Līdzdalīgais novērojums pētniekam ļauj izzināt cilvēku uzvedību, rīcības motīvus, vērtības, dzīvesveidu un citus sociālās dzīves aspektus pētāmās sociālās vides (grupas, kopienas, organizācijas u. c.) dabiskos apstākļos, novērojot un līdzdarbojoties tās ikdienas aktivitātēs

Līdzdalīgos novērojumus cieši saista ar etnogrāfiskajiem pētījumiem, un dažkārt šie jēdzieni netiek šķirti. Tiek uzskatīts, ka sociālo zinātņu pētījuma metožu aprakstos apmēram 20. gs. 70. gados lielāku popularitāti ieguva etnogrāfijas jēdziens, tādēļ tas vēlāk sācis dominēt. Iespējams, tas tādēļ, ka līdzdalīgais novērojums tiek attiecināts vairāk uz novērošanu, lai gan realitātē pētnieki dara daudz vairāk nekā tikai novēro. Līdz 20. gs. 70. gadiem etnogrāfiskie pētījumi primāri tika asociēti ar sociālo antropoloģiju un konkrēti ar gadījumiem, kad pētnieki devās uz citām valstīm, vairākus gadus dzīvoja neindustriālās sabiedrībās, cilšu kopienās vai ciematos maz pazīstamās vai neizpētītās kultūrās, vēroja un mijiedarbojās ar vietējiem iedzīvotājiem, veica lauka darba piezīmes, tad atgriezās mājās, lai uzrakstītu pētījuma pārskatu. Tādējādi līdzdalīgā novērošana ir neatņemama etnogrāfisko pētījumu sastāvdaļa. Novērošanas procesā sākotnēji tiek izveidota saikne ar grupu vai kopienu, tad pētnieks iekļaujas tās dzīvē tā, lai kopienas locekļi turpinātu rīkoties dabiski. Pēc tam pētnieks attālinās no kopienas, lai analizētu datus, tos izprastu un aprakstītu. Līdzdalīgās novērošanas laikā pētnieks veic intervijas, raksta pētnieka dienasgrāmatu, veic aptaujas, sarunājas ar kopienas vai grupas locekļiem, iesaistās viņu ikdienas dzīvē. Izpētes laikā ir svarīgi izvairīties no subjektīviem aizspriedumiem, etnocentriskiem vērtējumiem un no nosodošas attieksmes. Pētniekam jābūt atvērtam, ieinteresētam un ar vēlmi citus iepazīt. Viņam jābūt gatavam piedzīvot arī kultūršoku un izdarīt kļūdainu rīcību, kuru var novērst, uzmanīgi vērojot un iepazīstot pētāmo sociālo vidi. Līdzdalīgais novērojums var notikt tikai tad, ja pētnieks kaut kādā pakāpē spēj integrēties grupā un grupa to akceptē. Tas nav viegls uzdevums, jo bieži sociālās grupas nevēlas tikt pētītas, īpaši tās, kuru darbība plašākā sabiedrībā tiek vērtēta kā devianta vai pat krimināla. Dažkārt pētnieki mēdz slēpt patiesos nodomus, izliekoties un notēlojot dalību grupā, lai novērotu, piemēram, mazas reliģiskas sektas vai kontrabandistu darbību. Atklātas novērošanas gadījumā jāpanāk īpaša uzticēšanās, lai gūtu piekļuvi grupai. Piemēram, antropoloģe Džūdita Ouklija (Judith Melita Okely) 20. gs. 80. gados pētīja ceļotājus romus. Ilgākā laika periodā Dž. Ouklijai izdevās nodibināt draudzīgas un uzticības pilnas attiecības ar kādu ģimeni, kura bija piedzīvojusi traģiskas nāves gadījumu. Šī ģimene vēlāk nodrošināja pieeju pārējai romu kopienai.

