Tautas skaitīšanas kritēriji, kas to atšķir no citiem statistisko apsekojumu veidiem, ir vienota programma, visaptveramība, konkrēts laika moments, kurā tiek fiksēta situācija (kritiskais moments), un individualitāte.

Ar iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu saistītā skaitīšanas procesa izvaddati ir nepieciešami, lai, balstoties uz vienotiem starptautiski apstiprinātiem kritērijiem, iegūtu statistiku par iedzīvotājiem, ģimenēm, mājsaimniecībām un mājokļu stāvokli mazās teritorijās vai iedzīvotāju apakšgrupās. Iedzīvotājus raksturojošie rādītāji ir ģeogrāfiskie, demogrāfiskie, sociālie, ekonomiskie, kā arī mājsaimniecības un ģimenes rādītāji. Daudzās valstīs skaitīšanas procesa izvaddatiem ir būtiska loma minētās informācijas nodrošināšanai, jo skaitīšana ir vienīgais pieejamais konkrētās informācijas avots, un citas piemērotas alternatīvas nepastāv.

a) individuāla uzskaite – tiek iegūta informācija par katru uzskaitīto personu un katru mājokli, lai to rādītājus varētu reģistrēt atsevišķi. Tādējādi dažādos rādītājus var šķērsklasificēt, iegūstot datus atbilstoši vairākiem rādītājiem.

b) vienlaicīgums – tautas skaitīšanā iegūtajai informācijai par personām un mājokļiem ir jābūt saistītai ar skaidri definētu un unikālu atskaites periodu vai konkrētu laika brīdi. Ideālā gadījumā dati par visām personām un dzīvojamajām telpām būtu jāvāc vienlaicīgi. Tomēr, ja dati netiek vākti vienlaicīgi, jāveic korekcijas, lai izvaddatiem būtu viens atskaites periods.

c) vispusīgums – tautas skaitīšanā ir jāiegūst dati par konkrētā valsts teritorijā dzīvojošo personu, esošo ģimeņu, mājsaimniecību un mājokļu kopskaitu. Iedzīvotāju skaitīšanā jāiekļauj ikviena persona, kura pastāvīgi dzīvo un/vai atrodas noteiktā valsts teritorijā noteiktā laika brīdī (parasti to dēvē par skaitīšanas dienu vai momentu).

d) dati pieejami par mazām teritorijām – tautas skaitīšanā ir jāiegūst dati par to iedzīvotāju un mājokļu skaitu un rādītājiem, kas ir ģeoreferencēti (attiecas uz noteiktu vietu), kā arī mazām iedzīvotāju apakšgrupām, ņemot vērā arī vispārīgās prasības aizsargāt individuālo datu konfidencialitāti.

e) definēts periodiskums – tautas skaitīšana ir jāveic regulāri, lai noteiktā secībā būtu pieejama salīdzināma informācija. Skaitīšanas datus ieteicams sagatavot vismaz ik pēc desmit gadiem.

Tautas skaitīšanu valstis var veikt dažādi, tomēr tai jābūt ar konkrētiem svarīgiem kopējiem elementiem. Tautas skaitīšanu var iedalīt vairākos posmos, kas nav ne pilnībā hronoloģiski nošķirti, ne savstarpēji izslēdzoši:

a) ieinteresēto pušu iesaistīšana;

b) sagatavošanās (tostarp tiesību aktu izstrāde, testēšana un ārpakalpojumu izmantošana);

c) apsekojums (datu vākšana);

d) datu apstrāde;

e) datu kvalitātes nodrošināšana pirms to izplatīšanas;

f) rezultātu izplatīšana;

g) aptvēruma un datu kvalitātes novērtēšana;

h) rezultātu analīze.

Visos posmos ir svarīgi īstenot atbilstošu kvalitātes nodrošināšanas stratēģiju, lai garantētu, ka ir ņemti vērā visi datu kvalitātes aspekti (atbilstība, precizitāte, savlaicīgums, pieejamība, interpretējamība, saskaņotība) un ka katrā skaitīšanas posmā izdarītā izvēle ir bijusi labākais attiecīgajam mērķim piemērotais kompromiss.

