Socioloģiskās aptaujas organizēšana un veikšana ietver aptaujājamo cilvēku (respondentu) atlasi ar izlases metodēm (kvantitatīvās metodes) un viņu intervēšanu, uzdodot aptaujas anketā iekļautos jautājumus un saņemot uz tām atbildes, kurus turpmāk apkopo un analizē ar kvantitatīvajām datu analīzes metodēm.
Socioloģiskās aptaujas var būt ļoti dažādas pēc tēmas plašuma, kā arī aptveramo tēmu skaita. Piemēram, priekšvēlēšanu aptaujās parasti aprobežojas ar jautājumiem par cilvēku balsošanas nodomiem tuvākajās vēlēšanās (piemēram, vai plāno balsot un, ja plāno, tad par kuru partiju vai kandidātu) un demogrāfiskiem jautājumiem, savukārt lielie starptautiskie salīdzinošie pētījumi, kuri pielieto socioloģiskās aptaujas, tajās iekļauj jautājumus par respondentu viedokļiem, attieksmi un rīcību visdažādākos kontekstos un situācijās.
Aptaujas plānošanā un īstenošanā izceļami vairāki posmi. Aptaujas veikšana parasti ietver:
1. pētījuma problēmas un/vai mērķa un objekta definēšanu;
2. aptaujas plāna, grafika un budžeta (izmaksu) noteikšanu;
3. sākotnējās informācijas vākšanu par pētījuma objektu pētījuma mērķu un uzdevumu precizēšanai;
4. izlases veida izvēli;
5. izlases apjoma noteikšanu un atlases procedūras definēšanu, ievērojot izvēlēto izlases veidu;
6. aptaujas instrumentārija (anketas un palīgmateriālu) konstruēšanu;
7. aptaujas instrumentārija izmēģināšanu pilotpētījumā;
8. intervētāju iesaistīšanu un apmācīšanu;
9. datu vākšanu (respondentu aptaujāšana);
10. savākto datu ievadīšanu datu kopā (mūsdienās parasti datorizētā formā);
11. savākto datu analīzi, pētījuma ziņojuma un rezultātu sagatavošanu un publicēšanu.
Socioloģisko aptauju dala divos pamatveidos pēc tā, kā aptaujas gaitā mijiedarbojas intervētājs un respondents. Visbiežāk intervētāja un respondenta komunikācija notiek klātienē (t. s. tiešās intervijas jeb face-to-face interviews), taču ir iespējams intervēšanu veikt arī attālināti, ar telefona vai telesakaru lietojumprogrammu (piemēram, Skype) palīdzību. Aptaujas anketa var būt izdrukāta papīra formātā, ievietota internetā (t. s. interneta aptaujas jeb web surveys) vai arī nosūtīta respondentam ar pastu. Vienas aptaujas gaitā iespējams kombinēt intervēšanu un anketēšanu, piemēram, gadījumos, ja kāda viena paveida izmantošana ir apgrūtināta, taču ieteicams izmantot vienotu datu vākšanas procedūru un metodi.
Aptaujas pamatinstruments ir aptaujas anketa. Aptaujas anketas kvalitāte ir galvenais faktors, kas nosaka tās mērķu veiksmīgu sasniegšanu, tāpēc anketas saturs un struktūra jāveido, ievērojot labākās prakses pieredzes.
Aptaujas anketas jautājumus klasificē galvenokārt pēc funkcijām, ko tie pilda, un formāta. Pēc funkcijām izdala, pirmkārt, saturiskos jautājumus, kas attiecas uz pētījumā izzināmo tēmu. Piemēram, valsts pilsoņu priekšvēlēšanu aptaujā starp saturiskiem jautājumiem būs jautājumi par respondentu balsošanas nodomiem (vai plāno balsot, par kuru partiju utt.), kā arī par viņu simpātijām pret konkrētām partijām un kandidātiem, par piekrišanu viņu programmām. Saturiskos jautājumus iespējams iedalīt šādi:
a) jautājumi par uzvedību, rīcību un notikumiem – vai/ ko respondents ir darījis noteiktā laika posmā un/ vai noteiktās situācijās; cik bieži vai reti, regulāri vai neregulāri viņš piedalās kādās aktivitātēs; cik bieži vai reti viņš nokļuvis konkrētās situācijās, stāvokļos;
b) jautājumi par attieksmi – cik pozitīvi vai negatīvi respondents vērtē kādu parādību, lietu, personu vai notikumu; cik lielā mērā viņš piekrīt vai nepiekrīt kādai idejai, apgalvojumam;
c) jautājumi par zināšanām – vai respondentam ir noteiktas zināšanas par apkārtējo pasauli un sabiedrību (piemēram, vai viņš zina, kas šobrīd ir valsts prezidents); vai viņa rīcībā ir kāda konkrēta informācija (piemēram, vai viņš zina, kādus pakalpojumus piedāvā kāda valsts institūcija).