Līdzdalīgā novērojuma galvenā būtība ir skatīties un klausīties. Vispārīgs noteikums ir iekļauties un ļaut notikumiem ritēt savu gaitu, neietekmējot cilvēku uzvedību, jo mērķis ir novērot cilvēkus viņiem dabīgā un ierastā vidē. Būtiski atrast atslēgas cilvēkus un galvenos informantus. Izlases veidošana notiek pēc ērtuma vai sniega bumbas principa. Pētniekam it kā jāsaplūst ar fonu, jāieņem otrā plāna loma, jābūt “aizkulisēs”, lai arī vienmēr tas nav vienkārši izdarāms. Sākotnēji grupa mēdz būt saspringta pētnieka klātbūtnē, taču drīz tā izturas dabiski un ierasti. Bieži vien ar vērošanu nepietiek, pētniekam jāuzņemas aktīvāka loma, jāuzdod jautājumi, lai iegūtu informāciju. Tādēļ robeža starp līdzdalīgo novērojumu un nestrukturētu interviju dažkārt kļūst neskaidra. Laba novērošana mēdz būt nestrukturēta, neformāla un neplānota. Datu ierakstīšana un fiksēšana var būt problemātiska, īpaši slēptās novērošanas gadījumā. Pētnieki parasti pieraksta novēroto un iegūto informāciju katras dienas beigās, kamēr viss vēl ir svaigā atmiņā, tomēr atmiņas var izrādīties selektīvas. Līdzdalīgais novērojums var būt ilgstošs process (gadu un vairāk), kas prasa veltīšanos, izturību un drosmi. Pētnieks var būt ilgstoši šķirts no savas ģimenes, svešā sociālā vidē dzīvojot dubultu dzīvi. Līdzdalīgais novērojums var izrādīties arī bīstams, piemēram, atrodoties tādā kopienā vai grupā, kuras aktivitātes vai dzīvesveids nav pieņemams plašākai sabiedrībai un ir pat pretlikumīgs.

Ir vairāki novērošanas veidi. Aprakstošās novērošanas laikā tiek vērots jebkas, pieņemot, ka pētnieks neko nezina un viņam viss ir jauns. Šādas novērošanas trūkums ir tajā, ka var tikt savākta informācija, ko vēlāk grūti attiecināt uz pētījumu. Fokusētas novērošanas gadījumā pētnieks balstās uz interviju laikā iegūto informāciju un nolemj, ko mērķtiecīgi novēros. Selektīvā novērošana ir vissistemātiskākā novērošanas forma, kad pētnieks skaidri izvēlas, kuras aktivitātes novēros, lai varētu koncentrēties uz konkrētām lietām. Atkarībā no iesaistes līmeņa pētniekam novērošanas laikā var būt viena no trijām lomām:

1) kā aktīvs līdzdalībnieks pētnieks pilnībā iesaistās grupas aktivitātēs un konkrētās situācijās, bet savus pētnieka uzdevumus turpina veikt, pierakstot novērojumus, kad aktivitātes beigušās (slēptā novērošana);

2) pētnieks kā dalībnieks var būt tikai daļēji iesaistījies grupas vai kopienas aktivitātēs un atkarībā no notikuma norises gaitas spēj arī pilnvērtīgi veikt pētnieka uzdevumus (atklātā novērošana);

3) pētnieks pilnībā nododas novērojumiem bez iesaistīšanās situācijā un aktivitātēs (piemēram, publiskas sanāksmes, notikumu vērošana bārā u. tml.), nenotiek nekāda mijiedarbība ar cilvēkiem, kuri tiek novēroti (atklātā novērošana).

Pētījumā iekļaujot līdzdalīgās novēršanas metodi, mērķis ir gūt pēc iespējas objektīvāku, precīzāku un holistisku izpratni par pētāmo fenomenu, tādējādi paaugstinot pētījuma validitāti, jo novērojumi palīdz pētniekam labāk izprast pētāmā fenomena kontekstu. Pētījuma validitāti var nodrošināt, līdztekus novērošanai izmantojot tādas metodes kā intervija, dokumentu analīze, aptaujas vai citas kvantitatīvas metodes. Līdzdalīgais novērojums palīdz atbildēt uz aprakstošiem jautājumiem, radīt teorijas vai hipotēzes. Etnogrāfiskajos pētījumos līdzdalīgā novērošana ir sākotnējais posms. To vērts izmantot, lai:

• identificētu un vadītu attiecības ar informantiem;
• palīdzētu pētniekam apjaust, kā pētāmajā sociālajā vidē lietas tiek organizētas, kā tiek noteiktas prioritātes, kā cilvēki savstarpēji ir saistīti un kādi ir kultūras parametri;
• atklātu to, ko pētītās kultūras vai grupas locekļi uzskata par svarīgu, kādas ir viņu manieres, kas raksturīgs līderībai, kas ir tabu lietas un tā tālāk.