Skaitīšanas saturu nosaka, ņemot vērā:

a) datu pieprasījumu starptautiskā, valsts un vietējā līmenī;

b) datu pieejamību no citiem statistikas avotiem;

c) tautas skaitīšanas ierobežojumus datu vākšanai, ja (vismaz attiecībā uz tradicionālo skaitīšanu, kas ir pilns iedzīvotāju un mājokļu apsekojums, kuru veic tautas skaitītāji) par atsevišķiem tematiem ir iespēja uzdot ierobežotu jautājumu skaitu un ja sensitīvus vai sarežģītākus tematus, kuru aplūkošanai būtu nepieciešami paplašināti moduļi un īpaša intervētāju apmācība, var ietvert tikai ierobežotā apjomā.

Katram tautas skaitīšanas tematam ir jāatbilst vairākiem galvenajiem lietotāju prasību kritērijiem:

a) temats atbilst skaidri noteiktai lietotāja vajadzībai, un tas ir valstiski nozīmīgs temats;

b) ir nepieciešami ar attiecīgo tematu saistīti dati par mazām iedzīvotāju grupām un/vai detalizētu ģeogrāfisko līmeni, un paredzams, ka tos izmantos daudzdimensiju analīzēs kopā ar citiem skaitīšanas tematiem, ņemot vērā datu konfidencialitātes principus;

c) ir konstatēts, ka vācamie dati ir ticami un precīzi;

d) saturs ievērojami neatšķiras no iepriekšējās skaitīšanas, un datus lielākajā daļā gadījumu joprojām var salīdzināt ar iepriekšējās tautas skaitīšanās iegūtiem datiem.

Skaitīšanā var neietvert tematu, ja:

a) tas ir sensitīvs vai iespējami apgrūtinošs vai ir jāsniedz plaši paskaidrojumi vai norādes, lai saņemtu atbildi;

b) iedzīvotājiem ir pārāk grūti atbildēt vai ir jāsniedz informācija, kas vēl nav zināma;

c) tā iekļaušana varētu negatīvi ietekmēt savāktās informācijas aptvērumu vai kvalitāti;

d) atbildot respondentam ir jāpauž savs viedoklis vai attieksme;

e) tas var radīt būtiskas kodēšanas problēmas vai būt ilgi apstrādājams, vai būtiski palielināt skaitīšanas kopējās izmaksas.

Tautas skaitīšana ir pasākums, kuru īsteno tikai statistikas mērķiem, tāpēc tajā nedrīkst vākt datus, lai apzināti popularizētu politiskos vai reliģiskos grupējumus vai atbalstītu īpašus jautājumus.

Ja skaitīšanā izmanto papīra formāta anketu, atbildei atvēlētā ierobežotā vieta ir jāoptimizē. Lai noteiktu, vai konkrētus datus var vākt, svarīgs faktors ir jautājuma forma un garums skaitīšanas anketā.

Ikviena jauna temata iekļaušana vispirms ir jāpārbauda, lai nodrošinātu datu sekmīgu vākšanu un ticamu rezultātu sagatavošanu.

Lai gan senās skaitīšanas ietvēra kādu no moderno skaitīšanu iezīmēm, neviena no tām neietvēra visas mūsdienu tautas skaitīšanas funkcijas un arī raksturojumu.