Pēc funkcijām izdalāmi arī demogrāfiskie jautājumi, kuru mērķis ir izzināt sociāli demogrāfiskos faktus par pašu respondentu (viņa dzimumu, vecumu vai dzimšanas gadu, izglītības līmeni, tautību, pilsonību, dzimto valodu, nodarbinātības statusu, ienākumu līmeni, dzīvesvietu, reliģisko pārliecību un tā tālāk).
Filtra jautājumi ir domāti, lai uzdotu kādu saturisku vai demogrāfisku jautājumu tikai tiem respondentiem, uz kuriem tas tiešā veidā attiecas. Piemēram, ja Latvijas iedzīvotāju aptaujā paredzēts iekļaut jautājumu “Kāda ir Jūsu mīļākā konjaka marka?”, tad pirms šī saturiskā jautājuma jāiekļauj filtra jautājums “Vai Jūs dzerat konjaku?” ar atbilžu variantiem “jā” un “nē”, kas ļautu nākamajā solī uzdot jautājumu par mīļāko marku tikai konjaka lietotājiem. Filtra jautājums var būt vienlaikus arī saturisks vai demogrāfisks, reizē ar to pildot arī filtra jautājuma palīgfunkciju.
Pēc formāta šķir trīs jautājumu veidus: slēgtos, atvērtos un daļējis slēgtos. Slēgtie jautājumi pēc jautājuma formulējuma (piemēram, “Cik lielā mērā Jūs uzticaties Saeimai?”) piedāvā iepriekš definētos atbilžu variantus (piemēram, “pilnībā uzticos”, “drīzāk uzticos”, “drīzāk neuzticos” un “nemaz neuzticos”), no kuriem respondentam jāizvēlas tas, kas vistuvāk atbilst viņa viedoklim vai attieksmei. Jautājumu slēgtais, standartizētais formāts nodrošina iespēju statistiski apkopot un analizēt datus, kuri tiek iegūt no atbildēm uz šādiem jautājumiem. Atvērtā jautājuma gadījumā atbilžu varianti netiek formulēti, bet respondentam tiek piedāvāts atbildi izteikt vai ierakstīt saviem vārdiem izvērstākā veidā (ar vienu vai dažām frāzēm vai teikumiem). Daļēji slēgtie jautājumi apvieno slēgto un atvērto jautājumu iezīmes ‒ līdzās iepriekš definētajiem atbilžu variantiem respondents var nosaukt vai ierakstīt savu, ja uzskata, ka neviens no piedāvātajiem atbilžu variantiem viņam neder. Atvērtie un daļēji slēgtie jautājumi dod papildu iespējas formulēt respondentam viņam tuvāko, atbilstošāko jautājumu, taču to statistiskās apkopošanas un analīzes iespējas ir apgrūtinātas vai ierobežotas. Lielākā daļa jautājumu socioloģiskās aptaujas anketā ir nominālā un ordinālā līmeņa jautājumi.
Svarīgākie faktori, kas ietekmē aptaujas anketas kvalitāti, ir anketas jautājumu saturs (tā atbilstība pētījuma mērķim, saprotamība respondentam utt.) un anketas struktūra (anketas apjoms, jautājumu kārtība un izvietojums).
Saskaņā ar aptauju metodologu atziņām augstas kvalitātes jautājumiem piemīt vairākas īpašības.
1. Skaidrība ‒ vienkāršu, vispārzināmu un saprotamu vārdu izmantošana jautājuma formulējumā. Tas nozīmē izvairīšanos no sarežģītiem, specifiskiem terminiem, žargona un slenga.
