kalīfi palika kā reliģiskie vadoņi bez kādas laicīgās varas. Rezultātā kalifāts pastāvēja vien tīri teorētiski, proti, tā vairs nebija ne lielvalsts, ne valstu konfederācija, bet gan suverēnu musulmaņu valstu pasaule, kur par galveno garīgo autoritāti zemes virsū atzina kalīfu, bet laicīgā vara bija laicīgo valdnieku – sultānu, emīru un citu – rokās. Pēc Seldžuku Impērijas sabrukuma tās vietā nākušas daudzas jaunas valstis, kuru valdnieki karoja savā starpā par zemēm un varu. Musulmaņu valstu vājums, sašķeltība un pretrunas ļāva Mongoļu Impērijai īstenot plašu ekspansiju rietumu virzienā, iekarojot vienu zemi pēc otras. 10.02.1258. Hulagu (mongoļu Хүлэгү, Hu’legu’) hana karaspēks ieņēma Bagdādi. 20.02. pēdējo Abāsīdu kalīfu al Mustasimu (arābuالمستعصم بالله أبو أحمد عبد الله بن المستنصر بالله‎, al-Musta’sim-Billah Abu-Ahmad Abdullah bin al-Mustansir-Billah) sodīja ar nāvi.

1261. gadā Ēģiptē ieradās kāds no Bagdādes izbēgušais, vārdā al Mustansirs (arābu أبو القاسم أحمد المستنصر بالله الثاني, Abū l-Qāsim Aḥmad al-Mustanṣir bi-llāh aṯ-ṯānī), kuru sultāns Baibarss (arābuالملك الظاهر ركن الدين بيبرس البندقداري‎, al-Malik al-Ẓāhir Rukn al-Dīn Baybars al-Bunduqdārī) atzina par mirušā kalīfa az-Zahira (arābu الظاهر بأمر الله, aẓ-Ẓāhir bi-amr Allāh) dēlu un zvērēja tam uzticību kā kalīfam. Tādējādi Abāsīdu dinastija ieguva varu Ēģiptē, kur valdīja līdz 1543. gadam.