Lai iegūtu salīdzināmus datus starp valstīm, ir izstrādātas rekomendācijas ANO Statistikas nodaļā (United Nations Statistics Division). Pirmās iedzīvotāju skaitīšanas rekomendācijas tika publicētas 1949. gadā. 1958. un 1969. gadā atsevišķi tika publicētas rekomendācijas iedzīvotāju skaitīšanai un mājokļu skaitīšanai. Kopš 1980. gada tiek publicētas kopējas rekomendācijas iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanām, no kurām jaunākās publicētas 2017. gadā. Atsevišķos pasaules ekonomiskajos reģionos tiek izstrādātas reģionam pieskaņotas rekomendācijas. Eiropas Ekonomiskajai zonai (European Economic Area) izstrādātas un Eiropas Statistiķu konferences (Conference of European Statisticians) apstiprinātas rekomendācijas publicētas 2006. un 2015. gadā.

Eiropas Savienībā (European Union) pirmo reizi Regula par iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu, kas uzliek Eiropas Savienības dalībvalstīm noteiktas obligātas prasības, tika apstiprināta Eiropas Parlamentā (European Parlament) un Eiropas Padomē (Council of Europe) 2008. gadā. Atbilstoši tai pēc tam tika pieņemtas trīs Komisijas ieviešanas regulas, kuras noteica tematu un to dalījumu tehniskās specifikācijas, statistikas datu un metadatu programmu iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanai, kvalitātes ziņojumu nosacījumus un struktūru, kā arī datu nosūtīšanas tehnisko formātu. 2008. gadā apstiprinātā pamata regula ir spēkā arī nākamajai – 2021. gada – tautas skaitīšanai (tā paredzēta visās Eiropas Savienības valstīs), un ir apstiprinātas četras jaunas Komisijas ieviešanas regulas, kuras attiecas uz šo tautas skaitīšanu.

Cilvēki, nodokļu maksātāji vai vērtslietas senatnē tika uzskaitītas, taču metodes un mērķi atšķīrās no mūsdienu tautas skaitīšanām – agrāk tika veikta uzskaite, lai kontrolētu konkrētas personas, piemēram, lai noteiktu, kam jāmaksā nodoklis, jādodas militārajā dienestā vai jāveic darbs. Šādā uzskaitē netika ņemtas vērā indivīda intereses, kā arī ne vienmēr tika sniegta precīza informācija, uzskaite parasti bija neprecīza. Ir zināms, ka šādi pētījumi veikti senajā Babilonijā, Palestīnā, Persijā, Ķīnā un Ēģiptē.

Pirmā zināmā tautas skaitīšana tika veikta Babilonijā 3800. gadā p. m. ē. Ieraksti liecina, ka tā tika veikta reizi sešos vai septiņos gados, un tika uzskaitīts cilvēku un mājlopu skaits, kā arī sviests, medus, piens, vilna un dārzeņi.

Pasaules vecākie pieejamie tautas skaitīšanas dati fiksēti Ķīnā Haņ (漢朝) dinastijas valdīšanas laikā. Tautas skaitīšana notika m. ē. 2. gada beigās. Šīs skaitīšanas datus zinātnieki uzskata par diezgan precīziem. Tajā laikā Ķīnā dzīvoja 59,6 miljoni cilvēku. Otra vecākā skaitīšana, kuras dati ir pieejami, arī ir no Haņ dinastijas laika Ķīnā. Skaitīšana datēta ar m. ē. 140. gadu. Tajā tika reģistrēti tikai nedaudz vairāk nekā 48 miljoni cilvēku. Tiek uzskatīts, ka masveida migrācija uz Ķīnas dienvidu daļu ir demogrāfiskās lejupslīdes iemesls.

Romas Impērija veica skaitīšanas, lai noteiktu iekasējamo nodokļu apjomu. Romiešu tautas skaitīšana bija visattīstītākā no visām, kas zināmas senatnē, un tai bija būtiska nozīme impērijas pārvaldībā. Romas Impērijā skaitīšana tika veikta reizi piecos gados. Tā sniedza pilsoņu un viņu īpašumu reģistru, no kura varētu tikt uzskaitīti viņu pienākumi un privilēģijas. Pēc Romas Impērijas šāda veida tautas skaitīšanas vairs netika veiktas līdz pat 17. gs.

