Kultūras jēdziens ir pārslogots ar neskaitāmām versijām un ir humanitāro un sociālo zinātņu pamatjēdziens, kas cieši saistīts ar jēdzieniem “cilvēks”, “civilizācija” un “sabiedrība”.

Kultūru var definēt un analizēt:

1) normatīvi – kā noteikumu kopu, ko veido, izplata un uztur sabiedrībā un kuru mērķis ir nodrošināt tās darbības principu īstenošanu;

2) procesuāli funkcionāli – kā individuālas un kolektīvas darbības, kas vērstas uz sabiedrībā veidoto struktūru un procesu ilgtspēju, kas savukārt nodrošina vides atbilstību cilvēka vajadzībām;

3) simboliski tekstuāli jeb semiotiski – kā “sabiedrības pašnovērošanas” formas, kas ietvertas abstraktās un nozīmes saturošās zīmēs, kas skaidro realitāti un ko lasa/interpretē zīmju vēstījumu grupa. Šajā konceptā kultūra tiek izprasta kā teksts visplašākā nozīmē un cilvēks ir teksta autors un lasītājs.

Minētie trīs kultūras definēšanas principi nav izolēti, bet mijiedarbojas. Tā konkrētā sabiedrībā pastāvošās normas tiek izmantotas struktūru un institūciju leģitimitātei, lai šādi nodrošinātu to funkcionēšanu, bet vēstījums par normas nozīmi un mērķi top un tiek izplatīts pastarpināti, zīmēs jeb tekstā, kas vispārina vēstījumu, ko sabiedrība saņem un ideālā gadījumā pieņem kā vispārēji derīgu normu.

Kultūra ir cilvēka refleksija, kuras rezultāti atrodas gan dabā, gan cilvēka veidotajā realitātē – kultūrā. Kultūra tādējādi traktējama arī kā cilvēka otrā daba, kas nodrošina cilvēkam iespējas pastāvēt un apmierināt savas vajadzības.

Kultūras definīcijā dabas jēdzienam ir būtiska nozīme. Kultūra tika tradicionāli izprasta kā dabas pretnostatījums, kā dabas pārvarēšanas iespēja un apliecinājums. Šī dihotomija uztverama skeptiski. Viena no iespējām ir traktēt kultūru kā jaunu dabas attīstības posmu, kura rezultātā tapa dzīvnieks, kas daļēji spēj pastāvēt ārpus dabas likumiem un turpināt veidot vidi, kurā tapa.

Kultūra ir cilvēka autorības forma un rezultāts. Kultūras procesi var veidot un pārveidot realitāti arī bez saiknes ar dabu un tās resursiem, arī kultūras ilgtspēja tikai daļēji atkarīga no dabas procesiem. Daba pastāvēja pirms cilvēka paradīšanās. Kultūra “sākusies” ar cilvēka dalību dabā jaunajā funkcijā – kā realitātes (pār)veidotājs.

Realitāšu dažādība cilvēka eksistencē veidoja noteiktā apmērā kultūras norobežošanos no dabas, cilvēkam paliekot fizioloģiskajos procesos – matērijas attīstība un bojāeja joprojām ir cilvēka eksistences nepārvaramais rāmis.

Ja daba tiek traktēta kā nemainīgo likumu komplekss, kam seko visas dzīvības uz planētas, tad kultūra ir cilvēka ierobežotas suverenitātes un dabas pārveidošanas instrumentu kopums. Vienlaicīgi dabas likumi nav cilvēka eksistences nodrošināšanas pilns rīku kopums, jo virkne dabas parādību apdraud cilvēka pastāvēšanu, tādējādi ilustrējot cilvēka daļēju “izkrišanu” no dabas telpas, noteikto pielāgošanās prasmju zudumu. Cilvēks ar kultūras palīdzību kompensē tos deficītus, kas daļēji ļauj atbrīvoties no bioloģiskā determinisma.

Kultūra ir cilvēka socializācijas telpa, kurā top tās saturs. Bez mijiedarbības ar citiem kultūras satura autoriem indivīds nespēj nodrošināt kultūras saglabāšanu, kuras pamatā ir kultūras satura pieejamība laikā un telpā citiem kolektīva dalībniekiem. Lai to nodrošinātu kultūrai kā cilvēka “projektam” jāfunkcionē kolektīvā, kurā indivīds spēj projicēt tā darbības rezultātus un iegūt impulsus jauna satura veidošanai.