Šīs metodes priekšrocība ir tā, ka novērošana notiek dabiskā vidē un novērotāja klātbūtne nerada mākslīgas pārmaiņas, kas ir atvērtās novērošanas galvenais risks. Vismaz sākotnējā pētījuma etapā grupas locekļi var mainīt savu ierasto uzvedību, zinot, ka tiek novēroti, taču, tiklīdz cilvēki pierod pie pētnieka klātbūtnes, viņi rīkojas ierasti. Novērojot pētnieks iegūst informāciju par neverbālās komunikācijas izpausmes formām, nosaka, kurš ar kuru mijiedarbojas un kā tas notiek, cik daudz laika tiek veltīts dažādām aktivitātēm. Līdzdalīgais novērojums ļauj pētniekiem pārbaudīt to terminoloģiju un jēdzienus, kurus dalībnieki izmanto ikdienas dzīvē un intervijās ar pētnieku, novērot notikumus, par kuriem informanti, iespējams, nevar vai nevēlas dalīties, un novērot situācijas, kuras informanti aprakstījuši intervijās, tādējādi precizējot to, kas tīši vai netīši sagrozīts vai bijis neprecīzs informantu stāstījumos. Novērošana ļauj atklāt to, ko cilvēki patiesībā dara, kā uztver un konstruē realitāti, tādējādi tiek iegūti ticami dati. Daudzas metodes prasa zināmas priekšzināšanas par pētāmo grupu vai fenomenu, savukārt novērošanas gadījumā iespējams gūt ieskatu un jaunu informāciju, kā arī jaunus pētījuma virzienus, kuri, maz ticams, būtu iespējami, izmantojot citas metodes. Ir gadījumi, kad līdzdalīgā novērošana ir vienīgā metode, kā iegūt datus, jo ir grupas, kuras ir slēgtas un nevēlas sniegt informāciju svešiniekiem, tādēļ, tikai iesaistoties grupu dzīvē, sadarbojoties un iegūstot uzticību, var gūt informāciju. Līdzdalīgai novērošanai ir savi trūkumi. Pirmkārt, ar to saistās visai lieli izdevumi un izmaksas, pētnieks var nonākt bīstamās situācijās, saskarties ar stresu un noraidījumu, tiek tērēti lieli laika resursi. Diskutējama mēdz būt pētījuma objektivitāte, jo pētnieks, iesaistoties grupas aktivitātēs, var kļūt subjektīvs savos spriedumos, pārāk pozitīvs, atsevišķos gadījumos kļūt par pētītās grupas vai kopienas locekli uz visiem laikiem. Citos gadījumos pētnieks var būt negatīvs un noraidošs savos vērojumos un secinājumos. Līdzdalīgie novērojumi ir praktiski neatkārtojami tādos pašos vai līdzīgos apstākļos vairāku iemeslu dēļ. Tas tādēļ, ka līdzdalīgais novērojums bieži vien ir nesistematizēts: nav fiksētu procedūru, procesi notiek, un pētnieks tiem tikai seko līdzi. Novērojumi ļoti atkarīgi no pētnieka personības īpašībām, līdz ar to no tā, kā pētniekam izdosies izveidot kontaktu ar pētījuma objektu un kā tiks interpretēti pētījuma rezultāti. Paša pētnieka sociālajām un personības iezīmēm var būt ietekme uz pētījuma gaitu, nosakot, kādām zināšanām un aktivitātēm sociālajā vidē tiks ļauta pieeja. Pētniekam jāapzinās, kā viņa dzimums, seksuālā orientācija, etniskā piederība vai rase, sociālā klase un izmantotā teorētiskā pieeja var ietekmēt novērojumus, analīzi un datu interpretāciju. Novērojumu rezultāti nav vispārināmi, jo tiek pētītas nelielas izlases, turklāt lielāku cilvēku kopumu gadījumā pētniekam nav iespējams vienlaicīgi visur būt klāt, lai veiktu izpēti. Ja nav precīzi izraudzīti informanti, var rasties vienpusējs skatījums. Neskatoties uz minētajiem argumentiem, līdzdalīgo novērojumu gadījumā iegūtās autentiskās lokālās zināšanas var vēlāk pētīt plašākā mērogā.

Līdzīgi kā jebkurā citā pētījumā, arī līdzdalīgajā novērošanā jāievēro pētnieciskā ētika. Slēptā novērojuma gadījumā ētiskus jautājumus rada vispārpieņemtais princips, ka pētījuma objekts ir jāinformē par iesaistīšanu pētījumā. Līdz ar to diskusijas mēdz raisīt tas, kā īstenot slēpto novērošanu, kad grupas vai kopienas locekļi nezina pētnieka īsto identitāti. Pētnieka ētiska atbildība ir saglabāt pētījuma dalībnieku un informantu anonimitāti. Īpaši tas attiecināms uz gala ziņojumiem un publiski pieejamiem pētījuma materiāliem, kā arī lauka darba piezīmēm, paturot prātā, vai informanti varētu kļūt atšifrējami, ja piezīmes nonāktu publiskā vidē vai tiktu pārbaudītas. Indivīdu identitāte jāapraksta tā, lai kopienas locekļi nespētu tos identificēt.