17. un 18. gs. pakāpeniski radās ideja par tautas skaitīšanu kā pilnīgu visu cilvēku uzskaiti un svarīgāko tos raksturojošo rādītāju izpēti, lai izprastu sabiedrības pamatstruktūru un tendences, nevis tikai identificētu un kontrolētu atsevišķas personu grupas.

Iespējams, ka pirmās pilnās iedzīvotāju skaitīšanas tika veiktas Ziemeļamerikā – Jaunajā Francijā (Kvebekā) un Akādijā (Jaunajā Skotijā) –, kur no 1665. līdz 1754. gadam tautas skaitīšana tika veikta 16 reizes.

1749. gadā Zviedrijas garīdznieki veidoja draudzes locekļu sarakstus, lai apzinātu iegūstamo ienākumu apjomu. No sarakstiem varēja iegūt datus par kopējo Zviedrijas iedzīvotāju skaitu (ieskaitot Somiju). Līdzīga attīstība sākās Dānijā 1787. gadā. Dažas valstis Apenīnu pussalā veica salīdzinoši precīzu iedzīvotāju uzskaiti: Sardīnija 1773. un 1795. gadā, Parma 1770. gadā un Toskāna 1766. gadā. Lai gan vairākas Lielbritānijas kolonijas Ziemeļamerikā, piemēram, Virdžīnija 1624.–1625. gadā un vēlāk, bija pilnībā uzskaitījušas savus iedzīvotājus, pirmā pilnā iedzīvotāju skaitīšana Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) notika 1790. gadā. Tika uzskaitīta teritorija, bija arī centieni iegūt iedzīvotājus raksturojošus datus. Tā atzīstama par modernu tautas skaitīšanu, jo tai bija arī politiski mērķi – pārstāvniecību Kongresā noteica, pamatojoties uz iedzīvotāju skaitu. Pirmā skaitīšana Anglijā tika veikta 1801. gadā. Lai gan Francija mēģināja skaitīšanu veikt 1800. un 1806. gadā, administratīvais mehānisms bija vājš un rezultāti nebija ticami. Francijā pirmā pilnā tautas skaitīšana notika tikai 1836. gadā.

Mūsdienu skaitīšana attiecas uz precīzi norobežotu teritoriju un sīkākām teritoriālām vienībām un šī iemesla dēļ parasti tiek plānota un veikta, izmantojot detalizētas kartes. Tās mērķis ir uzskaitīt katru personu noteiktā teritorijā. De iure tautas skaitīšana iedzīvotājiem ir atkarīga no to pastāvīgās vai likumīgās (deklarētās) uzturēšanās vietas, savukārt de facto tautas skaitīšanā uzskaita valsts teritorijā esošos iedzīvotājus tautas skaitīšanas momentā neatkarīgi no to pastāvīgās dzīvesvietas. Ar vienu vai otru metodi iegūtais teritoriālais sadalījums ir atkarīgs no tā, kur cilvēki guļ (nakts iedzīvotāji), nevis kur viņi strādā (dienas iedzīvotāji). Šī iemesla dēļ lielo pilsētu iedzīvotāju skaits parasti ir daudz mazāks nekā tur nodarbināto skaits, un priekšpilsētu iedzīvotāju skaits ir daudz lielāks nekā to iedzīvotāju skaits, kas strādā priekšpilsētās.

Papildus tam, ka ir precīza teritorija, skaitīšanai jābūt precīzai attiecībā uz laiku – gandrīz vienmēr izvēlas konkrētu brīdi. Šis “skaitīšanas moments”, kas bieži tiek noteikts pusnaktī, kļūst par hronoloģisko līniju, kas nošķir – ieskaitīt personu vai nē. Visas personas, kas dzimušas pēc skaitīšanas brīža vai mirušas pirms tā, netiek iekļautas, bet visi citi ir iekļauti. Tautas skaitīšanas brīdis ir atskaites punkts dažiem jautājumu veidiem, piemēram, vecums, ģimenes stāvoklis un pilsonība. Lai gan daži jautājumi, piemēram, nodarbinātība vai ekonomiskā aktivitāte, attiecas uz laika periodu, nevis uz momentu, skaidrība prasa precīzi noteikt perioda konkrētās robežas. Nepieciešama laika precizitāte, jo faktiskā uzskaitīšana var ilgt dienas vai nedēļas. Tā kā šajā periodā daudzi cilvēki būs pārvietojušies, miruši vai piedzimuši, skaitīšanas moments tiek pieņemts noteiktā dienā, stundā un brīdī.