Kultūras iznešana ārpus individuālās darbības ļauj definēt kultūru kā performatīvo procesu jeb sociālo darbību (drāmu), kurā cilvēku kopiena ar konkrētām darbībām un to atkārtošanos nodrošina kultūras satura ilgtspēju.

Joprojām aktuāla ir kultūras definīcija kā cilvēka prasmju un zināšanu kopsumma. Saskaņā ar angļu antropologa un etnologa Edvarda B. Tailora (Edward Burnett Tylor) teoriju kultūra sastāv no cilvēka kā sociālas būtnes pieredzes un zināšanām, kā arī iespējām par tām reflektēt – pētnieks kultūru definēja kā zināšanas, ticējumus, mākslas, likumus un tikumus, kurus cilvēks iegūst un apgūst savas eksistences laikaposmā. E. B. Tailora definīcija ir funkcionāli procesuāla, jo kultūra ir instrumentu kopums indivīda dalībai socializācijas procesā.

Kultūra ir definējama kā cilvēkdarbība simboliskajās formās – kā līdzekļu kopums, kas nodrošina jēgpilno nozīmju par cilvēka eksistenci piešķiršanu un izplatīšanu. Nozīmes tiek veidotas un pastāv simboliskajās formās, kas ir nozīmes kopsavilkums tēlos.

Kultūra kā nozīmju piešķiršana realitātei publiskajā telpā paredz satura, autoru un saņēmēju izvēli, kas iekļauj izslēgšanas mehānismus – kultūra ir par to, kas ir un kas nav kultūra, tātad kultūra veido robežas starp kultūrtelpu un telpu, kurā kultūra nepastāv, nav piešķirama vai izplatāma. Ar robežu palīdzību kultūra skaidro tās nesēju patību un nosāka piederības kritērijus. Tādēļ kultūru var definēt arī normatīvi, kā ierobežojošo normu kopumu, kam ir teleoloģisks raksturs – virzīšana uz mērķi nodrošināt cilvēka kopienas pastāvēšanu, skaidrot identitāti. Šāds mērķis īstenojams kolektīvā un tāpēc normas ir kolektīva iedarbība uz indivīdu ar mērķi pielāgot kultūras saturu tās autoru vajadzībām un nodrošināt kolektīvam kultūras dalībniekus. Kultūra ir arī cilvēku kopas definētie un īstenotie varas mehānismi, tātad spēja lemt par kultūras saturu.

Cilvēka apzināšanas procesa virzīšana uz ārieni definē kultūru arī kā komunikācijas procesu, informācijas apmaiņu starp kultūras subjektiem. Kultūras saturs ir vēstījums, kas top un cirkulē medijos. Kultūras jēdziena izpratnei būtiski ir arī jēdzieni “medijs”  un “diskurss”.

Saiknē ar cilvēka bioloģisko mirstību kultūru var interpretēt laika kategorijās. Kultūras saturu ietekmē cilvēka pieredze nodrošināt nemirstību ne tikai bioloģiskās vairošanās procesā, bet arī materiālās un nemateriālās pasaules produktu veidošanā un saglabāšanā laikā. Šajā sakarā kultūra ir cilvēka priekšstatu kopums par procesu mainīgumu ilgstamībā.

Sakarā ar laika kategoriju kultūra definējama kā kolektīvas pieredzes saglabāšana jeb kultūras atmiņa par cilvēka pieredzi un tās saturu – tāda tā paradās jau seno romiešu dzejnieka Ovidija (Ovidius) darbā “Pārvērtības” (Metamorphoses), definējot laiku kā dievu un cilvēku darbības arhivēšanu četros laikmetos (1. grāmata). Ilgstamības kategorija kolektīvā pieredzē ļauj apgalvot, ka kultūra ir iespēju kopums apgūt un attīstīt, mainīt un saglabāt realitāti, tātad procesu mainīgumam “sniegt nozīmes, nodrošināt izpratni, veidot sociālus noteikumus, prakses un objektus” (Manfrēds Prišings, Manfred Prisching).

