Ar laiku tā sāka apzīmēt plašu asinsradinieku grupu, kurai kopīgs bija hipotētiskā aizsācēja vārds (kas jaunākajos laikos pārtapa uzvārdā) un kuru veido vairākas līnijas (lineage). Skoti tam mēdza pievienot priedēkli mac (‘dēls’), bet īri – o (‘mazdēls’). Pats jēdziens nebija pastāvīgs; tā saturs mainījās laika gaitā, taču saglabājās pamatpazīmes: izcelsmes radniecība (reāla vai, vēl biežāk, mītiska jeb izdomāta) un saimnieciskās saites. Klana piederība, piemēram, Skotijā, tika izteikta ar kopēja uzvārda palīdzību, bet ne visi klana locekļi bija bioloģiski pirmā senča pēcnācēji, jo daudzi uzvārdu pieņēma politisku un ekonomisku iemeslu dēļ.

Lai arī gēlu vārds apzīmēja bilaterālu radinieku grupu, antropoloģijā tas ir pieņemts klasifikācijas apzīmējums unilineārai asinsradinieku grupai, kas savu izcelsmi saista ar kopīgu senci, saikne ar kuru parasti ir neskaidra. Klanu var veidot ne tikai cilvēki, bet arī, piemēram, dzīvnieks, augs vai gars. Klans var tālāk iedalīties apakšklanos un/vai līnijās. Līnijas raksturo tas, ka pēcnācēji zina gan senci, no kura līnija ir cēlusies, gan savu ģenealoģisko saikni ar šo senci. Klanos parasti valda eksogāmijas noteikums, tas ir, laulāties atļauts tikai ar pārstāvjiem no citiem klaniem. Sabiedrības, kurās nepastāv profesionāla birokrātiska pārvaldība, klani var veidot sociālās dzīves centrālo asi. Līdz pat 20. gs. beigām klans antropoloģijā bija nozīmīga pētniecības kategorija. Tomēr pēdējās desmitgadēs tā analītiskā vērtība tiek kritizēta, jo klana jēdziens uzliek konceptuālos rāmjus, kas neatbilst atšķirīgās kultūrās novērotajām sociālajām parādībām.

Literatūrā nosaukumu “klans” mēdz attiecināt arī uz neradnieciskām struktūrām, kuru pamatā ir sociālas un politiskas, nevis radniecības saites, kaut arī asinsradinieki var veidot šāda klana kodolu (piemēram, japāņu samuraju klani, dažādu noziedzīgu vai pusnoziedzīgu struktūru klani un ciešas politiskās alianses).