Prasība, ka visi indivīdi ir uzskaitīti, nenozīmē, ka faktiski katram cilvēkam jābūt aptaujātam. Sieva var sniegt informāciju par savu vīru; vecāks var sniegt informāciju par saviem bērniem. Tas arī nenozīmē, ka uz katru jautājumu ir jāatbild par katru personu. Ja visi indivīdi ir uzskaitīti, tas ir, tie saskaitīti un iedalīti pēc dažiem pamatjautājumiem, tad tas ir pamats izlases veidošanai attiecībā uz citiem jautājumiem.

Tā kā skaitīšanas informācija tiek iegūta, izmantojot anketu, ir divi plaši iegūto datu veidi: tiešie dati, kuri ir atbildes uz konkrētiem anketas jautājumiem, un atvasinātie dati, kurus iegūst, klasificējot un savstarpēji saistot atbildes uz dažādiem jautājumiem. Savukārt tiešajai informācijai ir divi veidi: tādi rādītāji kā vārds un uzvārds, adrese u.tml., kas galvenokārt tiek izmantoti, lai vadītu pašu uzskaites procesu, un tādi rādītāji kā dzimšanas valsts, ģimenes stāvoklis un nodarbošanās, ko izmanto tieši rādītāju sagatavošanai tautas skaitīšanas tabulās. No otrās grupas tiešajiem datiem iegūst atvasināto informāciju, piemēram, kopējo iedzīvotāju skaitu, lauku un pilsētu iedzīvotāju skaitu un ģimenes sastāvu. Ir izstrādāts vienots Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ieteikto vēlamo tematu saraksts.

Parasti skaitīšanas informāciju apkopo tautas skaitītāji, kas apmeklē katru māju (veic lauka darbus, field work), sistemātiski reģistrējot visu tur dzīvojošo personu vārdus, vecumu un dzimumu. Tiek vākta arī cita informācija, tostarp katras personas etniskā izcelsme, valoda, profesija un ģimenes stāvoklis. Tiek apkopota arī informācija par mājokli, piemēram, guļamistabu skaits, ēdiena gatavošanas iespējas, sanitārija, ūdensvads, apkures veids un tā tālāk. Tā kā iedzīvotāji šādu informāciju var uzskatīt par privātās dzīves neaizskaramību, tautas skaitītājiem parasti ir jāuzņemas solījums par konfidencialitātes ievērošanu, un viņiem var piemērot naudas sodu vai pat brīvības atņemšanu, ja viņi faktus, kurus iegūst, atklāj kādai nepiederošai personai. Turklāt informāciju izmanto tikai statistikas apkopošanai, nevis personu identificēšanai.

Nelegālie imigranti un citi, kas dzīvo ārpus sabiedrības, var mēģināt izvairīties no tautas skaitīšanas, kas izraisa iedzīvotāju nepietiekamu pārstāvību. Ja rodas aizdomas, faktisko skaitļu aprēķinus var iegūt no citiem datiem, piemēram, skolas apmeklējuma.

Ir izstrādātas jaunas tautas skaitīšanas informācijas vākšanas metodes, tostarp interneta izmantošana, bezmaksas tālruņu numuri un priekšapmaksas aploksnes.

Aizvien pieaug to valstu skaits, kuras izmanto administratīvo reģistru datus, lai sagatavotu daļu no statistikas vai visu statistiku pilnībā par iedzīvotājiem un mājokļiem. Šajās valstīs var gūt integrētu valsts ainu, sasaistot sociālos, demogrāfiskos un ekonomiskos rādītājus.