Līdzdalīgā novērošana kā galvenā datu ieguves stratēģija vairāk nekā simts gadus izmantota antropoloģijā, īpaši etnogrāfiskajos pētījumos. Viens no pirmajiem pētniekiem, kurš izmantoja šo pieeju, bija amerikāņu antropologs un etnologs Frenks Hamiltons Kušings (Frank Hamilton Cushing), kurš 19. gs. 70. gados četrus ar pusi gadus pavadīja ar zuņji pueblu indiāņiem, pētot viņu kultūru. Šajā laikā F. H. Kušings iemācījās cilts valodu, piedalījās vietējās tradīcijās un pat tika iniciēts priesterībā. Pētnieks tika kritizēts par pārāk ciešo sasaisti ar indiāņiem, līdz ar to objektivitātes trūkumu un nespēju analītiski aprakstīt pētīto kultūru. 1888. gadā Beatrise Potere Veba (Beatrice Potter Webb) ar nolūku labāk izprast cilvēku ikdienu pētīja nabadzīgas apkaimes, uzņemoties īres savācējas pienākumus un strādājot par šuvēju slikti apmaksātā darbavietā. 20. gs. sākumā šo metodi izmantoja arī antropologs Broņislavs Maļinovskis (Bronisław Kasper Malinowski), kurš pavadīja daudzus gadus Jaungvinejā, pētot Trobriāna salu iedzīvotājus. Sociologs Ērvings Gofmens (Erving Goffman) kā asistents pavadīja laiku psihiatriskajā slimnīcā Vašingtonā, lai pētītu šīs klīnikas pacientu pieredzi. Tajā laikā arī Mārgarita Mīda (Margaret Mead) pētīja samoāņu meitenes pusaudzes. M. Mīdas pieeja datu vākšanā atšķīrās no viņas mentora antropologa Franča Boasa (Franz Boas), kurš akcentēja vēsturisko tekstu un materiālu izmantošanu, lai dokumentētu izzūdošās kultūras. M. Mīda savukārt piedalījās pētīto kultūru dzīvē, lai dokumentētu kultūras aktivitātes, lai gan aktīvi tajās neiesaistījās, kā to darīja B. Maļinovskis. Līdz 1874. gadam Lielbritānijas Karaliskais antropoloģijas institūts (Royal Anthropological Institute of Great Britain) bija publicējis metožu rokasgrāmatu ar piezīmēm un jautājumiem par antropoloģiju (Notes and Queries on Anthropology), kas pēc tam vairākas reizes tika pārskatīta līdz 1971. gadam. Par klasiku kļuvis pētījums Amerikas Savienotajās Valstīs, Midltaunā, ko veikuši Roberts Linds (Robert Staughton Lynd) un Helēna Linda (Helen Merrell Lynd) 20. gs. 20. un 30. gados. Socioloģijā līdzdalīgos novērojumus daudz īstenojis Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), 20. gs. vidū veicot berberu kultūras pētījumus Alžīrijā.

Līdzdalīgais novērojums kā pamata metode tiek izmantota dažādās jomās un ir izrādījusies noderīgs instruments pētījumos, kas nodrošina precīzu kultūras atspoguļojumu. Līdz 1940. gadam līdzdalīgos pētījumus plaši izmantoja antropologi un sociologi. Tradicionāli etnogrāfiskajos pētījumos mērķis bija saprast citus, tos vērojot un detalizēti aprakstot sociālo vidi no kopienai nepiederoša skatu punkta, bet salīdzinoši nesen sociologi sākuši pētīt dažādas grupas savās kultūrās. Dalībnieku novērošana ir viena veida datu vākšanas metode, ko praktizējoši zinātnieki parasti izmanto kvalitatīvos pētījumos un etnogrāfijā. Šāda veida metodoloģija tiek izmantota daudzās jomās, īpaši antropoloģijā (t. sk. kultūras antropoloģijā un Eiropas etnoloģijā), socioloģijā (t. sk. kultūras socioloģijā un kultūras kriminoloģijā), komunikācijas pētījumos, cilvēku ģeogrāfijā un sociālajā psiholoģijā. Tās mērķis ir iegūt ciešu un tuvu iepazīšanos ar noteiktu indivīdu grupu (piemēram, reliģisko, profesionālo, subkultūru grupu vai konkrēto kopienu) un viņu praksi, intensīvi iesaistoties cilvēkiem tuvā kultūras vidē ilgākā laika periodā.