Šaurākā nozīmē kultūra ir īpaši izcili cilvēka darbības sasniegumi, ar to apzīmējot t. s. augstas kultūras produktus – mākslas, literatūru, tehnoloģiskās attīstības rezultātus, socializācijas formas. Šī izpratne par kultūru lielā mērā saistīta ar Eiropas sabiedrību elišu dominanci kultūras procesos. Šāda kultūras definīcija ir hierarhiska un spēj veidot sociālu formu izslēgšanas mehānismus, piemēram, uztverot un veidojot kultūru pretstatos – augstā, zemā kultūra. Kultūra kā hierarhiski strukturētu nozīmju kopums varas procesos var tikt vērsta pret daļu cilvēku kopienu, sekmēt atšķirīgu attieksmi, kas radikālajās formās pasludina kādas grupas kultūru par zemo, bīstamo, iznīcināmo, tā sekmējot cilvēku sugas pārstāvju diskursīvo un bioloģisko iznīcināšanu un tās leģitimāciju kolektīvā (holokausts, genocīds).

Pēc Otrā pasaules kara dekolonizācijas procesi 20. gs. 2. pusē, globālās imigrācijas pieredzes, kā arī cilvēktiesību kultūras nostiprināšanās daļā pasaules valstu, sekmēja kultūras hierarhiju pārvarēšanu un 20. gs. 2. pusē noveda pie konsensa, ka kultūra ir nozīmju kopums, ko veido indivīds un grupa, ar mērķi skaidrot savas pastāvēšanas pieredzi. Šādā traktējumā kultūras jēdziens attiecas uz jebkuru cilvēka pieredzi arī tad, ja tā nav saistīta vai ir pretnostatīta t. s. kultūras sasniegumiem, piemēram, narkotiku lietotāju kultūra, bezpajumtnieku vai noziedznieku kultūra, kā arī dažādas minoritāšu kultūras un subkultūras.

Jēdziens “kultūra” cēlies no latīņu valodas darbības vārda colere ‘apstrādāt, kopt zemi, rūpēties, kultivēt, uzcelt, attīstīt’. Darbības vārds attiecināms ne tikai uz lauksaimniecību vai vides pārveidošanu, bet arī uz cilvēka attīstību, zināšanu iegūšanu un pilnveidošanu.

Kā lietvārds cultura romiešu stoicisma filozofijā nozīmēja rūpes par dvēseles stāvokli – tā filozofs Marks Tulijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) “Tuskulānas sarunās” (Tusculanae Disputationes, 45. gadā p. m. ē., II, 13) minēja, ka kultūra ir dvēseles “kopšana”, jo tā palīdz izraut no tās netikumus.

Cicerons dvēseli aprakstīja pārnestā nozīmē lauksaimniecības jēdzienos un pasvītroja kultūras izpratnei svarīgas iezīmes – kultivēt cilvēka tikumus un pārvarēt “pirmsapstrādes” stāvokli, kurā ir netikumi jeb nezāles, jo ne visas dvēseles ir auglīgas jeb tikumiskas, savukārt pat auglīga dvēsele/lauks bez apstrādes jeb pedagoģiskas darbības nenesīs augļus (turpat). Senromiešu filozofiskajā izpratnē turpinājās sengrieķu filozofijas priekšstati par izglītību kā dvēseles pilnveidošanu, kas atrodami Platona (Πλάτων) un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbos, bet agrāk arī sengrieķu traģēdijā, bez specifiskā kultūras jēdziena minēšanas, bet skaidrojot kultūru kā noteiktu performatīvu prakšu kopumu, kas nodrošina morāles ievērošanu un patības saglabāšanu, piemēram, Sofokla (Σοφοκλῆς) “Antigone” (Ἀντιγόνη, ap 442.–441. gadu p. m. ē.), vai pretstatu barbarismam un kā likumu un tikumu attīstības pakāpi, piemēram, Eurīpida (Εὐριπίδης) “Mēdeja” (Μήδεια, 431. gadā p. m. ē.). Dvēseles apstrādes jēdziens tika attīstīts vēlākajos posmos.

Apgaismības filozofijā Voltērs (Voltaire) definēja cilvēka prāta attīstību kā pienākumu kopt savu dārzu (novele “Kandids jeb Optimisms”, Candide, ou l'Optimisme, 1759), bet 20. gs. kultūrsociologs Zigmunts Baumans (poļu Zygmunt Bauman) definēja kultūru, metaforiski izmantojot jēdzienu "dārzs", kas raksturo robežas starp kultivēto, pieņemto un nezāli, izslēgto un aizliegto.