2. Vienkārša sintakse ‒ vienkārša, saprotama teikuma uzbūve, tai skaitā tāda jautājuma formulējuma garuma izvēle, kas nenogurdinātu respondentu un neapgrūtinātu jautājuma saprašanu.
3. Jautājuma viennozīmīgums ‒ izvairīšanās no vārdiem un frāzēm ar acīmredzami divdomīgu nozīmi, kurus dažādi respondenti var uztvert dažādi.
4. Jautājuma konkrētība ‒ konkrētu vārdu izmantošana pārāk vispārīgu un abstraktu jēdzienu vietā.
5. Atbilžu variantu pietiekamība - atbilžu variantiem jābūt izsmeļošiem, jo slēgtajā jautājumā respondentam jābūt iespējai atrast un izvēlēties viņa atbildei atbilstošu variantu. Atbilžu varianti arī nedrīkst pārklāties savā starpā (piemēram, jautājumā par vecumu nedrīkst piedāvāt atbilžu variantus 20–30 gadi un 30–40 gadi, jo trīsdesmitgadīgie respondenti nezinās, kuru no šiem variantiem izvēlēties).
6. Vērtību neitralitāte - jautājumā nedrīkst būt uzvedinošie formulējumi, kas tieši vai netieši stimulē respondentu izvēlēties noteiktus atbilžu variantus.
7. Vienā jautājumā drīkst jautāt tikai par vienu objektu. Piemēram, nebūtu korekti vienā jautājumā izzināt apmierinātību gan ar veselības sistēmu, gan ar izglītības sistēmu, jo respondentam par tām var būt atšķirīgi vērtējumi.
8. Jautājumos nav vēlams iekļaut pārāk daudz nolieguma konstrukciju (piemēram, pārāk daudz “ne” priedēkļu vai partikulu), jo tās apgūtina jautājuma uztveramību.
Papildus vadlīnijām atsevišķu jautājumu formulēšanai pastāv arī ieteikumi dažāda veida un satura jautājumu secībai aptaujas anketā. Piemēram, sākotnējiem jautājumiem jābūt vienkāršiem, viegli atbildāmiem; tiem jāveicina uzticēšanās un komunikācijas veidošanās starp respondentu un intervētāju. Sākotnējiem anketas jautājumiem tiešā veidā jāattiecas uz pētījuma tēmu, kā tas tika izstāstīts respondentam, viņu uzrunājot un piedāvājot piedalīties aptaujā. Jautājumus par vienu apakštēmu (piemēram, par atbalstu politiskām partijām un respondenta gaidāmo elektorālo uzvedību) vēlams grupēt kopā. Par vienu apakštēmu sākumā uzdod vispārīgus, pēc tam – specifiskus, konkrētākus jautājumus. Piemēram, izzinot respondenta apmierinātību ar dzīvi, sākumā būtu jāuzdod jautājums par apmierinātību ar dzīvi kopumā, pēc tam – jautājumi par dažādiem dzīves aspektiem, piemēram, laulību, karjeru un tamlīdzīgi. Tā saucamie sensitīvie jautājumi, kas skar respondentam intīmas, personiskas tēmas, ievietojami tuvāk anketas beigām, nevis sākumā vai vidū. Pēc nepieciešamības anketā jaiekļauj arī filtra jautājumi, lai neuzdotu kādai respondentu apakšgrupai neatbilstošus jautājumus (piemēram, par augstskolas beigšanas gadu tiem, kuriem nav augstākās izglītības).
Pēc organizācijas un izpildījuma aptauja ir līdzīga tautas skaitīšanai, kuras pirmsākumi meklējami senajā Romā un Izraēlā. Tai pat laikā starp aptauju un tautas skaitīšanu pastāv būtiskas atšķirības: tautas skaitīšanas mērķis ir ievākt sociāli ekonomisko un demogrāfisko informāciju par visiem valsts iedzīvotājiem, kamēr aptaujas mērķi var būt arī plašāki, izzinot arī indivīdu attieksmes un ieradumus. Turklāt aptaujas gaitā dati tiek vākti nevis no visiem valsts iedzīvotājiem, bet gan no ierobežotas, matemātiski pamatotas un reprezentatīvas izlases. Tas savukārt ļauj gan iegūtos rezultātus vispārināt uz interesējošu ģenerālo kopu, gan arī aptaujas veikt krietni biežāk un regulārāk nekā tautas skaitīšanu.