pirmā tautas skaitīšana pēc neatkarīgās Latvijas Republikas izveidošanas

To bija grūti veikt pilnībā vairāku iemeslu dēļ:

• to nevarēja veikt vienā dienā ‒ tā ilga 7‒10 dienas (dažās apdzīvotās vietās to paveica nedēļas laikā, bet bija arī vietas, kur tas tika paveikts desmit dienās),
• 14.06.1920. Ilūkstes apriņķis vēl bija poļu un lietuviešu okupēts un daži Valkas un Valmieras apriņķa apvidi atradās Igaunijas teritorijā, un tur skaitīšanu varēja veikt tikai 1920. gada rudenī un 01.1921.,
• 1920. gada skaitīšanas laikā Latvija vēl atradās kara stāvoklī ar Krieviju, valsts austrumu robežā atradās frontes līnija, un kara notikumu iespaidā skaitīšana cieta,
• daļa iedzīvotāju bija devušies bēgļu gaitās un nebija atgriezušies Latvijā.

Tautas skaitīšana ir galvenais veids, kā valsts vadība gūst pārskatu par iedzīvotāju sociālo, kultūras un saimniecisko dzīvi. Tas ir ļoti svarīgi, plānojot un attīstot saimniecisko dzīvi un kultūru, kā arī uzlabojot dabisko iedzīvotāju skaita pieaugumu.

1920. gada tautas skaitīšanā tika uzskaitīti visi iedzīvotāji, kuri naktī no 13.06.1920. uz 14.06.1920. plkst. 24.00 atradās Latvijas teritorijā.

Tautas skaitīšanas kartītē tika iekļauti šādi jautājumi: uzvārds un vārds, dzimums, pavalstniecība, dzimšanas gads, mēnesis un datums, dzimšanas vieta, ģimenes stāvoklis, ticība, tautība, lasīt un rakstītprasme, kādās valodās prot runāt, kādu valodu parasti lieto ģimenē, fiziskie trūkumi, nodarbinātība, vai pastāvīgi dzīvo skaitīšanas vietā (ja tā atrodas citur, tad jānorāda, kur).

Tautas skaitīšanu organizēja Valsts statistiskā pārvalde vienlaicīgi ar lauksaimniecības skaitīšanu. Abas šīs skaitīšanas noritēja ar kopēju personālu un organizāciju. Arī apdzīvotu vietu pagastu apraksti un apdzīvotu vietu saraksti abām skaitīšanām bija kopīgi.

1920. gada tautas skaitīšanas rezultāti nav publicēti atsevišķā izdevumā. Tie bija Valsts statistiskajā pārvaldē manuskripta veidā. Nedaudzas tabulas tika nodrukātas 1920. gada statistiskajā gada grāmatā.

Pirmajā neatkarīgās Latvijas tautas skaitīšanā tika saskaitīts 1 596 131 iedzīvotājs. No tiem 185 137 jeb 11,6 % dzīvoja Rīgā. Pilsētās dzīvoja 23,3 %. No kopējā iedzīvotāju skaita 45,2 % bija vīrieši, bet 54,8 % ‒ sievietes. Latvijas pilsoņi bija 94,2 % no iedzīvotāju kopskaita.

Bērnu (līdz 14 gadu vecumam ieskaitot) īpatsvars kopējā skaitīto iedzīvotāju skaitā 1920. gadā bija 28,1 %, darbaspējīgā vecumā (15 līdz 59 gadi) bija 58,9 % iedzīvotāju, 60 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju īpatsvars bija 13,0 %.

Neprecējušies bija 57,6 % vīriešu un 52,9 % sieviešu, precējušies ‒ 38,5 % vīriešu un 33,5 % sieviešu, atraitņi ‒ 3,7 % vīriešu un 13,3 % sieviešu, kā arī šķirti bija 0,2 % vīriešu un 0,3 % sieviešu.

Lielākās konfesijas 1920. gadā bija luterāņi ‒ 1 075 600 jeb 57,3 %, Romas katoļi ‒ 375 200 jeb 23,5 %, grieķu katoļi (pareizticīgie) ‒ 138 800 jeb 8,7 %, Mozus ticīgie ‒ 79 600 jeb 5,0 % un vecticībnieki ‒ 73 300 jeb 4,6 %.

Starp lielākajām tautību grupām latvieši bija 72,8 % no skaitītajiem iedzīvotājiem, krievi ‒ 7,8 %, ebreji ‒ 5,0 %, baltkrievi ‒ 4.7 %, vācieši ‒ 3,6 % un poļi ‒ 3,4 %.

Strādājošo bija 919 300 jeb 57,6 % skaitīto iedzīvotāju. No strādājošajiem 79,5 % bija nodarbināti lauksaimniecībā (ieskaitot zvejniecību), 6,6 % ‒ rūpniecībā un 2,3 ‒ % tirdzniecībā.