Cicerona formulēts priekšstats par to, ka daba nesniedz cilvēkam nepieciešamo bez tās apstrādes, nostiprināja ideju par dabas pārvarēšanu. Dabiskā jeb nepilnīgā stāvokļa pārvarēšana kļuva Eiropas tradīcijā par būtisku kultūras funkciju un tā tika traktēta saiknē ar cilvēka pilnveidi un progresu līdz pat 20. gs. sākumam, veidojot pamatus kultūras vertikālai izpratnei. Paralēli apgaismības filozofijā daba un dabiskais stāvoklis un tiesības tika formulēti kā kultūras un īpaši tās daļēja sinonīma – civilizācijas – kritika.

Līdzās cultura kā cilvēka pilnveides procesam, jēdziens cultus apzīmē reliģisko priekšstatu un darbību kopumu, kas iekļauj kultūrā cilvēka refleksijas par pārdabisko dieva vai dievišķā formā. Kultūra tādējādi definējama arī kā priekšstatu kopums par sakrālo, kas izpaužas kultā.

Rietumeiropā kultūras jēdziens atgriežas humānistu refleksijā renesanses laikā, sākot no 14. gs. beigām. Atklājot, tulkojot un interpretējot antīkas kultūras tekstus, humānisti definēja kultūru kā līdzekli cilvēka kultivēšanai. Tā kā humānistu darbība Itālijā un citviet Eiropā norisinājās ciešā saiknē ar reģionāliem galmiem, 16. gs.–17. gs. humānistu diskurss par kultūru turpinājās arī praktiskajās debatēs par aristokrātiskās kultūras pilnveidošanu valdnieka galma ietvaros – galminieka uzvedības nepilnību pārvarēšana bija sasniedzama ar mākslu un izglītības, valodas un manieru pilnveidošanu (Baltazars Kastiljone, Baldassarre Castiglione). Šajās debatēs sabiedrības elite attālinājās no dominējošā militārās kopienas tēla un ar civilite (Norberts Eliass, Norbert Leo Elias) palīdzību jeb publiskās uzvedības un izglītības pilnveidošanu, virzījās uz jaunu ideālu tēlu – kultivēts aristokrāts, prasmīgs retorikā, mākslās un politikā, kurš sekmē arī labāku valdīšanas formu attīstību.

18. gs. sākumā norisinājās pāreja no jēdziena “kultūra” vēstures izpētes uz kultūras teoriju, mēģinājumiem izprast kā funkcionē kultūra kā sabiedrības pilnveidošanas process. Eiropas apgaismības filozofijā kultūra ir cieši saistīta ar konkrētas valsts iedzīvotāju sociālās un politiskās realitātes skaidrojumiem un varas kritiku Eiropā un ārpus tās. Apgaismības filozofijā kultūra ir universāls indivīda un sabiedrības progresa process, kas ļauj pārvarēt barbarisma stāvokli. Kultūras jēdziens apgaismības debatēs ir normatīvs – franču apgaismības uzskatos pastāvēja universāli priekšstati un stāvokļi, kas raksturo kultūras attīstību, un kultūras stāvoklis ir konkrētas sabiedrības progresa dinamikas iezīme. Šādi kultūras jēdziens iegūst hierarhiskas nozīmes – teorētiski visas pasaules tautas/nācijas spēj pilnveidoties, bet 18. gs. situācijā vairākas Eiropas un ārpus Eiropas sabiedrības sasniedza atšķirīgas progresa pakāpes. Progresa pamatā ir indivīda dabiskās, neatvairāmās tiesības un brīvības stāvoklis, kas sasniedzams individuāli un sabiedrībā ar apgaismota prāta autonomiju no dažādu institūciju un grupu aizbildniecības (Imanuela Kanta, Immanuel Kant, izpratnē cilvēka autonoma spriestspēja ir cilvēka “pilngadības” sasniegšana).

Kultūras kategorija kā morāles, tiesību un valsts institūciju attīstības stāvokļa kritika un indikators apgaismības politiskajā filozofijā cieši saistīts ar civilizācijas jēdzienu. Franču un britu filozofiskajā tradīcijā jēdzieni "kultūra" un "civilizācija" 18. gs. tika lielā mērā lietoti kā sinonīmi, kaut arī Žana Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) uzskatos civilizācija ir pretstats cilvēka dabiskam stāvoklim, indivīda un kolektīva vienlīdzībai un tiesiskuma nodrošinājumam, sākotnējai brīvībai.