Dažādas tautas skaitīšanas metodes ir attēlotas 1. tabulā, kur rindas apraksta datu vākšanu, veicot lauka darbus, un ailes apzīmē administratīvos reģistrus vai iedzīvotāju reģistru kā tautas skaitīšanas datu avotus. Matrica uzrāda tikai tās iespējas, kuras vai nu ir izmantotas, vai paredz izmantot valstis. Tās neuzrāda visas iespējamās kombinācijas, tostarp teorētiskās, kuras vēl nav pārbaudītas nevienā valstī.

1. tabula.

Dažādas pieejas ir izskaidrotas 2. tabulā.

2. tabula.

Rezultātu analīzē izmantotajai tehnoloģijai ir liela ietekme uz visu tautas skaitīšanu. 19. gs., kad tabulas tika sagatavotas manuāli, neviens sarežģīts jautājums netika uzdots, jo nebija iespējams tos analizēt. Šī situācija tika pilnībā mainīta, ieviešot datorizētas tabulas un analīzes, kas ļāva ātri sagatavot sarežģītas tabulas, kad ieraksti uz papīra tika pārveidoti datora izmantošanai un kad tabulētie rezultāti tika pārvērsti iespiestās grāmatās. Šobrīd jau ir iespējams datus gan ievadīt elektroniskā veidā datorizētās anketās, gan arī izplatīt ne tikai papīra publikācijās, bet arī elektroniski, izmantojot interneta sniegtās iespējas.

Tautas skaitīšana ir viena no nozīmīgākajām metodēm datu vākšanai par valsts iedzīvotāju skaitu un īpatnībām. Tautas skaitīšana ir integrētas valsts statistikas sistēmas centrālā daļa, ietverot arī citu aspektu uzskaiti (piemēram, lauksaimniecības skaitīšanu), apsekojumus, reģistrus un administratīvo datu bāzes. Tautas skaitīšanas dati tiek izmantoti, lai precizētu ikgadējos iedzīvotāju skaita datus starpskaitīšanu periodā. Šāda uzskaite var būt vienīgais avots, kas sniedz informāciju par konkrētiem mazu ģeogrāfisko teritoriju vai iedzīvotāju apakšgrupu sociālajiem, demogrāfiskajiem un ekonomiskajiem rādītājiem. Daudzās valstīs tautas skaitīšana ir unikāls un stabils pamats regulāro statistisko apsekojumu izlases veidošanas (atlases) kopas izstrādei. Tautas skaitīšanas rezultāti tiek izmantoti kā izpētes un analīzes bāze. Iedzīvotāju skaita prognozes ir viens no svarīgākajiem analīzes rezultātiem, kas balstās uz tautas skaitīšanas datiem, jo nākotnes iedzīvotāju skaita prognozes ir būtiskas visiem sabiedrības segmentiem.

Tautas skaitīšanas dati ir neaizstājams (pilnīgākais) objektīvas informācijas avots, kas nepieciešams:

• valsts institūcijām – tautsaimniecības stratēģiskajai plānošanai, ekonomiskās, sociālās un vides politikas veidošanai, reģionālajai un infrastruktūras attīstības plānošanai, nodarbinātības novērtēšanai;
• pašvaldībām – attiecīgo teritoriju sociāli ekonomiskās attīstības perspektīvo plānu sagatavošanai un izpildes kontrolei;
• zinātniskās pētniecības iestādēm– pētījumu veikšanai, kas saistīti ar demogrāfijas, nodarbinātības, izglītības u. c. jautājumiem;
• komersantiem – saimnieciskās darbības plānošanai atsevišķos valsts reģionos;
• sabiedrībai kopumā – informācijas iegūšanai par demogrāfisko situāciju valstī, dzīves līmeņa, ekonomiskās aktivitātes, izglītības un mājokļu jautājumiem.