Saskaņā ar likumu par tautas skaitīšanu, kas publicēts “Valdības Vēstneša” 1928. gada 58. numurā, Latvijas iedzīvotāju skaitīšana veicama ik pēc pieciem gadiem, kad gada skaitlis beidzas ar pieci vai nulli. Skaitīšanas programmu Valsts statistiskā pārvalde izstrādāja jau 1929. gada rudenī.
Tautas skaitīšanas programma 1930. gadā pamatā atbilda 1925. gada programmai. Katrai personai aizpildīja individuālu personas kartīti, kas bija pamatveidlapa.
Bez personas kartītes laukos skaitītājiem vēl bija jāaizpilda divas skaitīšanas veidlapas: apdzīvoto vietu saraksts un apdzīvotās vietas iedzīvotāju saraksts. Pilsētās apdzīvoto vietu saraksta vietā bija jāaizpilda gruntsgabalu saraksts. Pēc skaitīšanas katrā dzīvoklī skaitītājam bija jāaizpilda iecirkņa dzīvokļu saraksts, atzīmējot katrā dzīvoklī saskaitīto personu skaitu. Skaitītājam pilsētās bija arī jāizveido katra atsevišķa dzīvokļa kartīte. Ar kartītes palīdzību bija iespējams kontrolēt personas kartītes izpildīšanas pareizību un noteikt ģimenes lielumu, kā arī atrisināt dažus jautājumus, kas saistīti ar dzīvokļu jautājumu. Kā pilsētās, tā laukos bija jāsagatavo uz laiku izbraukušo personu saraksts (uzvārds, vārds, dzimums, vecums, tautība, pavalstniecība, ticība, ģimenes stāvoklis, nodarbošanās un atrašanās vieta naktī no 11.02.1930. uz 12.02.1930.).
Salīdzinot ar 1925. gada tautas skaitīšanu, personas kartītē tika iekļauts jauns jautājums, kas attiecās tikai uz bērniem līdz viena gada vecumam, par barošanu mākslīgi, ar krūti vai mākslīgi un ar krūti, mazliet tika grozīta redakcija jautājumam par skolu apmeklējumu (1925. gadā ievāca ziņas par skolu apmeklētājiem no 6 līdz 16 gadu vecumam, savukārt 1930. gadā ‒ par jauniešiem no 6 līdz 21 gada vecumam). Galvenā vērība 1930. gadā tika pievērsta jautājumam par nodarbošanos. Lai novērstu visus pārpratumus, kas radās iepriekšējā tautas skaitīšanā, tika grozīta šī jautājuma redakcija. Vēl viens jauninājums 1930. gadā bija jautājums par fiziskiem trūkumiem (akls, mēms, kurls, kurlmēms, trūkst rokas vai kājas).
1930. gada personas kartītē netika iekļauts 1925. gada jautājums tikai sievietēm ‒ par dzīvi dzimušajiem bērniem un cik no viņiem vēl ir dzīvi.