Vācu 18. gs. intelektuāļu telpā kultūra ir pretstats civilizācijai un nesa sevī antiaristokrātiskās kritikas iezīmes vidusšķiras kultūrā, posmā, kad 18. gs. beigās, it sevišķi 1789. gada Franču revolūcijas periodā norisinājās franču kultūras kritika. Vācu diskusijās kultūra ir dabisks, konkrētai cilvēku kopienai raksturīgs īpašību kopums, t. sk. valoda, morāle, tradīcijas, mākslas, bet civilizācija ir samākslota, tehnoloģizēta, tikumus degradējoša un pavirša komforta un greznības vide.

Vācu tradīcija ietekmēja vairāku Austrumeiropas sabiedrību priekšstatus par kultūru kā konkrētas kopienas īpašību klāstu, ko pārmanto kopienas pārstāvis. Šajā konceptā cilvēka kultūra tuvojas bioloģiski (dzimšanas brīdī) pārmantojamai īpašību kopai, kas 19. gs. tika iekļauta debatēs par nāciju, kad tapa kultūrnacionālisms, kas formulēja kultūras nāciju kā esenciālo (vienmēr pastāvošo, neatņemamo) īpašību klāstu.

Blakus priekšstatam par kultūru kā kopienas ekskluzīvu īpašību kopumu, vācu apgaismībā pastāvēja kultūrrelatīvisma un kultūras plurālisma iezīmes. Tā Johans Gotfrīds Herders (Johann Gotfried Herder) darbā “Idejas par cilvēces vēstures filozofiju” (Ideen zur Philosophie der Geschichte der Menschheit, 1784) postulē, ka kultūra ir konkrētai tautai raksturīgas iezīmes un kultūra pastāv to unikalitātē un dažādībā kā dārzā esošu augu daudzveidība. J. G. Herdera uzskatos zemnieku kultūra nav traktējama kā zema, bet kā unikāla un tās unikalitātes pamatā ir zemnieku valoda un tautas vēsture.

I. Kanta 18. gs. beigu sabiedrības ir pārāk civilizētas, bet nav sasniegušas kultūras līmeni, kas filozofam ir morāles pilnveidošanas process. Kritiska attieksme pret civilizāciju turpinājās Vilhelma fon Humbolta (Wilhelm von Humboldt), vēlāk Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietsche) un Osvalda Špenglera (Oswald Arnold Gottfried Spengler) darbos par civilizācijas degradējošo ietekmi uz sabiedrību.

Civilizācijas un kultūras hierarhiskās attiecības vācu debatēs sekmēja to, ka 19. gs. kultūra tika izprasta kā garīgi emocionālas kolektīvas pieredzes un humanitāras tradīcijas kombinācija konkrētajā sabiedrībā, bet civilizācija kā industriāli komerciāla un ir zemāk vērtējama nekā kultūra.

19. gs. kultūras jēdziens kļuva par jauno zinātņu – socioloģijas, etnoloģijas un kultūrantropoloģijas pamatjēdzienu un tika interpretēts kā uz visām sabiedrības nozarēm attiecināms jēdziens, kas raksturo kā funkcionē sabiedrība dažādos tās institūtos. Kultūra caurstrāvo visu sociālo telpu, nodrošina kopienas funkcionēšanu un saliedētību.

Paralēli plurālistiskai kultūras izpratnei 19. gs. koloniālisma politikas ietvaros sociālais darvinisms un rasu pseidozinātniskās teorijas veidoja kultūru kā potenciālu konflikttelpu. Nacionālisma ideoloģiju uzplaukums stimulēja kultūru hierarhiju un bioloģijas kategoriju iekļaušanu kultūras saturā. Kultūru hierarhiju rezultātā rasisms un tā paveids antisemītisms kļuva par nacionālisma ideoloģiskiem instrumentiem.

Kultūru hierarhija ārpolitiskajā diskursā rezultējas Pirmā pasaules karā karojošo valstu propagandu cīņās, veidojot ksenofobisko kultūru hierarhiju, no jauna izmantojot barbarisma kategoriju.

20. gs. sākumā kultūrantropoloģijā vācu pētnieks Francs Boass (Franz Boas) formulēja kultūras analīzi izejot no konkrētas kultūras satura un jēgu skaidrošanas formām, kļūstot par priekšteci kultūras interpretatīvai, nehierarhiskai izpratnei, kas tika formulēta interpretatīvajā pagriezienā.

20. gs. 1. pusē kultūras analīze norisinājās divās teorētiskās un metodoloģiskās tradīcijās, kuru atšķirības saskatāmas tajā, cik “tuvu” kultūras jēdziens tiek novietots indivīda vai sabiedrības darbībai, t. i., vai kultūra tiek uzskatīta par sabiedrības struktūru, ekonomiski tehnoloģiskās funkcionēšanas un vajadzību skaidrojumu kā tas ir britu sociālajā antropoloģijā, vai kultūra kā individuālā pieredzē bāzētas normas un vērtības, kas nosaka atsevišķa cilvēka eksistenci, kā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) dominējošā vēsturiskajā kultūrantropoloģijā (Ute Daniela, Ute Daniel). Abi virzieni kultūru interpretē kā sabiedrības funkcionēšanas mehānismus, britu tradīcijā liekot akcentu uz sociālo struktūru salīdzinošo analīzi, bet amerikāņu tradīcijā pētot priekšstatus un to nozīmi uzvedības formās, cilvēka “iekļaušanas kultūrā” procesā, kas paredz socializācijas zināšanu iegūšanu.

Vācu tradīcijā 20. gs. 1. pusē kultūra tika pētīta socioloģijā, etnoloģijā un antropoloģijā, kā arī zināšanu filozofijā un tika definēta kā restriktīva, vērtības saturoša kategorija. Kultūras kā izpratnes kategorija iekļauj nozīmes piešķiršanas procesus mākslās, zinātnēs, reliģijā un filozofijā, kļūstot par filozofisko (hermeneitisku) kategoriju (Vilhelms Diltejs, Wilhelm Dilthey) un simbolisku sistēmu, kurā cilvēks skaidro sevi (Ernsts Kasīrers, Ernst Alfred Cassirer). Simbolisks (semiotisks) un interpretatīvs (hermeneitisks) kultūras koncepts tika sintezēts kulturantropoloģijas t. s. kultūras interpretatīvā pavērsiena ietvaros 20. gs. 60.–70. gados, kas lielā mērā definē mūsdienu kultūras izpratni sociālajās un humanitārajās zināšanās.

21. gs. sākumā jēdziens “kultūra” turpina iegūt jaunus skaidrojumus un definīcijas dažādās nozarēs, iegūstot būtiskus impulsus no digitālas vides un sociālo tīklu izraisītām pārmaiņām komunikācijā, individuālo un kolektīvu identitāšu un pašrefleksijas procesos.

Kultūras jēdziena izpratnē akadēmiskajā telpā patlaban dominē interpretatīvā pieeja, kas kontekstualizē kultūras nozīmes ar mērķi tuvoties konkrētas sabiedrības sevis skaidrošanas procesiem un saturam, bez vērtībsprieduma un hierarhijas. Virkne procesu 20. gs. pēdējās desmitgadēs sekmēja kultūras jēdziena pārtapšanu par horizontālo, iekļaujošo un interpretatīvo.

Postkoloniālisma pieredze Rietumeiropā un britu kolonijās sekmēja etniskās un kultūru dažādības intensitātes palielinājumu sabiedrību ikdienas pieredzē, it sevišķi Rietumeiropas valstīs. Priekšstati par dominējošo kultūru un minoritāšu kultūrām attīstījās iekļaušanas, dažādības atzīšanas un multikulturālisma virzienā, kas sekmēja kultūras izpratni kā horizontālā, nehierarhiskā nozīmju kopumā, kurā vērtībspriedums par kultūras attīstību tiek kritizēts kā eiropiešu koloniālās varas ideoloģiskais līdzeklis. Kultūru relatīvisms un plurālisms ir būtisks kultūrantropoloģijas pienesums kultūras izpratnei, ko iezīmēja jau F. Boasa priekšstati par to, ka kultūru var izzināt kā konkrētā kontekstā novērotu un izprastu simbolisku procesu kopumu. Kultūra ir savā kontekstā, vidē un izpratnē novērojams fenomens, kuru var izprast tikai no tās nozīmēm, no iekšpuses, nepiešķirot vērtību, statusu un nesalīdzinot.

20. gs. 1. pusē norisinājās pirmais no vairākiem kultūras pavērsieniem – lingvistiskais pavērsiens, kas izprata kultūru kā valodas elementu sistēmu, kas skaidro realitāti. Lingvistiskais pavērsiens sniedza būtisku impulsu turpmākiem pavērsieniem 20. gs. 70. gadu sākumā, kas saistīti ar valodu kā strukturētas realitātes izziņas procesu.

Tā interpretatīva pavērsiena pamatlicējs, antropologs Klifords Gīrcs (Clifford Geerz) iekļauj valodu realitātes produktos, t. sk. arī varas procesos. Valoda kultūrā nav vairs realitāti konstituējošais fenomens, bet ir viens no kultūras elementiem, rīks cilvēka un kopienas izpratnes procesā. 1973. gadā K. Gīrcs eseju krājumā “Kultūru interpretācija” (The Interpretation of Cultures: Selected Essays) definē kultūru kā hermeneitisku kategoriju, savienojot kultūru simbolisku izpratni ar kultūras kā funkcionālā fenomena analīzi empīriskajā pētniecībā. K. Gīrca izpratnē kultūra ir nozīmju kopums, ko cilvēks veido pats, līdzīgi kā zirneklis, kas veido savu tīmekli no sevis, nevis no ārējiem līdzekļiem. Šāda pašrefleksija pieejama tikai “lasīšanai” no ārpuses, nevis spriedumam – K. Gīrcs lietoja metaforu “kultūra” kā teksts, lai piešķirtu analizējamai kultūrai objektīvu nozīmju kopuma statusu, ko var saprast ar līdzdalīgu novērojumu. Izprotot kultūru var izprast tās autoru un dalībnieku nozīmes un darbību iemeslus, savukārt kultūras tekstu vidū ir simboli, rituāli, prakses un teksti tiešā nozīmē, jeb “kultūras pašrefleksijas manifestācijas formas” (Dorisa Bahmane-Medika, Doris Bachmann-Medick). K. Gīrca koncepcija nostiprina kultūras jēdzienu kā izprotamo, bet no pētnieka prasa atteikties no vērtībsprieduma, aicinot izprast kultūru tās vidē un tās autoru priekšstatu sistēmā.

Interpretatīvais pavērsiens sniedzis būtisku impulsu mūsdienu kultūrpētniecības plurālismam, kurā tapa arī kultūratmiņas jeb kolektīvās atmiņas pētniecība. Vadoties no kultūras kā teksta, šīs virziens kopš 70. gadu beigām analizē kolektīvās pieredzes saglabāšanas formas un to konstruēšanu saiknē ar kolektīvu traumatisko pieredzi, pievēršot uzmanību 20. gs. sabiedrībām pēc Otrā pasaules kara, reģionāliem konfliktiem un politiskām transformācijām Austrumeiropas sabiedrībām pēc Padomju Sociālistisko Republiku sabrukuma 1991. gada.

Metafora “kultūra” kā teksts kļuva par impulsu vairāku paralēli notiekošo kultūras pavērsienu kultūras izpratnes veidošanai, piemēram, performatīvais un postokoloniālais pavērsiens, kas izprot kultūru kā teksta uzvedumu publiskajā telpā ar mērķi nodrošināt sabiedrības stabilitāti (t. s. sociālā drāma), pievērš uzmanību postkoloniālo sabiedrību transformācijām un analizē Citādo kā kultūras kategoriju arī Eiropas sabiedrībās pastāvošo minoritāšu emancipācijas kontekstā.

Kultūras praktiskās nozīmes, sekojot Talkota Parsonsa (Talcott Parsons) uzskatiem, ir vērstas uz vides pielāgošanos cilvēka vajadzībām, mērķu sasniegšanu, iekļaušanu sabiedrības institūtu funkcionēšanā un zināšanu un darbības satura nodošanu. Normu un institūtu efektivitāte ir saistīta ar kultūras satura pieņemšanas ilgtspēju. Tā kultūra sniedz nozīmes par apkārtējo vidi un tās transformācijām. Tas norisinās simboliskajā un praktiskajā darbībā indivīda un kopienas patības skaidrošanā un identitāšu satura izplatīšanā. Indivīda iekļaušanās sabiedrībā un kolektīvas patības skaidrošanas nepārtrauktība ir sasniedzama kultūras saturam nodrošinot t. s. sociālās drāmas (performatīvas kultūras teorijas) uzveduma regularitāti, kurā tiek “uzvests” vēstījums par konfliktu un to pārvarēšanas nosacījumiem, aktoru jeb kultūras nesēju lomām un vēstījumu. Sociālā drāma kā kultūras satura aktualizācija veido arī sociālās transformācijas skaidrošanas un pieņemšanas iespējas, nodrošina krīžu vadību sabiedrībā un pārmaiņas.

Kultūras jēdziens sekmē sociālo un humanitāro zinātņu dialogu jeb starpdisciplinaritāti, sekmējot globālo teorētisko konceptu un metodoloģiskā aparāta sinerģiju ne tikai kultūrpētniecībā (kultūrantropoloģijā, sociālā antropoloģijā un kulturoloģijas virzienos). Kultūras pētniecība, īstenojot starpdisciplinaritāti, top par pierobežas telpu, kas var arī neizvirzīt patstāvīgus pētnieciskus jautājumus (Hartmūts Bēme, Hartmut Böhme), bet drīzāk kalpot par distances un izbrīna, šaubu un distancēšanos no zinātniskā aparāta, tēzēm un “savas” kultūrtelpas objektiem. Interpretatīvā pagrieziena rezultātā kultūru iespējams traktēt kā nozīmju konstruēšanas procesu. Šāds atzinums sekmē sociālās realitātes skaidrošanas plurālismu, kas savukārt veicina akadēmiskās diskusijas iekļaušanos sabiedrības saliedētības diskursos, sniedz atzinumus par cilvēktiesību un grupu iekļaušanas dinamiku un globalizācijas izraisītu sabiedrības transformāciju ietekmi uz piederības formām.

Kultūra kā cilvēka pašrefleksijas process un vide caurstrāvo visas cilvēka darbības nozares, veido saturu katrā sabiedrības funkcionēšanas sektorā. Līdz ar to kultūras saturs ir identificējams politikā – darbībā, kas īsteno varu par cilvēku grupu noteiktajā teritorijā un starptautiskajā mijiedarbībā; ekonomikā, it sevišķi patērētāju sabiedrībā, kas ir kopienas materiālu un nemateriālu vajadzību nodrošināšanas process. Vairākās veselības aprūpes apakšnozarēs, sociālā politikā un līdzdalības formās kultūra ir rīcību, motivāciju un konsensa pamatā.

Kultūras saturs ir sociālās un kultūras antropoloģijas, kulturoloģijas, filozofijas, etnoloģijas, socioloģijas, valodniecības un citu sociālo un humanitāro nozaru darbības saturs. Arī dabas zinātnes attiecina kultūras jēdzienu uz procesiem citu dzīvu organismu funkcionēšanā, definējot piederības un uzvedības vienojošos un no citām grupām atšķirīgus kritērijus (piemēram, dažādu mikroorganismu pastāvēšanas īpašības). Digitālās tehnoloģijas un zinātnes izmanto kultūras jēdzienu, lai analizētu cilvēka funkcionēšanas vidi trešajā, digitālajā dabā, tās ietekmi uz kopienu funkcionēšanu un jēgu veidošanu.

Kultūra kā vērtību un normu kopums ir vērsta uz to nodrošināšanu kolektīvā. Kultūras satura izplatīšana norisinās dažādu institūciju darbībā, kuru uzdevums ir atkārtošanas procesā nodrošināt normu stabilitāti, pieejamību un pieņemšanu. Tādējādi kultūras normativitātes nodrošināšana ir varas kompetencē. Mūsdienās nacionālas valsts darbībā kultūras satura uzturēšana ir daļa no nācijas ilgtspējas un izpaužas kultūras politikā, ko īsteno dažādās institūcijas, piemēram, kultūras ministrija, izglītības un zinātnes ministrija, zinātņu akadēmija, bibliotēka. Šīs valsts pārvaldes institūcijas nosaka tādu institūciju darbību (saturs, finansējums, pakļautības un kvalitātes indikatoru noteikšana), kuru mērķis ir iekļaut jaunus kopienas dalībniekus pastāvošajā un leģitimētajā kultūras saturā – bērnu pirmsskolas iestādes, skolas, augstskolas, zinātniskās institūcijas. Paralēli valsts sektoram sabiedrībās ar pilsoniskās līdzdalības iespējām, pastāv nevalstiskā sektora organizācijas jeb biedrības, nodibinājumi, fondi, asociācijas utt., kas izplata, uztur un modificē kultūras saturu, uzturot kritisko distanci no dominējošā kultūras satura un nodrošinot pārmaiņu dinamiku, pārstāvot minoritāro un izslēgšanas riskam pakļauto grupu kultūras satura iekļaušanu dominējošā kultūras diskursā. Kultūras saturu izplata arī mediji – plašsaziņas līdzekļi, teātra un operas māksla, kinoindustrija un citi masu izklaides mediji, digitālie mediji.

International Journal of Cultural Studies; European Journal of Cultural studies, Cultural Studies, Theory, Culture and Society (pieejami tīmekļa vietnes Sage izdevniecības datu bāzē www.journals.sagepub.com).